14

Sprediķi

 

Kas ir sprediķis?

 

Sprediķis (lat. praedicatio), tas ir teoloģisks termins ar kuru apzīmē Evaņģēlija pasludinājumu (gr. kerygma). Vispārējā nozīmē tas ir kristīgās ticības pasludinājums vārdos, darbos un dzīves veidā. Šaurākā nozīmē tas ir Dieva Vārda pasludinājums, tā izskaidrojums attiecinot to uz šodienas dzīves situāciju.

Sprediķa mērķis ir aicināt cilvēkus uz atgriešanos no grēkiem, iepazīstināšana ar Dievu, stiprināšana ticībā, garīga celsme savai ikdienas ticības dzīvei un draudzes celšanai. Sprediķošanas saknes mēs atrodam Svētajos Rakstos. Jau Vecajā Derībā mēs atrodam norādes uz sprediķošanu. Apustulis Pēteris atsaucas uz Veco Derību, norādīdams uz Nou, kā „taisnības sludinātāju” (2.Pēt.2:5). Jūdu sinagogās pastāvēja sena paraža izskaidrot Svētos Rakstus ikviena sabata dievkalpojumā. Jaunajā Derībā mēs varam ieraudzīt, ka sludināšana un Dieva Vārda mācīšana ieņem centrālu vietu gan paša Jēzus Kristus darbībā, gan arī Viņa mācekļu kalpošanā. Apustulis Pāvils saka: „Ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana no Dieva pavēles” (Rom.10:17) un kādā citā vietā viņš saka: „Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju” (1.Kor.9:16). Arī baznīcas vēsturē mēs atrodam liecības par sprediķošanas nozīmīgumu. Kā viens no pirmajiem nozīmīgajiem baznīcas tēviem ir minams Origens (†254), kas dažkārt tiek dēvēts par „homīlijas tēvu”.

Vēstures gaitā sprediķa vieta un nozīme dievkalpojumā ir bijusi mainīga. Pēc reformācijas tas no jauna ieņem svarīgu vietu mūsu dievkalpojumā, tomēr tas nav centrālais. Mēs nenākam uz dievkalpojumu tikai lai klausītos sprediķi, bet gan lai piedalītos dievkalpojumā. Dievkalpojuma centrā ir Svētais Vakarēdiens un sprediķis mūs sagatavo uz to. Katrs sprediķis izriet no Dieva Vārda un ir pamatots Svētajos Rakstos, līdz ar to mēs varam teikt, ka tas ir viens no veidiem, kā Dievs uz mums runā šodien.

Māc. E.Kalekaurs