Jāņa evaņģēlijs 16:16-22

16 Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” 
17 Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” 
18 Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” 
19 Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? 
20 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. 
21 Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. 
22 Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. 

Šai svētdienai ir dots vārds/ moto – Jubilate. Gavilējiet, sviniet, priecājieties! Kristus runā gan par skumjām, gan par prieku, gan mācekļiem un pasauli, gan par to ko kurš svin, un par ko priecājas, par pārejošo un paliekošo. Tai pat laikā šie nav dziļi vārdi tikai personiski mācekļiem vien, tie runā arī par mums un uz mums – par mūsu priekiem un bēdām, bet arī par to, ka Kristū mēs varam svinēt savu jauno dzīvi. Jubilate!

Jāņa evaņģēlijā šie Kristus vārdi tiek runāti pirms Viņa nodošanas, apcietināšanas un nāvessoda pie krusta. Mums, protams, šie vārdi liekas saprotami, bet Kristus mācekļos, kuri klausījās to pirmo reizi, tas izraisīja neizpratni un minējumus par to nozīmi – “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Kristus runā par savu nāvi un augšāmcelšanos. Šis mazais brīdis ir tās 3 dienas, kuras Kristus pavadīs aiz nāves robežas. Ticības apliecībā mēs sakām to, ka Kristus ir nokāpis ellē, bet trešajā dienā augšāmcēlies nomirušajiem. Ir grūti iedomāties ko izjuta apustuļi redzot Augšāmcelto, bet, domājams, tobrīd piepildījās Kristus vārdi – bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Nevis skumjas tiks aizvietotas ar prieku, bet šīs skumjas tiks vērstas priekā. Tas ir tāpat kā Dievs darbojas arī mūsu dzīvēs. Mūsu dzīve kopā ar Kristu neizslēdz skumju un skumīgu notikumu ienākšanu mūsu dzīvēs, bet tai pat laikā Kristus augšāmcelšanās ir neizsīkstoša garīga prieka avots. Līdzīgi Kristus saka – Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis. To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Es teiktu tā, ka ticība uz Kristu ir kā saules gaisma, kas izgaismo mūsu dzīves tumšos brīžus un ielejas. Dieva apsolījumi dod drosmi dzīves vētras sagaidīt skatoties tām sejā. Vislielākās skumjas mums būs atstājot šo dzīvi, šo pasauli, savus tuvos un mīļos. Tomēr mēs zinām, ka arī šīs mūsu laicīgās skumjas tiks vērstas Debesu valstības priekā.

Todien gavilēja visi eņģeļi, visi svētie debesīs – Kristus izgājis cauri neizsakāmu moku ceļam, notrieks mūsu grēku dēļ līdz elles dziļumiem, augšāmceļas! Alleluja! Gods Dievam augstībā! Lai gavilē debesis un zeme un visi, kas mīl to Kungu!

Arī mūsu dzīvi var salīdzināt ar trim dienām. Kāds vecs cilvēks reiz teica – mana dzīve ir paskrējusi tik ātri it kā trīs dienās – bērnība, jaunība, un nu vecums jau klāt. Mums kristiešiem ticība uz Kristu ir neizsīkstoša prieka avots. Tad, kad pasaulei viss beigsies, mums tā pa īstam viss sāksies. Mūsu skumjas par sabrukumu un visu iznīcību tiks vērstas mūžīgas esamības kopā ar Kristu priekā. Pasaule paies, Dieva valstība paliks mūžīgi.

Runājot par skumjām, mūs kā kristiešus skumdina cilvēku naids un pretestība Dievam Kristum un Viņa baznīcai. Ir skumji klausīties dažādos intelektuāļos, kas melīgi, manipulatīvi un sagrozīti runā par kristietību un baznīcas notikumu vēsturi. Apkārtējā pasaule dažviet un dažbrīd paliek visai agresīva pret kristīgo ticību. Jūdi vispār meklēja apustuļus nokaut. Vēlāk tas tā arī notika. Ir tik neizsakāmi skumji par nepilnībām un grēku sevī un citos ticības līdzgaitniekos. Ir skumji par baznīcas sekularizēšanos un komercializēšanos atsevišķos līmeņos.

Mācekļi skuma par zaudēto Kristus tuvumu līdz asarām. Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Todien pasaule svinēja un priecājās par Kristus nogalināšanu. Savulaik komunisti, jeb cilvēki bez Dieva, svinēja katru slēgtu, sagrautu, uzspridzinātu baznīcu, katru ģimeni, kas atrauta no ticības Dievam, svinēja katru iznīcinātu un malā novāktu mācītāju. Ir neizsakāmi skumji vērot kā Ziemsvētkos daudzviet svin visu ko, izņemto Kristus piedzimšanas svētkus. Tāpat Lieldienās, Visu svēto dienā, citos Baznīcas svētkos. Pasaule vispār atgādina tādu visu ko svinēt kāru cilvēku, kuram ir pilnīgi vienalga kas tiek svinēts, bet kuram viss reducējas uz vienu – uz patēriņu. Ziemsvētki, helovīns vai alus svētki – viss viens.

21 Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. 22 Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Mēs dzīvojam kādā robežšķrtnē – starp JAU un VĒL NE. Mums Kristū JAU pieder Debesu valstība, bet VĒL NE redzamā tvērienā. Gluži kā pirmsdzemdību situācijā. Kristus vārdos ir kāda atklāsme, ka ar dievišķu roku reiz tiks novilkt kāda līnija, robeža, kuru pasaule nespēs sķērsot. Toreiz apustuļi, esot agresīvā pret Kristu pasaulē, ticības brīvībā JAU spēja šķērsot šo robežu. Viņiem vairs nebija bail mirt un atstāt šo pasauli, jo bija redzējuši Augšāmcelto. Naidīgie ģīmji un paceltie akmeņi palika viņpus robežas, tie netika pāri. Apustuļiem dzīvības laika saglabāšana bija tikai laika paildzināšana tam, lai pēc iespējas vairākiem pastāstītu par Kristu, tā nebija dzīvības baiļu izkarota vēl viena diena, lai paglābtos baudīt vēl vienu dienu šai pasaulē. Kādu dienu mēs ticīgie šķērsosim šo robežu kā izraēļi Jardānas upi, lai atstājot aiz muguras tuksnesi ieietu apsolītajā zemē. Pasaule un faraoni paliks tur, aiz muguras. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Āmen.