Farizejs un muitnieks
«Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.» Lk.18:9-14
Šī līdzība sākas ar ievadu, kurš norāda uz adresātu, kam šī līdzība tiek atdresēta. Tātad «tādiem, kas paši bija pārliecinā-ti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz citiem…» Jēzus uzrunā un vēršas pie tiem, kas bija pārliecināti, ka viņi dzīvo Dieva noliktajiem standartiem atbilstošu dzīvi. Vai pašu jūdu terminiem izsakoties, tiem kuri domāja ka ir «taisni Dieva priekšā», vai arī kā Luters to ir formulējis tiem, kuri domā, ka viņi Dieva priekšā ir «dievbijīgi». Tātad tādi, kas atbilst visiem Dieva noliktajiem mēriem un kritērijiem. Tieši šādi Jēzus laikā bija farizeji. Kad šāds farizejs palūkojās uz sevi no malas, tad viņš ieraudzīja sevi kā vienu ļoti dievbijīgu cilvēku, kurš ne-grēko un pat vēl vairāk, priekš Dieva dara labus darbus. Viņš gavē divreiz nedēļā un pienes Dievam desmito tiesu. Citiem vārdiem viņš kalpo Dievam un palīdz cilvēkiem. Savā dzīvē viņš saskata tikai tās lietas, kurās viņš Dievam ir bijis paklau-sīgs un tajās arī pamato savu pārliecību, ka ar to viņš Dievam ir kļuvis pieņemams. Šāds cilvēks dzīvo savu dzīvi sapņodams un gaidīdams algu, kas viņam pienākas no Dieva. Un viņam pat neienāk prātā un viņš nespēj aizdomāties, ka patiesībā viņš ir pelnījis neko vairāk, kā Dieva dusmību. Tās lietas, ku-rās viņš Dievam nav paklausīgs viņš neievēro vai, kas ir pat vēl traģiskāk, neņem nopietni vērā. Viņa pārliecība ir, ka Die-va dusmas, tās nekādā ziņā nav domātas un adresējamas vi-ņam, bet gan tādam grēciniekam, kā šis muitnieks, kurš tem-plī nostājies viņam līdzās. Pavisam citādi ir ar muitnieku. Viņš sevi saredz kā pazudušu, grēkos nogrimušu un nomaldījušos avi. Viņš necenšas un nemēģina iegūt kaut ko no Dieva apelēdams pie kādiem sa-viem nopelniem, jo skaidri apzinās, ka viņam tādu nav. Vie-nīgais, kas viņam ir tie ir viņa nesaskaitāmie grēki, kas kā smaga akmeņiem piekrauta mugursoma gulstas uz viņa ple-ciem un par kuriem viņam pašam ir jānes atbildība. Līdzība noslēdzas ar to, ka muitnieks tiek attaisnots. Viņš Dieva tiesā tiek atzīts par bezvainīgu, muitniekam tiek piedoti viņa daudzie grēki un dažādie, bet farizejam nē. Kad mēs klausāmies šo līdzību mēs neizbēgami sevi ar vienu vai otru mēģinām identificēt. Mēs sevi saskatām vai nu kā grēcinieku, kāds bija muitnieks vai arī kā farizeju, kurš uzska-tīja ka viņš nav nemaz tik slikts, lai Dievs uz viņu dusmotos. Mēs katrs šajā brīdī priekš sevis klusībā varam atbildēt uz šo jautājumu – kam es vairāk līdzinos? Ar kuru no šiem diviem, muitnieku vai farizeju, es sevi identificēju? Kādam varbūt šobrīd ir grūti izšķirties kuram vairāk līdzīgi mēs esam. Kāds varbūt baidās sevi pielīdzināt farizejam, jo farizejs taču aizgāja mājās kā tāds, kurš nesaņēma piedošanu par saviem grēkiem. Kāds cits varbūt domā, ka viņš ir vairāk līdzīgs muitniekam un nekādā ziņā nav kā šis farizejs. Man ir jāatzīst, ka šī Jēzus līdzība dažkārt tiek pārprasta un pārprotot šo līdzību rodas problēma. Un man ir vēlreiz jāat-zīst, ka es arī jūs nedaudz izprovocēju uz šo pārpratumu, bet nevis lai jūs maldinātu, bet gan lai jums palīdzētu izprast šo līdzību. Un šis pārpratums, kurš rada problēmu ar šo līdzību ir tajā apstāklī, ka mēs sākam sevi vienam vai otram no šiem per-sonāžiem pielīdzināt. Jo tieši tas ko šī līdzība mums grib mācīt un no kā mūs brīdina šī līdzība ir lai mēs nesalīdzinām sevi ar citiem cilvēkiem. Vienalga vai tas būtu muitnieks vai farizejs. Ja mēs sevi pielīdzinām farizejam, tad mēs redzam ka viņš tiek pazemots. Viņš nesaņem no Dieva attaisnojošu sprie-dumu. Viņš paliek zem savas grēku nastas un Dieva taisnā sprieduma, lai gan pats turpina sevi uzskatīt par taisnu un dievbijīgu cilvēku. Tomēr pienāks diena, kad tas viņam sagā-dās mūžīgu vilšanos. Turpretim, ja mēs sevi pielīdzinām muitniekam, kurš pat acis baidījās uz debesīm pacelt savā lūgšanā, un es pieņemu ka daudzi no mums vēlētos sevi identificēt tieši ar muitnieku, tad mums atkal rodas problēma. Jo gribot vai negribot mēs sevi tad sāksim uzlūkot par labāku esam nekā farizejs. Patie-sībā līdz ar to sevi paaugstinot pār paštaisno farizeju uzskatī-dami sevi par cienīgāku vai labāku nekā viņš. Lielākoties mūsu jau simpātijas tomēr saistās pie šī muitnieka un paslepus savā sirdī mēs sevi vairāk identificējam ar šādu muitnieku nevis farizeju. Un tajā pašā brīdī, kad mēs to da-rām, mēs paši, sev nemanot kļūstam patiesībā par tādu pašu farizeju, kādu mums attēlo Jēzus līdzība, kurš skatās uz citiem ar nicinājumu. Citiem vārdiem sakot, muitnieks ar fa-rizeju apmainās vietām un nu muitnieka lūgšana skan: «Pal-dies tev Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki, liekulīgs un augstprātīgs, piemēram kā šis farizejs, kurš uz visiem norau-gās ar nicinājumu». Grozies kā gribi, Pāvila vārdiem sakot: «Raksti it visu ir saslē-guši grēkā» (Gal.3:22). Vai mēs sevi pielīdzinām farizejam vai muitniekam, vienādi vai otrādi mēs esam pazuduši grēcinie-ki. Šī līdzība nav par to, kurš no abiem dzīvo labāku, tikumiskāku dzīvi, farizejs vai muitnieks. Vai arī par to, kurš cienīgāks ieiet debesu valstībā. Jēzus nevēlas pateikt ar šo līdzību, ka muitnieka dzīves veids būtu labāks par farizeja. Faktiski, ja mēs paskatāmies uz šo līdzību, tad mēs drīzāk varam saskatīt to, ka tieši farizejs ir tas, kas palīdz cilvēkiem, kamēr muitnieks citus apkrāpj un nereti pat atņem no citiem to, kas tiem pēdējais ir atlicies. Farizejs neved sliktāku vai ļaunāku dzīves veidu kā muitnieks. Vismaz ārēji mēs zinām, ka farizejs nevienu neaplaupīja, atklāti nedarīja nevienam ļaunu un nepārkāpa laulību. Atcerēsimies, ka arī apustulis Pāvils atminēdamies tos laikus, kad viņš pats bija farizejs, par sevi saka, ka «taisnībā, ko bauslība paredz viņš bija nevainojams.» Turpretim par muitnieku mēs neko daudz nezinām. Iespējams ka viņā apkopojās visi šie grēki un viņš bija gan laupītājs, gan krāpnieks un laulības pārkāpējs. Bet kur tad ir problēma? Kāpēc tad farizejs tika atmests un muit-nieks attaisnots? Visa nelaime un ļaunums ir salīdzināšanā. Farizejs Dievam pateicas par to, ka viņš nedara tā, kā citi cilvēki. Kā laupītāji, laulības pārkāpēji vai šis muitnieks. Viņš caur šo salīdzināša-nu sevi paaugstina, tādejādi pazeminot citus savus tuvākos. Savā ziņā farizejs teica taisnību, viņš tiešām maksāja desmito un lūdza Dievu trīs reizes dienā un nebija līdzīgs citiem ļau-dīm un vēl mazāk viņš bija līdzīgs muitniekam, bet salīdzinot sevi ar citiem viņš nespēja saskatīt savus grēkus, līdz ar to vi-ņam nebija nepieciešamības ticēt Kristum, kā savam grēku izpircējam? Muitnieks nesalīdzināja sevi ar citiem. Viņa skatiens bija vērsts tikai uz Dievu un raugoties uz Viņu, muitnieks nere-dzēja neko vairāk, kā tikai savu grēcīgumu un ticēja, ka iz-glābts viņš var tikt tikai no Dieva žēlastības. Muitniekā bija patiesa ticība un ticība nekad sevi nesalīdzina ar citiem cilvēkiem. Tā sevi salīdzina tikai ar Dievu un nekad ar citiem cilvēkiem. Salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem mēs nekad nevaram iegūt objektīvu vērtējumu par sevi. Iedomājieties, ka jūs vēlā rudenī, kad kokiem lapas jau nobi-rušas un laiks kļuvis lietains un drēgns, dodaties kādā ceļo-jumā. Ceļš pa kuru jūs braucat ved garām kādai lielai lauku mājai, kura rudenīgi tumšajā dienā uz kailo koku fona izska-tās kā balta, skaista pils. Jūs nopriecājaties par šo skaisto mā-ju un turpināt savu ceļojumu. Pēc dažām nedēļām jūs atgrie-žaties no ceļojuma. Ir jau sākusies ziema un zemi klāj sasni-gusi bieza sniega sega, kā arī koki gar ceļmalu ir piesniguši. Un jūsu mājupceļš ved jūs atpakaļ tieši gar to pašu māju, par kuras skaistumu jūs bijāt nopriecājušies. Tomēr tagad ierau-got to pašu māju, jūs vairs tā neiepriecina, jo māja uz baltā sniega fona nemaz vairs neizskatās balta, bet gan netīri pelē-cīga. Redziet, viena un tā pati māja uz dažādiem foniem var izska-tīties ļoti atšķirīgi. Tāpat arī mēs katrs, ja mēs sevi salīdzinām ar citiem cilvēkiem, mēs neizskatāmies netīri ( es domāju ga-rīgā nozīmē), salīdzinot sevi ar citiem mēs neievērojam savus grēkus un uz citu cilvēku ļauno darbu un grēku fona pat iz-skatāmies tīri un balti kā eņģeļi. Tomēr ja mēs sevi salīdzinām ar Kristu, tad aina kļūst pavisam bēdīga un var gadīties, ka mēs sevī neatradīsim pat nevienu tīru, baltu plankumiņu. Mēs baidāmies uzlūkot savu grēcīgumu un atzīt ka mūsos nav nekā laba, jo mēs bieži nezinām, kā atbrīvoties no šīs grēku netīrības. Tad mēs arī meklējam ceļus, kā sevi uzspod-rināt un viens no veidiem ir tieši tas, ka mēs salīdzinām sevi ar kādu citu cilvēku un sakām: «redzi, es nemaz tik netīrs ne-esmu, viņš ir vēl netīrāks». Mums nevajag baidīties ielūkoties patiesībai acīs, jo par mums ir miris un augšāmcēlies Kristus. Dievs mūs Viņa dēļ pieņem pat tad, ja mēs sevī nevaram atrast neko labu. Gluži, kā muitnieks. Arī Pāvils ielūkojies patiesībai acīs varēja droši pateikt: «Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs..» Tomēr viņš nekrita par to izmisumā, jo viņš zi-nāja, ka tiem kas ir Kristū Jēzū nav nekādas pazudināšanas. Arī lasījumā no Daniela grāmatas mēs dzirdējām, kā Daniels vēršas pie Dieva un atzīstas: «Mēs grēkojām un darījām ne-taisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpā-mies no Taviem baušļiem un likumiem» – Vai tas, ko Daniels lūdz neizklausās arī pēc mūsu situācijas? Ka arī mēs esam grēkojuši, darījuši netaisnību, bijuši bezdievīgi un nepaklausī-gi? Bet viņš turpina tālāk: «Bet tagad uzklausi, mūsu Dievs, Sava kalpa lūgšanu un piesaukšanu un apgaismo Savu vaigu pār Savu svēto vietu, un dari to Tevis paša dēļ, ak, Kungs! Piegriez, mans Dievs, man Savu ausi un klausies! Atver Savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc Tava Vārda! Jo mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību.» Arī Daniels bija vainīgs Dieva priekšā, bet viņš nebaidās atzīt savu vainu, bet gan zina, ka Dievs viņu uzklausīs un viņu mī-lestībā pieņems. Viņš nenāk Dieva priekšā balstīdamies uz savu taisnību, tas ir uz saviem darbiem, savu pazemīgo lūg-šanu, savu mīlestību pret Dievu vai ko citu. Bet viņš cer un paļaujas tikai uz paša Dieva žēlastību. Svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
