Kurlmēmā dziedināšana
“Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirk-stus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisī-jās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” Mk.7:31-37
Pavisam nesen, mazu laiciņu atpakaļ es lasīju sprediķi, kas bija teikts par šo rakstu vietu, kuru arī mēs šodien uzklausī-jām. Un šis sprediķis man šķita ļoti saistošs un vērtīgs, tāpēc arī es šodien esmu aizguvis dažas domas savam sprediķim tieši no šī, kāda vācu mācītāja svētrunas. Vai mēs esam kādreiz padomājuši, kas ir tās lietas, kas mūs cilvēkus izceļ pār citām radībām? Ja mēs padomātu, tad noteikti tādas varētu atrast vairākas šādas lietas, tomēr šodien es vēlētos vērst uzmanību tikai uz vienu šādu lietu un proti, tā ir valoda. Lai mēs varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, mums ir nepieciešama valoda. Tā ir mūsu cilvēku viena no svarīgāka-jām iezīmēm un arī veidiem, kā mēs savā starpā sazināmies. Mēs nesazināmies savā starpā ar zīmēm, kas protams savu reizi arī var notikt un arī notiek, bet pamatā mēs šo pasauli izsakām un aprakstam ar vārdiem. Lai gan mēs šo pasauli uztveram ar dažādām maņām (piemēram caur acīm, smaržu, garšu), tomēr tālāk mēs to komunicējam galvenokārt ar valodas starpniecību. Zinātnieki ir pētījuši un konstatējuši, ka mazs bērns, zīdainis, var pilnvērtīgi un labi attīstīties tikai tad, ja ar viņu tiek ko-municēts, ja ar viņu tiek runāts. Šodienas ārsti pat iesaka ar mazu bērnu sākt sarunāties jau tad, kad viņš vēl nav piedzimis, bet vēl atrodas savas mammas vēderā. Ja bērns dzird vārdus, viņš mācās tos izšķirt un ar laiku tādā veidā viņš iemācīsies un apgūs valodu. Vārdi, ko bērns dzird, pat ja viņš tos vēl nespēj izšķirt un saprast, dod viņam drošības sajūtu un liek viņam sajusties šajā pasaulē gaidītam, svarīgam un dod viņam piederības un tādu kā mājas sajūtu. Dzirde, ir ļoti svarīga maņa, lai mēs pilnvērtīgi varētu attīstīties un pilnveidoties.
Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām par kādu vīru, kurš bija kurls un līdz ar to arī mēms. Cilvēki to pieveda pie Kristus un Viņu lūdza, lai Tas slimajam uzliktu rokas un to dziedinātu. Un mēs dzirdējām, ka Jēzus to arī dara. Viņš dziedina kurlmēmo cilvēku. Kurls un mēms. Šis nav vienkārši kāda viena slima cilvēka attēlojums, tāda, kurš nedzird un nespēj runāt. Kurls un mēms, tā ir sava veida izteiksme ar kuru mēs bieži sastopamies Svētajos Rakstos, caur kuru tiek pateikts, ka cilvēka ausis ir aizslēgtas un viņš atrodas stāvoklī, kurā viņš nav spējīgs uzklausīt un runāt. Un ļoti bieži, tie ir cilvēki, kuru ausis un mute, kā mēs tautā reizēm sakām ir «aizštopētas». Mēs noteikti katrs būsim sastapušies un pazīstam kādas situācijas, kurās piemēram bērns, kad viņš ir pietiekami paaudzies un iemācījies runāt saņem aizrādījumus, lai stāv klusu. Iespējams, ka mēs paši kādreiz esam saņēmuši šādu aizrādī-jumu, vai arī būsim aizrādījuši kādam citam bērnam. Ne vienu vien reizi noteikti mums būs sanācis pateikt, vai arī būsim citus dzirdējuši sakām tādas frāzes, kā piemēram: «Lūdzu paklusē!» «Neesi tik skaļš!», «Ko tu atkal gribi? Vai tu nezini, ka tad kad pieaugušie sarunājas, tad bērniem jātur mute ciet?» u.t.t. Mēs noteikti pazīstam šādus vai citādus izteicienus, ko mēs lietojam savā ikdienā, lai apklusinātu bērnus. Kādreiz sarunās ar jau pieaugušiem cilvēkiem mēs savukārt lietojam tādas frāzes, kā piemēram: «Tu esi galīgi jucis!», «Kādas muļķības tu te runā!» «Tas, ko tu saki ir galīgi garām!» un dažkārt mēs izsakāmies vēl daudz skarbāk. Šie visi un vēl daudzi citi līdzīgi ir izteikumi ar kuriem mēs patiesībā iznīcinām otra cilvēka sacīto. Citiem vārdiem, mēs liekam otram saprast, ka tas ko tu saki vai arī tikai vēlies ir muļķīgs un nevērtīgs.
Ko cilvēks domā, dzirdot šādu spriedumu? Viņā pamazām veidojas pārliecība, ka: «Manas domas ir nevērtīgas. Tas, ko es saku ir dumji, tajā nav patiesības un tas ir nesvarīgi. Viss, ko es saku ir aplami.» Un tad šāds cilvēks sper soli vēl tālāk un viņam sāk šķist, ka ne tikai viņa runas, bet arī viņš pats ir nevērtīgs un neviens viņu neievēro tāpat, kā viņa teiktie vārdi netiek ņemti vērā un uzklausīti. Šādas domas ir aplamas un tās rada nepareizu spriedumu un pārliecību pašam par sevi, ka: « Tas, ko es domāju nevienam neinteresē un arī es pats nevienam neinteresēju.» Un tad cilvēks savā ziņā paliek kā mēms, jo citi cilvēki viņam ir aizbāzuši muti un viņa ausis ar saviem nicinošiem vārdiem. Un mēs sākam noslēgties paši sevī, baidoties lietas izrunāt. Ir ļoti daudzas sfēras, kurās cilvēki jūtas ļoti nospiesti un lab-prāt vēlētos atrast kādu citu cilvēku ar kuru varētu vienkārši izrunāties, kādu ar kuru varētu dalīties savā grūtsirdībā, savā problēmā, tomēr baidoties no citu cilvēku kritikas, neizprat-nes vai pat nosodījuma mēs šīs lietas paturam pie sevis un tādejādi mēs aizvien vairāk un vairāk ieraujamies un noslēdzamies paši sevī.
Kāds teologs ir teicis: «Kurlmēmības dēmons sevi visbiežāk ir paslēpis aiz citiem cilvēkiem.» Un tas izpaužas, kā otra cilvēka sarunas ierobežošana, kura noved pie tā, ka šis cilvēks vairs negrib sarunāties, jeb Svēto Rakstu vārdiem izsakoties, kļūst savā ziņā kurlmēms. Tāpēc mums nevajadzētu izsacīt pret otru cilvēku kaut ko tādu, kas viņu izblamē vai noniecina citu cilvēku acīs, bet gan vienmēr uzklausīt otru cilvēku un respektēt otra cilvēka sacīto, pat ja viņa viedoklis kādreiz nesakrīt ar mūsu domām. Ja mēs esam tikuši šādā veidā ievainoti un esam sevī noslēgušies, tad mums ir vajadzīga dziedināšana un to var darīt Jēzus. Kā tas notiek? Vispirms jau tas notiek caur to, ka mēs ticam, ka esam Jēzum svarīgi, ka Viņš ir manī ieinteresēts. Viņš ir ieinteresēts katrā no mums, gan manī, gan arī katrā ik vienā no jums, kas šobrīd mani dzirdat. Mēs redzam, ka pirmais, ko Jēzus dara ar šo kurlmēmo, Viņš ņem šo cilvēku savrup, Viņš ved šo to nost no pārējo ļaužu pūļa. Līdz ar to, šis cilvēks tiek norobežots no pārējo ļaužu valodām un viņam tiek dota iespēja ieklausīties pašam sevī un kas ir vēl svarīgāk, ieklausīties un sadzirdēt Kristū, paša Dieva balsi. Kristus viņu ved prom no cilvēku baumām un spriedelējumiem, Viņš cilvēku ņem prom no visiem pasaules meliem un liek no jauna viņam uzklausīt un piedzīvot patiesību, ka Dievam mēs katrs cilvēks esam vērtīgs un Viņš ir gatavs bez nosodījuma uzklausīt katru mūsu vārdu. Jēzus viņu ņem savrup, lai liktu saprast, ka Dieva acīs viņš ir svarīga persona, ar visu ko viņš runā, ar visu to, kas nodarbina viņa prātu un sirdi. Jēzus atbrīvo cilvēku no citu cilvēku vārdiem un spriedumiem, kas ir aizsprostojuši mūsu ausis un muti. Ļoti bieži cilvēks, pat sev neapzinoties noslēdzas sevī, jo viņš vairs nevar paciest baumas un citu cilvēku aplamos spriedumus. Savukārt Jēzus izceļ šos cilvēkus no ļaužu pūļa un dāvā viņiem jaunu telpu, kurā viņi ar savām domām un jūtām var eksistēt. Jēzus šos cilvēkus atzīst un pieņem. Viņš meklē ar šiem cilvēkiem tuvināšanos, lai varētu viņiem palīdzēt. Evaņģēlija teksts saka, ka Jēzus liek pirkstus viņa ausīs. Tā nav spēka pilna darbība, bet gan patiesas mīlestības un sa-pratnes pilns pieskāriens, tieši tur, kur tas šim cilvēkam visvairāk ir nepieciešams. Ar šo mīlestības pieskārienu Jēzus atbrīvo šo cilvēku no tā, kas viņa ausis «aizštopējis» un dvēseli nospiedis. Bet Jēzus iet soli vēl tālāk. Viņš aizskar arī kurlmēmā mēli. Tas varbūt pirmajā brīdī var mums radīt tādu, kā nepatīkamu un pat sava veida riebuma sajūtu, taču mums jāsaprot, ka tas ko Jēzus dara ir simboliska darbība, caur kuru Viņš mums ko at-klāj. Jēzus nodod šim cilvēkam savus vārdus, viņš liek tos kurlmēmā mutē, kā sacīts arī Ps.40 «Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam…» Tad, kad mēs esam no jauna atguvuši dzirdi un ieklausījušies Dievā, nevis citu cilvēku valodās, mēs saprotam, ka esam Dieva acīs neizsakāma vērtība, neskatoties uz to ko citi cilvēki par mums domā, vērtība par kuru Dieva Dēls ir atdevis pat savu dzīvību. Tad arī caur mūsu lūpām atskan šī jaunā dzies-ma, slavas dziesma Dievam. Viņš atgriež mums netikai runas spējas, bet dāvā mums arī jaunu prātu, jaunas domas, jaunu cerību un ticību. Viņš mums dāvā jaunu dzīvi, kurā mums nav vairs jābaidās no cilvēku domām un spriedumiem. Dzīvi, kurā mēs gribam slavēt To Kungu.
Bez tā, ka Kristus atver mūsu ausis un lūpas un mēs varam dzirdēt un pareizi runāt, runāt slavējot Dievu un neievainojot savus līdzcilvēkus, bez tā Viņš atver arī priekš mums debesis. Viņš no jauna atver mums durvis uz Dieva valstību, kas mūsu grēku dēļ bija aizslēgtas. Tas, ka Kristus paceļ savu skatu uz debesīm un saka: «Efata», tas ir atveries, rāda, ka mums tiek piedots un durvis uz Dieva valstību tiek atvērtas, lai tu pa tām vari ieiet. Kā Jānis raksta par to Atklāsmes grāmatā: «Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt..» (Atkl.3:7-8) Neļausim citu vārdiem un spriedumiem aizvērt mūsu ausis, bet gan ieklausīsimies Kristū, ieklausīsimies Viņa vārdos, jo tie ir vārdi, kas dziedina mūs un ne ievaino. Tie ir vārdi, kuros klausoties mēs sākam apzināties savu patieso vērtību un vārdi, kas mums atver debesu valstību. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
