Tempļa šķistīšana
Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij. Bet jūdi uzstājās un sacīja: “Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?” Jēzus atbildēja: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Tad jūdi sacīja: “Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?” Bet Viņš runāja par Savas miesas templi.Jņ.2, 13-22
Visās reliģijās ir kāda tā saucamā „svētā vieta”, kur ir kāds īpašs Dieva tuvums un klātbūtne. Vecajā Derībā Dieva tautai, Israēlam, tas bija Templis. Jeruzālemes templis bija tā vieta, kur mājo Dieva Vārds, vieta, kur debesis tiek atvērtas arī priekš cilvēkiem. Šodien dzirdētajā evaņģēlijā Jēzus ir ieradies templī ne tikai lai to šķistītu, bet arī lai to “aizslēgtu”. Jo tieši Viņš ir jaunais templis, svētā vieta, kurā mājo Dieva Vārds vispilnīgākajā veidā. Ne tikai mājo, bet kas Pats ir iemiesotais Dieva Vārds. „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”(Jņ.1, 14).
Sākotnēji pirms tika uzcelts Jeruzālemes templis, Dieva godība tika atklāta saiešanās teltī. Vēlāk tas bija Jeruzālemes templis. Un tad nāk Kristus. Šodien Dievs sastopams, un debesis cilvēkiem tiek atvērtas tikai Kristū Jēzū. Par šo Vecās Derības saiešanās telti un templi, šo Vecās Derības ļoti īpašo Dieva klātbūtenes vietu, kā simbolisks atgādinājums mums ir Svētā Vakarēdiena liturģijā ar velumu pārklātais biķeris, vīns un maize. Maize un vīns zem kura zīmēm pats iemiesotais Kungs nāk pie mums arī šodien altāra sakramentā, katru dievkalpojumu. Tas pats iemiesotais Vārds, pilns žēlastības un patiesības ienāk arī mūsu miesas templī un šķistī to, darīdams svētu, šķistu un pilnīgu. Pāvils saka: „Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1.Kor.6) un „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1Kor.3)
Tātad līdz ar Kristus nākšanu pasaulē Viņš ir vienīgā vieta, kur sastopams Dievs un priekš cilvēkiem atvērtas debesis. „Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu… Bet Viņš runāja par Savas miesas templi..” Jēzus Kristus – jaunais Templis. Līdz pat mūžībai un arī mūžībā vieta, kur sastapt Dievu ir cilvēks Jēzus Kristus. Ar Savu augšāmcelšanos Viņš ir kļuvis par nenoplēšamu mūžīgu templi. Jānis raksta savā atklāsmē par redzēto jauno Jeruzālemi: „Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs” (Atkl.21, 22).
Jēzus ierodas Jeruzālemes templī. Templis, tā bija liela un varena celtne. Jūdiem bijis pat teiciens, kas nav redzējis Hēroda Svētnīcu, tas no patiesi skaistā neko nav redzējis. Mūra augstums bijis 30-45m., bet kopējais mūra perimetrs ap 1550 metriem. Templis sastāvēja no vairākiem pagalmiem. Tas bija vieta kur nepārtraukti tika upurēti dzīvnieki uz altāra. Un pienestajiem upuriem bija jābūt nevainojamiem (kā arī Kristus bija nevainojams). Tāpēc ar priesteru atbalstu un ieinteresētību tempļa ārējā pagalmā tika tirgoti upurdzīvnieki un mainīta nauda. Katram vīrietim bija jāmaksā tempļa nodeva, bet to varēja maksāt tā saucamajos „svētajos šeķeļos”. Tā bija jūdu nauda, lai gan Palestīnā apgrozībā bija daudzu citu zemju sudrama monētas (romiešu, ēģiptiešu, grieķu, sidoniešu u.c.). Tāpēc naudas mijējiem templī bija ienesīga vieta naudas mainīšanai. Turklāt arī upura dzīvniekus nogādāt no attālas vietas uz templi varēja būt sarežģīti. Vieglāk taču turpat pie tempļa ieejas tos ir nopirkt. Zināms, ka šie templī tirgotie upurdzīvnieki ir bijuši ļoti dārgi, lai gan tajā pašā laikā turpat netālu ārpus tempļa Jeruzālemē šādus dzīvniekus varētu iegādāties daudz lētāk. Tomēr pie upurēšanas priesteriem bija jāizvērtē vai upurdzīvnieks ir nevainojams. Un ja šis upurdzīvnieks nebija iegādāts templī, tad bija diezgan lielas izredzes, ka priesteris to izbrāķēs un būs jāmeklē cits upuris.
Ir skaidrs un saprotams, ka tas bija tempļa bizness, kas auga un plauka ar negodīgo priesteru atbalstu. Tādēļ arī saprotamāks kļūst iemesls Jēzus dedzīgajām un taisnajām dusmām, ar kādām Viņš vērsās pret negodīgajiem tirgotājiem. Bet tas vēl nav viss. Šie tirgotāji visticamāk bija iekārtojušies tempļa ārējā pagalmā, kas bija paredzēts pagāniem Dieva pielūgšanai. Hērods šo pagalmu bija iekārtojis ar nodomu, lai arī pagāniem būtu iespēja tajā ieiet. Bet tagad jūdu sinedrijs bija ļāvis tur tirgot lopus, tā rādīdami savu nicīgo attieksmi pret pagāniem atņemdami tiem iespēju pielūgt Dievu. Iedomājieties, kā gan cilvēks var pielūgt, ja apkārt valda tāda kņada un nekārtība, kaulēšanās par cenu un naudas šķindoņa.
Kāds komentētājs raksta: „Dievkalpojums bez godbijības – tā ir šausminoša lieta; tas ir formāls dievkalpojums, kas aizvadīts kaut kā nebūt. Tas var būt dievkalpojums, kurā nav nekāda priekšstata par Dieva svētumu…” Arī mums kā kristīgajai baznīcai tas ir atgādinājums dievkalpojuma laikā, kā arī pirms un pēc tā, nepadarīt dievnamu ar savu klātbūtni par tirgus laukumu. Mūsu pasaulīgajām runām un darbošanām ir jāpaliek ārpus dievnama mūriem. Bet ar biklu dievbijību jāuzvedas baznīcā, tā lai varam sagatavot sirdis paša Dieva Dēla nākšanai mūsu vidū. Turklāt mums jāatcerās arī par citiem, kas nākuši šajā vietā Dievu pielūgt, lai mēs netraucējam ar savu uzvedību un sarunām citu lūgšanas un nebojājam sagatavošanos dievkalpojuma svinēšanai. Skriešana pa dievnamu, pastaigšānās dievkalpojuma laikā, nepiederošu personu ienākšana altārī, mobilā telefona lietošana, nepiedienīgs apģērbs (piem. bikini u.tt) – tas viss mēs saprotam ir neatbilstošs baznīcai. Tāpat arī pasaulīgas un tukšas runas, lai ir tālu prom no mums ne tikai dievnamā, bet arī visā mūsu dzīvē, kā Pāvils saka: „Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība.” (Ef.5, 3-4). Respektēsim citus un cienīsim. Ievērosim arī mēs kārtību un pietāti diebvnamā. Un ja redzam kādu to neievērojam, tad mīlestībā un laipnībā, neaizvainodami un neievainodami, to arī viņiem atgādināsim un pamācīsim.
Bez šīs mazā norādījuma par uzvedību dievnamā es gribu arī runāt par Kristu, kā patieso upuri. Upurdzīvnieku pārdevēju izdīšana no tempļa mums māca, ka Kristū pasaulē ir ienācis patiesais upura Jērs, kura asinīs mēs tiekam salīdzināti ar Dievu. Caur šo notikumu Jēzus skaidri parāda, ka Vecās Derības laiks ir noslēdzies. Un visi templī upurētie dzīvnieku upuri ir sasnieguši savu piepildījumu Kristū Jēzū. Jo šo Vecās Derība upuru nozīme un uzdevums bija norādīt uz Kristu. Tagad tie ir padzenami.
Vēstulē ebrejiem sacīts: „Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem ar to pašu, bet debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā šīs. Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā, nevis lai Sevi bieži upurētu, kā priesteris ik gadus ieiet svētnīcā ar svešām asinīm, ….” (Ebr.9, 23-24).Un tālāk: „Vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: „upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis.” (Ebr.10, 5…).
Ar šo upuri, Kristus miesas upuri, kas upurēts Golgātas kalnā mēs esam padarīti svēti (Ebr.10, 10). Ar vienu upuri Viņš (Jēzus) uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti. Bet arī Svētais Gars mums liecina. Pēc tam kad ir teikts: šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc tām dienām, saka Tas Kungs, savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā, un viņu grēkus un netaisnības vairs nepieminēšu. – Bet, kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēku. Upuru laiks, lai salīdzinātos ar Dievu ir beidzies. Tempļa priekškars, kas šķīra svēto Dievu no grēcīgā cilvēka ir pārrauts. Vairs nav šķirējsienas, kas attdala, kas šķir mūs no Dieva un Viņa valstības. Mums nav arī nepieciešams nest salīdzināšanās upurus, jo esam jau salīdzināti Kristus asinīs. Nav vajadzības vairs iztapt, izdabāt, izpatikt Dievam. Nav nepieciešams arī piepildīt bauslību, ko mēs dzirdējām šodienas pirmajā lasījumā (Dieva desmit baušļus), jo arī tā nespēj mūs salīdzināt ar Dievu. To visu Kristus nākdams ir izdzinis un aizdzinis.
Jā, bauslībai ir sava zināma vieta. Tomēr tai nekad nav samierinātājas loma, jo tā to nespēj. Tāpat kā āžu asinis nespēj piedot grēkus, tā arī bauslības ievērošana nevar sniegt grēcinieka samierināšanu ar Dievu. Bauslība (Dieva desmit baušļi) tikai atklāj cilvēkam Dieva dusmību, tā atklāj cilvēka grēku un naidīgumu pret Dievu un dzen mūs pie Kristus, kas ir mūsu Pestītājs un starpnieks. Bet, kad Kristus atnāk, tad pati bauslība tiek padzīta. Ne tā padzīta, ka viņas vairs nebūtu, vai ka baušļi nebūtu jāievēro un jātur. Tā tiek padzīta no mūsu sirdsapziņas, ka tajā vairs nav vietas viņas valdīšanai un tā nevar mūs apsūdzēt.
Pāvils saka: „Mēs zinām, ka bauslība ir laba lieta, ja to lieto pareizi, atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisnam un nepaklausīgam, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien ir pretim veselīgai mācībai …” (1.Tim.1, 8-10).
Ja nu ticībā uz Kristu esmu darīts svēts un grēki man piedoti, tad bauslībai pār mani vairs nav varas. Daudzi dzirdot, ka cilvēka pestīšanai viss atkarīgs no ticības Kristum un ne no bauslības darbiem, tas tiem šķiet neticami un muļķiba. Tie domā, kā gan ticība var likties Dievam tik svarīga? Drīzāk jau dzīvošana labos tikumos, labos darbos, baušļu pildīšanā. Par tiem dzirdējām Pāvilu sakām: „Jo vēsts par krustu ir ģeķiba tiem kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks” (1.Kor.1). Šie vēl nav atmetuši savu paļāvību uz bauslības darbiem un dzīvo Vecajā Derībā, kas nevar nevienu dzīvu padarīt. Tie joprojām grib upurēt Dievam savus darbu upurus, bet nepaļaujas uz Kristu vienīgo, pietiekamo upuri. Tiem šķiet, ka Kristus upuris būtu bijis nepietiekams, un ar saviem darbiem to grib papildināt. Tie turpina tirgoties ar saviem darbiem piedāvādami tos Dievam. Bet ticīgajiem pietiek ar Kristu krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķiba. Ticīgas sirdis pametušas savus darbus skatās tikai uz Kristu. Tie Kristū slēguši Jauno Derību, un Dievs Savus baušļus rakstījis viņu sirdīs un prātā. Tā ka baušļi tiem nav grūti un dara tie tos no sirds, kā pateicību un ar prieku.m Kā saka Jānis: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.” (1.Jņ.5, 3).
Māc.E.Kalekaurs
