Liturģija III
Dievkalpojums iesākas ar dziesmu, kuras laikā draudze pieceļas kājās it kā sviecinādama savu Kungu. Tā ir sagatavošanās dziesma. Tie ir pirmie vārdi ar kuriem mēs vēršamies dievkalpojumā pie Dieva caur dziesmu, kas ir pieskaņota attiecīgā dievkalpojuma raksturam, saskaņā ar Baznīcas liturģisko gada laiku. Piemēram Kristus dzimšanas svētkiem, Lieldienām u.c.
Pirmajai dziesmai seko Introits (lat.introitus – ieiešana). Pirmajā introita daļa ir vērsta uz Dievu (mācītājs pagriezies pret altāri), otrā daļa – it kā atbilde no Dieva puses draudzei (mācītājs ar skatu pret draudzi). Introita izcelsme meklējama jau 5.gs. Kad garīdznieki tuvojās altārim divi kori antifonā dziedāja psalmus. Arī šodien dažviet draudzēs Introita vietā tiek dziedāts vai lasīts psalms. Katrai svētdienai un svētku dienai ir atšķirīgs introits. Introita saturs iedod arī turpmākā dievkalpojuma saturu. Bibliskais pamatojums ir rodams Ps.43:4, kas latīņu valodā skan: „Introeo ad altare Dei …”, kas nozīmē „Es ieeju pie Dieva altāra ..”.
Introita lasījums noslēdzas ar slavinājumu: „Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam” , kas turpinās ar draudzes atbildi: „Kā bija sākumā, tā tagad un mūžīgi mūžos. Āmen.” Šī slavinājuma nosaukums latīniski ir „Gloria Patri”. Tas ir pirmais ticības apliecinājums dievkalpojumā. Īpašu nozīmi tas ieņēma senbaznīcā, kad bija jāsastopas ar daudzām maldu mācībām, kas noliedza Dieva Trīsvienību. Ar šo mēs pasvītrojam, ka ticam nevis tikai Vienam Dievam, kā piemēram jūdi vai musulmaņi, bet gan Vienam Dievam Trīsvienībā. Bibliskais pamatojums rodams tādās rakstu vietās, kā Rom.16:27; Atkl.1:6, 1.Jņ.5:7 u.c.
Visa šī ievada liturģija sagatavo dievlūdzējus grēksūdzei. Grēksūdze. Tā ir kā dievkalpojuma slieksnis pie kura mēs noliekam visas savas nastas. Te altāra priekšā noliecam ne tikai savas sirdis, bet arī lokam savas galvas un savus ceļus un atstājam visu kas mūs traucē, šķir un kavē tuvoties Dievam. Nomešanās ceļos, tā ir dziļas pazemības izpausme tā svētuma priekšā kas ir uz altāra. Tam seko „Kungs apžēlojies” dziedājums. Tas ir dziedājums, kurā mēs apliecinām to, ka zinām pie kā griezties pēc palīdzības, kā arī reizē tā ir ticības apliecība, ka Viņš dzird un var mums palīdzēt. Ar šiem vārdiem uz Jēzu reiz sauca divi aklie (Mt.9, 27), gan desmit spitālīgie (Lk.17, 13). Kādreiz šis „Kungs apžēlojies” jeb „Kyrie, eleison” tika dziedāts deviņkārt (iespējams ar domu, katrai trīsvienības personai trīs reizes). Tad seko absolūcija, jeb grēku piedošanas pasludinājums, kas biktī ir pati svarīgākā daļa. Katra grēksūdze, jeb bikts sastāv no divām daļām. No mūsu puses mēs atzīstam savus grēkus sirds satriektībā un vēlmē atgriezties, tā ir viena puse. Otra puse ir kad mēs saņemam Dieva piedošanu caur mācītāja pasludinājumu, kur viņš kā Dieva vārda kalps pasludina penitentam (grēknožēlniekam) piedošanu Jēzus Kristus krusta nopelna dēļ. Un mācītāja pasludinājumu draudze atbild ar: „Āmen”, kas nozīmē „Tas tiešām tiesa”.
Kad piedošana saņemta, tad mācītājs dzied: „Gods Dievam augstībā” (adventa un ciešanu laikā šo nelieto). Tas ir slavinājums, ko senbaznīcā vispirms ir dziedājuši Ziemsvētku laikā, vēlāk tas ienācis plašākā dievkalpošanā. Bibliskais pamatojums ir Lk.2:14, kur eņģeļi parādās ganiem pasludinot priecīgo vēsti par Kristus dzimšanu. Uz mācītāja dziedāto „Gods Dievam augstībā” draudze atbild ar dziesmas „Gods Dievam augstībā” (Dz.gr.144) 1.p. Lai gan pastāv otra iespēja, kas šķiet esam daudz krāšņāka, dziedāt Te Deum (dz.gr.585), ko parasti mūsu draudzē dzied uz lielajiem svētkiem. Tādā gadījumā pēc mācītāja dziedājuma „Gods Dievam augstībā” draudze turpina ar tekstu no Lūkas ev. „un miers ir visrs zemes un cilvēkiem labs prāts …” un tālāk dziedājums turpinās ar seno Te Deum (dz.gr.585). Baznīcas tradīcija saka, ka Te Deum autori esot Milānas bīskaps Ambrozijs un Hipo bīskaps Augustīns, kuri pirmo reizi dziedājuši šo Augustīna kristībās. Lai gan pastāv arī citi viedokļi. Luters ļoti augstu vērtēja šo dziedājumu sacīdams, ka tas nav uzrakstīts virs zemes, bet debesīs.
Salutācija jeb sveiciens. „Tas Kungs ar Jums!” Tas ir vēlējums un reizē arī pasludinājusm, ka svētais Trīsvienīgais Dievs ir ar tiem, kas šeit sapulcējušies. Viņš patiešām ir šeit, lai gan Viņa klātbūtne mūsu vidū nav fiziski acīm saskatāma. Arī šis sveicinājums ir stipri pamatots Svētajos Rakstos. Lk.1:28 eņģelis nākot pie Marijas izsaka šos vārdus. Arī 2.Tes.3:16 u.c. Šajā salutācijā izteiktā jēga nāk no ebreju vārda Emmanuel, kas nozīmē „Dievs ar mums”.
Lūgšana. Šo lūgšanu dēvē par kolektes lūgšanu. Katrai baznīcas gada svētdienai vai svētku dienai ir sava īpaša kolekte. Šīs lūgšanas uzdevums ir sagatavot draudzi Dieva vārda uzklausīšanai. Vārds „kolekte” nāk no latīņu vārda „colletio”, kas nozīmē „savākt kopā”. Senajā baznīcā kolektē visi daudzie draudzes lūgumi tiek sakopoti vienā kopīgā īsā lūgšanā, ko saka mācītājs. Šī lūgšana parasti sastāv no trīs daļām: pirmajā tiek nosaukta Trīsvienības persona, kurai adresēta šī lūgšana; nākamā daļa ir lūgšanas pamatojums un pats lūgums; pēdējā daļa Dieva slavēšana, jeb doksoloģija. Piemērs: „Dievs, Kungs, debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam, valdi mūs ar Tavu Svēto Garu, ka Tavus vārdus no sirds klausāmies un uzņemam un tā svēti paliekam, uz Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, vienīgi paļaujamies un savu cerību uz Viņu liekam, pēc Taviem vārdiem dzīvojam, sargāmies no visas apgrēcības, kamēr mūžīgi svēti būsim caur Tavu mīļo Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu.” Draudze atbild: „Āmen!”
Lekcija (lat. Lectio), jeb Svēto Rakstu lasījumi. Kāda ir lasījumu secība? Vecā Derība, epistula (ap.vēstules) un pēdējais ir evaņģēlijs un tas attiecīgi veido savā būvē sava veida kulmināciju. Evaņģēliju piesakot mēdz to sagaidīt ar „Gods Tev Kungs” un lasījumu pavada ar „Slava Tev Kristu”. Ir tradīcija, ka pie evaņģēlija lasījuma lektors apzīmē sevi (gan tie kas klausās) ar trīškāršu krusta zīmi pie pieres, lūpām un krūtīm. Doma ir tāda, ka šis evaņģēlija vārds lai paliek prātam, paliek uz lūpām (tātad tiek sludināts tālāk), paliek sirdī (pēc šīs vēsts mēs dzīvojam). Tā ir skaista zīme, kas nav obligāta, bet ir lietojama. Tādā veidā mēs arī īpaši ievērojam šo evaņģēlija lasījumu.
Uz evaņģēlija lasījumu draudze pieceļas kājās, tādejādi pagodinot Kungu Jēzu, kurš nāk mūsu vidū caur Savu Vārdu.
Otrā dziesma. Šī ir evaņģēlija dziesma, kas ir cieši saistīta ar tikko uzklausīto lasījumu. Pēc dziesmas seko sprediķis. Dažreiz ticības apliecība nāk pirms sprediķa. Tomēr ticības apliecības vieta ir noslēgt šo dievavārdu pasludinājuma daļu, kas noslēdzas pēc sprediķa. Ticības apliecībai nevajadzētu būt pirms evaņģēlija lasījuma, jo šie lasījumi veido vienotu ciklu un viņi baznīcas vēsturē nekad nav dalīti, kā arī ticības apliecībā mēs apliecinām ticību tam Dievam kuru esam dzirdējuši runājam uz mums caur lasījumiem un sprediķi. Izņēmuma kārtā sprediķis varētu pat dievkalpojumā izpalikt, bet ne Dieva Vārda lasījums.
Lasījumu var lasīt jebkurš, bet svarīgi, ka šie lasījumi ir iepriekš sagatavoti. Tam ir jāpieiet ar lielu atbildību. Vienīgi evaņģēlija lasīšana jāpatur mācītājam ( vai diakonam). Sprediķis. Sprediķa loma baznīcā ir bijusi nenoteikta. Austrumu baznīcā pēc Hrizostoma laika tas ir gandrīz pilnībā pagaisis no dievkalpojuma. Rietumos tas ir bijis mainīgi. Bez šaubām luteriskajā baznīcā šodien tam tiek ierādīta augsta vieta, tomēr ne centrālā. Sprediķis tiek sacīts no kanceles. Tas ir paaugstinājums, no kura atskan evaņģēlijs. Senbaznīcā sprediķis esot sacīts katehētiskā veidā, tas ir jautājumu un atbilžu formā. „Sprediķi var iesākt ar vārdiem: „Tā saka Tas Kungs” un tad turpināt sprediķi”, sacījis Luters. Var būt kādi izņēmumi, piemēram, jauniešu dievkalpojumi. Bet pamatā jāturas pie pamatpasludinājuma veida. Sprediķis ir saistīts ar atbilstošajai svētdienai paredzēto perikopju rindu. Sprediķī ir jātiek pasludinātai bauslībai, kas cilvēkam uzrāda viņa grēkus, gan Evaņģļijam, kas mierina bauslības satriekto grēcinieku. Bez bauslības pasludināšanas Evaņģēlijs paliek nesaprasts.
Ticības apliecība, jeb credo. Mūsu draudzē ilgus gadus ir apliecināta galvenokārt Apustuļu ticības apliecība. Tomēr baznīcu vairāk konstituējošā jeb veidojošā ir Nīkajas ticības apliecība. Apustuļu ticības apliecība arī ir paredzēta liturģijā, bet īpašā liturģijā, proti, kristību liturģijā. Un šīs apliecības formulējums atbilst apmēram šim katehūmenu apmācības (iesvētes mācības) nolēguma posmam. Kamēr Nīkajas ticības apliecība ļoti precīzi apraksta Trīsvienību un šīs ticības apliecības rašanās iemesls ir ārkārtīgi sarīgs, šī apliecība bija tā, kas formulē baznīcas ticību iepretim maldu mācībām. Tie, kas nevar apliecināt Nīkajas ticības apliecību nav baznīcā (to protams var attiecināt arī uz pārējām ticības apliecībām). Apustuliskā ticības apliecība tika rezervēta kristību liturģijai. Ticības apliecība Rietumu daļā ienāk salīdzinoši ļoti vēlu. Tā ienāca ap 9 – 10.gs. Viens no franku ķeizariem, kurš tika kronēts lūdza, lai šajā kronēšanas misē tiktu skaitīta ticības apliecība.
Kopš reformācijas laika vairāk mēs vairāk pazīstam šo Apustuļu ticības apliecību un tā arī mūsu draudžu lielākā daļā tiek lietota. Tomēr dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu būtu piemērotāka Nīkajas ticības apliecība. Ticības apliecību nelietojam darbadienās. Tās ir mazāk svinīgas svinamās dienas un tajās ticības apliecība var izpalikt. Bez Apustuļu ticības apliecības un Nīkajas ticības apliecības baznīcā tiek apliecināta arī Atanasija ticības apliecība, ko parasti lieto Trīsvienības svētkos. Ticības apliecībai dievkalpojumā ir ļoti daudz funkciju, kuru aplūkošanu mēs atstāsim kādai citai reizei.
māc.Edijs Kalekaurs
izmantotā literatūra:
“Десять главных причин, почему мы используем Литургию” Пастор Уильям Квирла (ЛЦМС)
“Baznica un liturģija” L.Mušinskis
“Evaņģēliski luteriskā baznīca un dievkalpojums” R.Feldmanis
