Kristus taisnības drēbes
“Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kal-pus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss saga-tavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīša-nās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsū-tīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” Mt.22; 1-14
Debesu valstība. To dzirdot visbiežāk mums nāk prātā debesis, kas atrodas augstu par mūsu galvām. Kaut kur augstu, kur mājo Dievs ar saviem svētajiem eņģeļiem. Kaut kur augstāk pār visām zvaigznēm, tālu, tālu kur pat nespēj aizsniegties mūsu iztēle. Bieži tāds ir mums pirmais priekšstats, kad dzirdam izrunājam šos vārdus Debesu valstība. Mums ir grūti pieņemt domu un ticēt, ka Debesu valstība patiesībā varētu būt klātesoša arī šeit virs zemes. Ka tā varētu būt kaut kur te pat tuvumā, kaut kur tepat starp mums. Starp mums kristiešiem, starp ticības brāļiem un māsām. Mums ir grūti noticēt šai domai, ka Debesu valstība ir mūsu vidū.
Galvenokārt iemesls tam, ka mums ir grūti tam ticēt ir apkārt esošā nepilnība. Debesu valstības klātbūtnei šeit un tagad, mums neļauj līdz galam noticēt šajā pasaulē līdz pastāvošais ļaunums, netaisnība, ciešanas, sāpes un nāve, jo tās ir lietas, kas Debesu valstībai nav piederošas. Tomēr Kristus māca, ka Debesu valstība ir klātesoša jau šodien. Jēzus saka: „Debesu valstība” – jeb kā Lūkas pierakstītajā evaņģēlijā teikts: „Dieva valstība ir jūsu vidū.” Jā, tā ir jau mūsu vidū. Tā ir klātesoša jau šeit virs zemes. Tomēr pilnībā, visā savā godībā un krāšņumā tā atklāsies laiku beigās. Šajā miesā dzīvojot mēs neredzam šo Debesu valstību visā viņas godībā. Šodien mēs to varam uzlūkot tikai ar ticības acīm un no visas šīs godības redzam tikai tādu kā mazu, mazu atblāzmu. Mēs varam teikt, ka Debesu valstība šobrīd klātesoša mums ir apslēptā veidā.
Tomēr ir skaidrs, ka mēs katrs ikviens šodien vai nu tajā esam iekšā vai ārā. Mēs vai nu atrodamies šajā Debesu valstībā un esam tās pilsoņi vai arī esam ārpus tās. Par to šodien runā arī Jēzus, stāstīdams līdzību par Debesu valstību, kura līdzinās ķēniņam, kas gatavo savam dēlam kāzas. Šis ķēniņa izsūtītais ielūgums uz kāzām nav nekas cits, kā ielūgums Debesu valstībā. Nav brīnums, ka Jēzus Debesu valstību izvēlējies salīdzināt tieši ar kāzām, jo kāzas tas ir tāds notikums, kurā bēdām un skumjām nav paredzēta vieta. Kāzas un arī laulība ir vieta, kas paredzēta priekam un mīlestībai, tā ir vieta kur jātiek izdzīvotai mūžīgai uzticībai un jātop redzamām mūsu rūpēm vienam par otru. Tieši tādēļ Debesu valstība līdzinās šādām kāzām, jo tajā nav paredzētas skumjas un bēdas, bet tajā tiek atklāta Dieva mūžīgā mīlestība, uzticība un rūpes par mums. Tomēr, kā redzams no šīs līdzības, ne visiem ir vēlēšanās piedzīvot šādu Dieva mīlestību, ne visi vēlas ņemt dalību Debesu valstībā, jeb līdzībā izsakoties, ierasties šajās kāzās.
Kopš pasaules iesākumiem Dievs šajā pasaulē ir sūtījis savus kalpus vienu pēc otra, kas ir aicinājuši cilvēkus uz Debesu valstību, kas ir aicinājuši cilvēkus pievienoties šai valstībai caur grēku nožēlu un uzticēšanos Dieva žēlastībai. VD tie bija Mozus un pravieši, kas vispirms tika sūtīti pie Izraēla tautas. Tomēr cik bija to, kas paklausīja Mozum un praviešiem? Viens no lielākajiem Vecās Derības praviešiem Jesaja saka: „Kas tad nu tic mūsu sludināšanai.” (Jes.53:1). Jā, šie Dieva izsūtītie kalpi nāk aicinādami viesus uz ķēniņa sagatavoto mielastu, bet viesi negribēja nākt. Tas ir zīmīgi, ka aicinātajiem viesiem nebija nekādu objektīvu iemeslu kāpēc nenākt uz kāzām. Viņiem nebija nekāda nopietna iemesla un attaisnojuma kāpēc neierasties uz lielajām svinībām. Viņi vienkārši negribēja.
Padomāsim, kāda tā ir necieņa no aicināto viesu puses pret ķēniņu, kāds apkaunojums, kāds pazemojums ķēniņam. Tomēr no ķēniņa puses mēs redzam, kāda liela žēlastība. Viņš izsūta savus kalpus vēlreiz. Viņš izsūta tos, kad viss jau ir sagatavots, kad mielasts sataisīts. Kā kāds no baznīcas tēviem teicis: “Tad, kad Kristus jau ir ticis upurēts pie krusta par visas pasaules grēkiem.” (Hrizostoms) Dievs izsūta savus kalpus vēlreiz pie savām pazudušajām Izraēlas tautas avīm, tomēr arī šoreiz mēs redzam, ka ielūgums tiek atraidīts. Viesi nemaz to neņem vērā, viņi neievēro aicinājumu un pagriežot muguras labprātāk aiziet katrs pats savās darīšanās. Bet dažiem šis aicinājums pat izsauc agresiju, tie metas virsū šiem Dieva kalpiem un tos nonāvē. Mēs visi zinām šos nonāvētos kalpus. Mēs zinām, kā Stefanu nomētāja ar akmeņiem, Jēkabu nonāvēja ar zobenu un vēl daudzi citi martīri jeb asins liecinieki, kurus mēs šodien nepieminēsim. Lūk, reakcija uz to, kad tevi kāds aicina kāzās. Tāda arī ir bieži šodienas reakcija, kad cilvēki tiek aicināti pievienoties Debesu valstībai, kad cilvēki tiek uzaicināti ticēt Kristus evaņģēlijam. Daži negrib nākt, daži ignorē un pagriež muguru aiziedami savās darīšanās, bet daži paliek pat agresīvi un iekaist naidā.
Tomēr ķēniņš nesamierinās, ka kāzu nams paliks tukšs. Viņš izsūta vēl savus kalpus. Viņš izsūta tos uz lielceļiem un liek aicināt kāzās, kādus vien atrod. Dievs izsūta savus kalpus ne tik vien pie Izraēla tautas, bet arī pie visām pasaules pagānu tautām. Trešo reiz Ķēniņš nesūta savus kalpus tikai pie Izraēla ļaudīm. Tagad Viņš saka ejiet, ejiet „līdz pašam pasaules galam” (Ap.d.1:8) un aiciniet kādus vien sastopat savā ceļā. Un mēs redzam, ka kāzu nams pildījās ar viesiem. Tā tas notiek joprojām arī šodien. Kristus valstībai joprojām tiek piepulcināti ar vien jauni un jauni tās pilsoņi. Kāzu nams pildās, Debesu valstība izplešas plašumā. Un tā tas notiks līdz laiku noslēgumam, kad aicināšanas laiks noslēgsies un ķēniņš pats ieradīsies viesus aplūkot. Un tad, par pārsteigumu visiem, starp atnākušajiem viesiem būs kādi, kas gan būs ieradušies kāzās, kas būs atsaukušies kalpu aicinājumam, bet ķēniņš liks tiem sasiet to rokas un kājas un izmest galējā tumsībā, tur kur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
Kāpēc? Viņi taču nav nicinājuši ķēniņa kalpus, viņi taču nav nogājuši savās darīšanās, viņi taču nav ķēniņa kalpus apsmē-juši un nogalinājuši? Tad kāpēc ķēniņš pret viņiem ir tik bargs, varbūt pat bargāks nekā pret iepriekšējiem? Tāpēc, ka viņi nav tērpušies pienācīgās drēbēs. Austrumu zemēs, tiem, kuri paši nevarēja atļauties kāzu drānas, ieejot kāzu namā, ķēniņa kalpi izdalīja īpašas kāzu drēbes. Bet šis viesis tās nebija apvilcis. Viņš pats savas drēbes bija uzskatījis par labākām, piemērotākām varbūt krāšņākām. Viņš bija palicis savās vecajās drēbēs, savā vecajā paštaisnībā. Viņš nebija pieņēmis kalpu izdalītās Kristus taisnības drēbes, uz kurām jau norādīja arī pravieši. Jesaja saka: „Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu kā līgavaini..” (Jes.61:10)., Savās kristībās caur Dieva kalpu rokām Dievs pats mums katram ir dāvājis šādas drēbes. Pāvils saka: „Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.” (Gal.3:27). Savā kristību brīdī mēs tikām ietērpti, jeb apsegti ar šīm Kristus taisnības drānām. Mēs tikām ietērpti pašā Kristū. Kristību brīdī viss mūsu vecais sārņainais tērps, visa mūsu pašu taisnība, jeb pareizāk būtu teikt visa mūsu netaisnība tika apklāta. Apklāta ar jaunu, tīru tērpu.
Jānis savā atklāsmē raksta: „Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs … Tad viens no vecajiem sacīja man: “Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?” Es viņam atbildēju: “Mans Kungs, tu to zini!” Un viņš man sacīja: “Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs” (Atkl.7:9; 13-14). Tās ir Kristus taisnības drēbes, kas mums dāvātas. Drēbes, kas balinātas Kristus asinīs. Tomēr no līdzības mēs redzam, ka ir kādi kam tās gan ir dāvātas, bet tie tās vai nu ir novilkuši vaikā citādi, bet kāzu namā viņi atrodas bez tām. Jā, šie ir tie, kas ir pārtraukuši paļauties uz Kristus dēļ nopelnīto žēlastību. Tie vairs nepaļaujas uz kristībās dāvāto grēku piedošanu un Kristus taisnību, kurā viņi tika ietērpti. Tie ir atgriezušies paši pie savas vecās paštaisnības un sākuši paļauties paši uz saviem darbiem. Tieši tāpēc mēs redzam, ka viņu rokas un kājas tiek sasaistītas. Tiek sasaistīts tas uz ko šie cilvēki ir likuši savu paļāvību. Līdz ar to uz kāzām atnākušie, kas tur sēž savās drēbēs un nav tērpušies ķēniņa kāzu drānās, kā saka Rozeniuss „ir tādi reliģiski cilvēki, kas vairāk vai mazāk nopietni, dedzīgi un dievbijīgi turpina kultivēt savu paštaisnību. Viņi nav pienācīgi iepazinuši savu grēku. Viņi vēl nav novilkuši savas reliģiskās dievbijības drēbes un tērpušies Kristus taisnībā. Viņi nav spējuši no sirds un svētā bijībā apliecināt: “Es esmu glābts, svēts, tīrs un taisns, vienīgi pateicoties Jēra nāvei un asinīm.”
Mīļie, pārbaudīsim katrs sevi, kas ir tas ar ko mēs stāsimies Dieva vaiga priekšā? Vai tie ir mūsu darbi ar ko mēs leposimies Dieva priekšā? Vai tā būs mūsu paštaisnība? Vai tomēr tas ir Kristus, kas grēka nepazina, bet kurš mūsu labad ir padarīts par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
