Brīnumi un zīmes
“Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. Jņ.4:47-54
Šis notikums mums stāsta par kādu ķēniņa galma ierēdni, augstas kārtas vīru no tetrarha Hēroda Antipas galma, kurš savukārt vēlāk, kā mēs zinām no evaņģēlijiem lika nocirst Jānim Kristītājam galvu un Jēzu ar izsmieklu nodeva Poncijam Pilātam, lai Pilāts tiesātu Viņu pēc saviem ieskatiem. Šis ļaunā Hēroda galma vīrs dzīvoja Kapernaumā, rosīgā pilsētā, kurai cauri veda galvenais ceļš, kas savienoja Damasku ar Jeruzalemi un arī ar Ēģipti. Pilsēta atradās netālu no Tibērijas, no vietas kur bija paša ķēniņa rezidence. Visticamāk šis galma vīrs bija jūdu tautības, tātad noteikti arī mācīts Svēto Rakstu gudrībās. Viņš labi pārzināja Izraēla tautas vēsturi, un to kā Dievs darbojoties savas tautas vidū bija apstiprinājis savu klātbūtni ar dažādām zīmēm un brīnumiem. Viņam bija labi zināmi arī iepriekš paredzējumi, jeb pravietojumi par Dieva sūtītu glābēju, kas nāks, lai atvērtu aklo acis un kurlo ausis atdarītu. Kas ielūzušu niedri nenolauzīs, un kvēlojošu degli neizdzēsīs.
Šis galma vīrs bez šaubām bija labi informēts arī par lietām, kas norisinās tajā laikā visā tuvējā un tālākā apkārtnē. Viņš noteikti bija dzirdējis arī par Jēzu un Viņa veiktajiem brīnumiem un zīmēm, ko Jēzus bija darījis. Lai gan tieši Galilejā Jēzus līdz šim bija darījis tikai vienu zīmi, Jēzus slava jau bija izpaudusies pa visu apvidu. Atcerēsimies, ka pirmā zīme, ko Jēzus darīja Galilejā, atklādams savu godību, bija, kad Viņš kāzās Kānā pārvērta ūdeni vīnā. Un šim galma vīram, kura dēls gulēja slims uz nāvi, bija bijusi kāda nojausma, ka Jēzus varētu būt šis Mesija, tomēr kā jau lielākai daļai cilvēku, ikdiena nomāca šādas domas. Vēl vairāk, ja netiek izjusta kāda īpaša, akūta un personiska nepieciešamība pēc kādas palīdzības, kur cilvēka spēki nespēj līdzēt, tad drīz vien par Jēzu, par Dievu, kā par mums katram nepieciešamo palīgu tiek aizmirsts. Tā teikt, kamēr iet labi, tikmēr par Dievu nedomāju. Tādejādi mēs varam saprast šo galma vīru, ka viņš nemeklēja Jēzu, līdz viņu piespieda šī galējā nepieciešamība, proti, šajā gadījumā dēla slimība, kuras dēļ mīļotais dēls atradās tuvu savai nāvei. Līdz šim galma vīrs dzīvoja bez lielām raizēm. Mēs varam iedomāties, kā ne reizi vien viņš iekrita šī ķēniņa galma priekos un bez kādām ikdienas rūpēm ļāvās kopā ar ķēniņu dažādām izpriecām. Katru dienu šim galma vīram nācās sastapties ar greznībā dzīvojošo Hērodu, kas noteikti bija tērpies krāšņās drēbēs un ēda pie bagātīgi klātiem galdiem, kā jau kārtīgam ķēniņam tas pienākas. Bet kas gan salīdzinājumā ar Hēroda greznību un godību bija šis Jēzus? Hērods dzīvoja pilī, bet Jēzum nebija pat savu galvu kur nolikt. Hērodam bija kalpi un padotie, bet Jēzum tikai daži sekotāji un tie paši kādi necili ciema zvejnieki un muitnieki.
Galma vīrs tā būtu arī palicis pie šādām domām par Jēzu un ar laiku pilnībā aizmirsis par Viņu, ja ne šis nepatīkamais atgadījums. Saslimst galma vīra dēls. Iesākumā jau varbūt nekas liels. Dēls tikai mazliet apslimis un drīz atveseļosies, bet tomēr šoreiz tā nav. Slimība progresē, dēlam ar katru nākamo dienu paliek ar vien sliktāk un sliktāk. Līdz tēvs nolemj aicināt labākos ķēniņa galma ārstus, lai tie nāk un palīdz slimajam dēlam. Tēvam ir grūti noraudzīties sava dēla ciešanās, tajā kā dēlam veselība tikai pasliktinās. Ir smagi noskatīties, kā dēls ciešs sāpes un drudzis ne uz mirkli neatstājas un izskatās, ka arī ārsti nespēj palīdzēt. Kādā dienā, pēc vairāku dienu izmisīgiem mēģinājumiem palīdzēt slimajam tēva dēlam, ārsta acīs ir jaušams tukšums. Ārsts klusē, jo nevar atrast vārdus un saņemties, lai tēvam pateiktu, ka viņa dēlam nav cerību uz atveseļošanos. Vienīgais ko ārsts spēj ir paspiest uz atvadām nelaimīgā tēva roku un klusībā atstāt šo namu. Vai tiešām vairs nav cerības? Vai viss ko es varu darīt ir bezpalīdzīgi noraudzīties sava mīļā dēla nāvē? Un tad pēkšņi nelaimīgo tēvu sasniedz kāda ziņa, proti, ziņa, ka blakus esošajā ciemā, Kānā, ir ieradies Jēzus. Tas pats Jēzus, par kuru galma vīrs kādreiz jau bija dzirdējis. Vīrs, par kuru stāsta, ka tas esot caur praviešiem apsolītais Mesija (tas ir Dievs izredzētais), kurš palīdzot un dziedinot cilvēkus. Vīrs, par kuru stāsta, ka tas esot brīnumdaris. Es došos ceļā. Nolemj tēvs. Jēzus ir palicis mana vienīgā un pēdējā cerība. Es došos ceļā pie Jēzus, pat ja man ir jāatstāj mans mirstošais dēls. Lai gan šķiršanās no mirstošā dēla ir ļoti sāpīga, tomēr man ir jāiet. Tā ir smaga izšķiršanās, atstāt savu dēlu un doties ceļā apzinoties, ka tu viņu vari vairs nekad neredzēt dzīvu. Tomēr no otras puses kādas tēva sirdī mītošas gaidas un cerības neļauj palikt bezdarbībā dēlam blakus un noraudzīties bezpalīdzīgi viņa ciešanās. Un vīrs dodas uz apmēram 30 km. attālo Kānu. Nonācis Kānā vīrs steidz uzmeklēt Jēzu. Līdz kāds norāda uz pavisam vienkāršu, pūļa ieskautu nogurušu vīru, kurš ģērbies pavisam vienkāršā un no ceļa noputējušā apģērbā. Vai tas ir Jēzus? Vai tas tiešām ir tas, kuru visi uzskata par brīnumdarītāju un tas ir vīrs, par kuru būtu iepriekš paredzēts Svētajos Rakstos? Pavisam vienkāršs vīrs. Nekā no tās godības un krāšņuma, kas valda mana kunga un ķēniņa Hēroda pilī. Vai tiešām tas ir īstais? Vai šis varētu būt ķēniņš? Varbūt mani kāds vēlas ļauni izjokot? Nevar būt, nevar būt, ka pravietim Jesajam ir bijusi taisnība, kad viņš pravietodams saka, ka «Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši, ko patīkamu».
Vienalga, lai kā arī būtu man tomēr ir jāmēģina. Man ir Viņam jātuvojas un jālūdz šim vīram, lai tas palīdz. Un galma vīrs uzrunā Jēzu: «Jēzu, es tevi lūdzu, nāc un dziedini manu dēlu, jo tas guļ uz miršanu. Tu esi atlicis mums kā vienīgā cerība.» Un tad seko Jēzus atbilde, kas ir kā auksta ūdens šalts tieši sejā. «Ja jūs brīnumus un zīmes neredzat, jūs neticat» Tas nebija tas ko galma vīrs būtu gaidījis. Viņš nenāca, lai prasītu no Jēzus kādu brīnumu vai zīmi. Viņš nāca, lai lūgtu palīdzību savās bēdās. Jēzus atbilde uz mirkli liek galma vīram aprauties, tomēr viņš nebija mērojis garo ceļu, lai tik viegli padotos un galma vīrs izmisumā turpinādams sauc: «Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.»
«Kungs», tas ir tas, ko Jēzus vēlējās dzirdēt. Līdz šim šajā vārdā galma vīrs bija saucis tikai Hērodu, bet nu viņš uzrunāja Jēzu par savu Kungu. Jēzus nevēlas, ka par Viņu domā, kā par kādu brīnumu darītāju vai slimību dziedinātāju. Viņš vēlas būt par Kungu, par to, kas Viņš arī patiesībā ir. Galma vīrs pēkšņi bija atklājis Jēzū kaut ko vairāk, kā tikai palīgu bēdās un nelaimēs, vairāk kā tikai dziedinātāju no slimībām un tas Jēzu iepriecināja. Atzīt Jēzu par Kungu, nozīmē atzīt Viņu par patiesu Dievu, kuram es piederu ar savu miesu un dvēseli un kurš mani pazudušu grēcinieku glābj no grēka un mūžīgas nāves. Visi Jēzus veiktie brīnumi ir zīmes (gr. semeia), kas tikai norāda uz Viņa dievišķību uz to, ka Viņš ir Kungs pār dzīvajiem un mirušajiem. Ir muļķīgi sākt aplūkot un pieķerties zīmēm, kas kalpo tikai kā norādes uz kaut ko lielāku, kā norādes uz kaut ko, kas aiz šīs zīmes stāv.
Tā arī Jēzus, Viņš nevēlas lai kāds pieķertos Viņa rādītajiem brīnumiem un ticētu Viņam tikai kā kādam brīnumu darītājam. Jēzus vēlas, lai mēs aiz šīm zīmēm saredzētu Viņa paša personu, lai mēs saredzētu šajā cilvēkā Jēzū – pašu Dievu. Ja mēs ļoti rūpīgi lasīsim Bībeli, mēs redzēsim, ka Dievs dod savus brīnumus uz zīmes, tikai tad, kad ir nepieciešams apstiprināt kāda pravieša, sava paša Dēla vai apustuļa autoritāti. Šo brīnumu un zīmju mērķis ir pierādīt, ka tā persona, caur kuru ir noticis brīnums ir Dieva sūtīta un ka viņš runā un darbojas Dieva uzdevumā. Lasot Svētos Rakstus mums tas vienmēr ir jāpatur prātā. Atcerēsimies, kad Dievs sūtīja Mozu pie Izraēla tautas, lai tas izvestu tautu no Ēģiptes verdzības. Mozus baidījās, ka tauta varētu viņam neticēt, ka viņš ir paša Dieva sūtīts. Un Dievs viņam deva zīmes, kuras pierādīja Mozus dievišķo sūtību. Mēs Mozus grāmatā lasām: «Bet Mozus atbildēja, sacīdams: „Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: „Tas Kungs tev nav parādījies””. Un Tas Kungs sacīja viņam: „Kas tev rokā?” Un Mozus teica: „zizlis”. Un Tas Kungs sacīja Mozum: „Met to zemē.” Un Mozus nometa zizli zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās. Un Tas Kungs sacīja atkal uz Mozu: „Izstiep savu roku un satver to aiz astes!” Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā. Tad Dievs atkal sacīja: „Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Tāpat arī Mozum runājot ar pašu faraonu Dievs lika notikt zīmēm faraona un visu ēģiptiešu priekšā, kam vajadzēja apstiprināt Mozus dievišķo sūtību .
Arī brīnumi, ko darīja Jēzus bija apstiprinājums Viņa dievišķībai. Jēzus pats saka: „… šie darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani sūtījis .” Mēs redzam, ka šo Jēzus darīto darbu mērķis bija būt par liecību, par zīmi, ka Viņš ir no Dieva. Tāpat arī Jēzus mācekļu un apustuļu autoritātei vajadzēja tikt apstiprinātai caur brīnumiem un zīmēm. Dievam bija jāapstiprina, ka viņi ir Dieva sūtīti un viņu sludinātā vēsts, par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kurš nācis pasaulē, lai glābtu grēcinieku ir patiesa. Tad, kad pirmie apustuļi tika izsūtīti sludināt evaņģēliju, Jaunā Derība kā rakstīta grāmata vēl nebija apkopota un jebkuram, kas dzirdēja apustuļu sludināto vēsti varēja rasties šaubas vai aizdomas, vai tik mācekļi nav viltvārži, kas tikai uzdodas par Dieva kalpiem. Tāpēc Dievam nācās apliecināt viņu sludinātās vēsts autentiskumu ar brīnumiem un zīmēm. Šodien mēs Dieva kalpus varam pārbaudīt un atpazīt pēc tā vai viņu sludinātā vēsts saskan ar Vecās un Jaunās Derības mācību. Ja tā saskan ar Bībelē pausto vēsti, tad mēs droši varam zināt un paļauties, ka šie Dieva Vārda kalpi ir paša Dieva sūtīti. Kā jau teicu, ka Jēzus un apustuļu laikā Jaunā Derība vēl nebija apkopota, tādēļ cilvēkiem nebija citas iespējas pārliecināties par sludināto vārdu atbilstību patiesībai, bet lai cilvēki tomēr būtu droši, ka šī vēsts nāk no Dieva, tad Dievs lika notikt brīnumiem un zīmēm.
Kultūrās, kurās Bībele nav pazīstama, vai kuru valodās Bībele vēl nav pārtulkota, Dievs var apstiprināt savu kalpu autoritāti ar brīnumiem un zīmēm, kas arī notiek. Bet mums ir Svētie Raksti. Atminēsimies līdzību par bagāto vīru un nabaga Lācaru, kad pēc nāves bagātais vīrs no elles sauca uz Ābrahāmu, kā klēpī atpūtās nabaga Lācars, lai tas sūta Lācaru uz namu, kurā atrodas bagātā vīra pieci brāļi. Un lai nabaga Lācars viņus pabrīdina, ka arī tie nenonāk šajā vietā, kur bagātais cieš mokas. Tomēr Ābrahāms atsaka: „Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. … Ja tie neklausa Mozum un praviešiem, tad tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” Tas attiecas arī uz mums, ka arī mums ir jāklausa Mozus un pravieši, vēl vairāk mums ir jāklausa Jēzus, kurš ir visas Mozus mācības un praviešu piepildījums un kopsavilkums. Mums sava ticība ir jābalsta Dieva Vārdā, kas ir Svētie Raksti.
Ticība, kas ir balstīta uz brīnumiem un zīmēm ir vāja ticība, kura kuru katru mirkli var tikt pazaudēta. Tāpēc Jēzus arī vairāk kārtīgi norāj cilvēkus, kas meklē brīnumus un zīmes, kuros balstīt savu ticību. Tas nav no Jēzus puses, pārmetums vai nosodījums, bet drīzāk pamudinājums paļauties uz Jēzus vārdiem arī tad, kad nekādi brīnumi uz zīmes nenotiek. Jo ticības būtība ir – stipra paļaušanās uz to, kas, cerams, pārliecība par neredzamām lietām . Patiesa ticība nav atkarīga no redzēšanās. Pāvils saka: „Tas, kas jau redzams, tam vairs nav jātic ”. Savukārt Jēzus saka: Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic.” Tā arī mēs redzam notikumā ar galma vīru, kurš iesākumā nāca pie Jēzus ar šaubām. Viņš nāca pie Viņa vairāk kā pie brīnumu darītāja un dziednieka un vēlējās iegūt no Jēzus to, kas pēc viņa izpratnes tajā brīdī bija tas vislabākais, proti, šajā gadījumā dēla dzīvību. Tomēr Jēzus iedeva šim vīram kaut ko daudz pārāku. Jēzus iedeva vīram ticību, kas spēj paļauties Viņa vārdiem arī tad, ja tā neredz apkārt nekādus brīnumus un zīmes. Jēzus saka: „Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Tas bija apsolījums, ko Jēzus deva galma vīram un vīrs aizgāja ticēdams šiem Jēzus vārdiem. Viņš aizgāja ticīgs, lai gan brīnums vēl nebija noticis, tomēr vīra sirdī bija dzimusi patiesa ticība Dieva Dēlam, kurš piepilda savus apsolījumus. Tieksimies arī mēs pēc tādas ticības, kas nejautā Dievam pēc brīnumiem un zīmēm, bet paļaujas tikai uz dzīvā Dieva Vārdu Bībelē. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
autors:Edijs Kalekaurs
