Mātes dienā

Pāvils, Kristus Jēzus apustulis pēc Dieva gribas ar dzīvības apsolījumu Kristū Jēzū, Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. Es ilgojos redzēt tevi, atcerēdamies tavas asaras, lai es taptu pilns prieka, un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts – mīt arī tevī. 2.Tim.1; 1-5

Mēs nevaram izšķirties par ticību Jēzum Kristum neviena cita cilvēka vietā. Katram cilvēkam pašam reiz pienāk kāds brīdis viņa dzīvē, kad viņam ir jāizdara šī svarīgā izšķiršanās. Uzticēties Jēzum, vai tomēr palikt savā neticībā. Tomēr ir ļoti svarīgi un nozīmīgi, ka mēs esam veikuši kādus sagatavošanas darbus vai priekšdarbus to cilvēku dzīvēs, kuru audzināšana mums tiek uzticēta. Tieši to šķiet Pāvils grib atklāt šajā vienā rakstu pantā, kas visbiežāk lasot Bībeli mums aizslīd garām neievērots. „Es .. pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts – mīt arī tevī..” – saka Pāvils. Bez šaubām Timoteja dievbijīgā vecmāmiņa un, protams, arī viņa māte jau agri bija sējušas Dieva vārda sēklu Timoteja sirdī. Un tam vēlāk sekoja, kā redzams arī svētīgi gara augļi.

Timotejs bija piedzimis un uzaudzis Listrā, kādā tirdzniecības pilsētā. Tā nebija kāda no labākajām pilsētām, vai teiksim, ka tā nebija pati labvēlīgākā vide, kurā uzauga Timotejs. Cik zināms, tad pilsētas iedzīvotāji bija maz izglītoti un pilsētā, kā jau daudzās citās tā laika pilsētās bija savi elku dievu tempļi. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā mēs varam lasīt, ka ārpus šīs pilsētas vārtiem bija Zeva templis (Ap.d.14), kur tika upurēti vērši šim elkam. Tā bija pilsēta, kurā daudz netrūka, lai tiktu nogalināts pats apustulis Pāvils, kuru te nomētāja ar akmeņiem. Un tātad šajā bezdievīgajā, kristīgajai ticībai diezgan naidīgajā pilsētā, kas negribēja paciest Dieva Vārdu bija dzimis un audzis Timotejs, kura vecāmāte un māte iespējams bija pašas pirmās kristietes. Domājams, ka arī Timoteja mātei reiz ir bijusi jāizdara savā dzīvē, kāda grūta izvēle starp ticību Kristum un ticību Zevam vai varbūt kādām citām dievībām, jo viņas vārds Eunika grieķiski nozīmē „uzvarošā”, kas mudina domāt, ka viņai būs nācies izcīnīt un uzvarēt kādu smagu ticības cīņu. Un tagad viņa, kā redzams ir sagatavojusi arī savu dēlu Timoteju, kurš arī ir izšķiries par ticību un savas dzīves veltīšanu Kristum. Kuru Pāvils, kā lasām ir ļoti iemīlējis kā ticības brāli, pat vēl vairāk, kā savu īsto bērnu.

Ir labi, ja bērns jau no bērnības, no mazām dienām tiek mācīts Dieva Vārdā. Mēs atceramies šo līdzību no Lūkas evaņģēlija par šīm dažādajām zemēm, kurās tiek sēta Dieva vārda sēkla. Mēs lasām, ka: „Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc, ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” (Lk.8). Gribētos teikt, ka bērna dvēsele līdzinās šādai labai un irdenai augsnei, kas sevī uzņem sēklu. Jāsaka, gan, ka šāda bērna sirds augsne ir atvērta un auglīga gan labai, gan tajā pašā laikā arī ļaunai sēklai. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka bērns atrodas labās rokās, kuras tad arī sēj šo labo sēklu viņa dvēselē. Un uz to mēs visi esam aicināti.

Tas ir liels ļaunums, rādīt ļaunu priekšzīmi un būt par apgrēcību kādam no šiem vismazākajiem. Jēzus saka, ka „tādam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un noslīcinātu jūrā… Apgrēcībai jānāk, bet vai tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība” (Mt.18). Ziniet lasot šos Jēzus vārdus un tos pārdomājot man pašam trīsas skrien caur kauliem par atbildību, kas mums ir uzlikta pret, šiem vismazākajiem, pret mūsu bērniem. Labi padomājot, tad tiešām bērnībā un jaunībā ieliktie pamati ir izšķiroši visai tālākajai cilvēka dzīvei. To jums apgalvos arī jebkurš mūsdienu psihologs. Un tas uzliek uz mūsu, kā vecāku pleciem milzīgu atbildību. Ne velti Luters sacīja apmēram šādi, ka „nav augstāka darba Dieva priekšā, kā audzināt savus bērnus .. un ja tu jautā, ko labu man būs darīt, tad pietiek ar to, ka tu audzini savus bērnus ticībā…” Un šajā audzināšanā, protams, piedalās tiklab gan tēvi, gan mātes. Bet šodien, kā mātes dienā es gribētu īpaši izcelt tieši jūs. Arī šodienas rakstu vieta norāda uz mātes īpašo ietekmi uz savu bērnu. Timoteja tēvs pēc tautības bija grieķis un nav nekas teikts, ka viņš būtu bijis ticīgs. Drīzāk pretēji viņš būs bijis īsts pagāns. Skatoties šodienas baznīcās gribās domāt līdzīgi. Pilni soli ar ticīgām sievām, bet vīru pavisam maz. Precīzi Timoteja situācija, kad māte ir ticīga, bet tēvs tālu no patiesības. Un tomēr tieši mātes ietekme šķiet Timoteja dzīvē ir izšķirošā. Mātes un arī vecāsmātes sirdī, kā lasām mājoja „neliekuļota ticība”. Tā bija īsta, bezviltīga, skaidra ticība uz Kristu. Bērni ļoti labi prot izšķirt, īstu no viltota. Viņi ļoti ātri pamana vai tava ticība ir tikai vārdos vai arī tā tiek izdzīvota darbos. Reiz kāds ir sacījis, ka : „vislabākais Bībeles tulkojums, ko es pazīstu ir manas mātes tulkojums. Viņa pārtulkoja Bībeli dzīvē un dzīvoja to mums priekšā..”

Mātes ietekme uz bērna dzīvi ir neizmērojama. Arī mana nākšana pie ticības Dievam lielā mērā saistās ar manas mātes ticību, noteikti arī ar viņas ticības dzīves piemēru un viņas aizlūgšanām par mani. Un šādu piemēru mēs varam atrast ļoti daudz. Ir ļoti svarīgi, ka pār visu to, kas bērnam ir jāredz un jādzird šajā pasaulē: strīdus, lamāšanos, kādas izvirtušas valodas. Drūmas un dusmīgas, vienmēr neapmierinātas sejas, steidzīgus un nervozus cilvēkus, ka pāri tam visam bērns redz savā mātē neliekuļotas ticības piemēru. Ka savā mātē viņš tiešām ierauga vislabāko Bībeles tulkojumu, kas tiek izdzīvots viņa priekšā dzīvē. Protams, arī tēvi. Es pat teiktu, ka viņu atbildība ir ne tikai par viņu bērniem, bet pār visu ģimeni. Tieši tēviem ir jārūpējas, lai mājās ikdienas tiktu sajusta šī Dieva klātbūtne un tā tiktu apliecināta gan sarunās, gan lūgšanās. Nedēļā ir 168 stundas, no tām apmēram vidēji cilvēks guļ 56. tātad 112 stundas viņš atrodas nomodā. Ir skumji, ja vienīgās stundas ko ģimene pavada veltījot laiku Dievam ir tikai 1,5 stunda nedēļā, svētdienas dievkalpojumā. Mēs nekad nespēsim pārliecināt savus bērnus par ticību Dievam, par to, ka Dievs ieņem mūsu dzīvēs nozīmīgu vietu, ja mēs nepavadīsim laiku, kopā ar Dievu izkopjot mūsu attiecības ar Viņu. Ir tik daudz iespēju, kā mājās, ģimenes kopībā veidot šo Dieva klātbūtnes apziņu un padziļināt savas attiecības ar Viņu. Vispirms jau kā pašas svarīgākās ir minamas kopīgas lūgšanas. Pavisam īsas lūgšanas no rīta pieceļoties un pateicoties Dievam par pasargāšanu pagājušajā naktī un izlūdzoties Dieva vadību jaunajai dienai. Tāpat pateicības lūgšanas pie galda. Svēto Rakstu lasīšana un izlasītā teksta pārdomāšana. Tiem, kam varbūt grāmatu lasīšana sagādā grūtības, var klausīties kristīgo radio. Tas viss ir ļoti svarīgi, lai bērnos radītu šo patiesas ticības dzīves piemēru. Katrs no vecākiem taču vēlas saviem bērniem dot pašas labākās dāvanas. Tad kāpēc nedot un nemācīt viņiem tās lietas, kam ir mūžīga vērtība. Un runa jau nav tikai par maziem bērniem, bet arī pieaugušiem. Kāds varbūt pie sevis domā, ka viņa bērni jau ir lieli un izauguši, ka viss jau ir nokavēts. Nebūt nē. Dieva lietās nekad nekas nav un nevar būt par vēlu. Dievs joprojām darbojas, tāpēc arī mums ir jādarbojas. Dievs nepārstāj uzrunāt, audzināt, veidot, vadīt, mācīt un rādīt savu pašaizliedzīgo mīlestību arī jau gados padzīvojušam cilvēkam. Viņš to dara, kamēr vien cilvēks dzīvo virs zemes. Tāpat arī vecāki visas sava mūža dienas paliek vecāki saviem bērniem un ir aicināti mācīt tiem Dieva Vārdus, kā Dievs to pavēlējis Mozus grāmatā: „Un māciet tos saviem bērniem, tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat atsēdušies savos namos un kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs guļaties un kad ceļaties.” (5.Moz.11:19).

Šī diena, mātes diena, ir diena, kurā mēs no jauna varam uzstādīt sev mērķi un no jauna apņemties kopt savu dievbijību savās ģimenēs, kopā ar saviem bērniem. Šī diena var kļūt par dienu, kad mēs no jauna atsākam kopīgas rīta lūgšanas, vai galda lūgšanas. Šī diena var kļūt par dienu, kad mēs apņemamies padziļināt katrs savas personiskās attiecības ar Dievu un praktizēt savu dievbijību arī savās ģimenēs, lai mūsu bērni, cik lieli vai mazi, jauni vai veci tie nebūtu, ieraudzītu mūsu dzīvēs tādu pašu neliekuļotu ticību, kas mita arī Timoteja vecāmātē Loidā un mātē Eunikā, kuras pārtulkoja Bībeli savās dzīvēs un izdzīvoja to Timoteja priekšā dzīvē. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs

Rūjiena, 2010.05.09. Mātes dienā.