Taisnības sludinātājs Noa

Taisnības sludinātājs Noa

māc. Edijs Kalekaurs

Ar Noasu Svētajos Rakstos pirmo reizi mēs sastopamies 1.Moz. 5:29. Viņš ir Lameha dēls, ko dzemdina Lamehs 180 gadu vecumā. Lamehs savu dēlu nosauc par Nou teikdams: „ Šis mūs mierinās mūsu pūliņos un mūsu roku darbā, kas cēlies no šīs zemes, ko Tas Kungs ir nolādējis” (5:29).

Vārda Noa nozīme nav pilnīgi skaidra. Iespējams, ka to varētu tulkot ar „uzelpot” vai „miers” „dusa”. Šis Lameha cerības pilnais pasludinājums ir vārdu spēle. Ebreju valodā vārdu spēle saistībā ar vārdu Noas ir sastopama arī citviet Rakstos (1.Moz.6:8; 8:4; 8:9; 8:21). Šī vārdu spēle, ko izsaka Lamehs nosaucot savu dēlu par Nou ir saistīta ar cerībām, ka šis dēls nesīs lāsta pārvarēšanu, ar ko Dievs zemi nolādējis (3:17). Šīs cerības saistās ar sava veida glābšanu. Zemei gan nāk šis miera periods, bet protams, ne tādā veidā, kā uz to ir cerējis Lamehs. Runājot par Nou un Kristu mēs redzam, ka Noa ir tikai kā Kristus priekš pasludinājums. Un to jau var ieraudzīt arī šajā 5:29.p. Kristus ir patiesais mierinātājs un atpestītājs. Mateja evaņģēlija par Kristu lasām: „tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” (Mt.1:21), kā arī Mihas grāmatā teikts: „Un Viņš būs miers” (Mih.5:4). Kristus ir patiesais atbrīvotājs un miera nesējs.

Ir vēl vairākas paralēles un norādēs, kas atklāj Noasu, kā Kristus prototipu. Piemēram tas, ka Noas tiek saukts par taisnu (ebr. tsaddiyq), kas norāda uz Noasa tikumiskām, ētiskām attiecībām iepretim Dievam, un bezvainīgu (LXX gr. Teleios), kas rāda, ka viņš ir bijis pilnīgs, izmeklēts vīrs savā ciltī (6:9). Noas nebija taisns un bezvainīgs no saviem darbiem, bet gan taisns caur ticību, kā tas teikts Ebr.11:7. Viņš atšķīrās no saviem laika biedriem un bija kā pretstats un neizprotams viņiem, gluži kā to pravieto arī Jesaja par Kristu sacīdams: „Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to…” (Jes.52:8). Arī Noas ar savu pasludinājumu par Dieva tiesu un nākošajiem plūdiem, kā arī ar šķirsta būvēšanu saviem laika biedriem šķita pavisam nesaprotams un varbūt pat šķita mazliet dīvains. Matejs raksta: „Jo, kā bija Noas dienās … tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visu..”. (Mt.24:37-38). Noas vadīja „savas gaitas ar Dievu” gluži, kā Ēnohs (5:22). Svētajos Rakstos šāda paralēle ir tikai starp Noasu un Ēnohu. Par nevienu citu nav teikt tieši šādā veidā, kā tas darīts par Noasu un Ēnohu. Tomēr arī Noasam šis Dieva spriedums un pavēle būvēt šķirstu ir kā ticības pārbaudījums. Viņam ir jāceļ šķirsts priekš sevis un priekš savas ģimenes (arī dzīvniekiem), lai gan nekas vēl neliecina par plūdiem. Jāņem vērā, ka līdz plūdiem lietus vispār vēl nebija lijis pār zemi. Tomēr Dieva spriedums nav atceļams. Dievs savu lēmumu apstiprina gan 6:7 gan 6:13 vēl otrreiz to atgādinādams un uzsvērdams. Plūdi, ko Dievs sūtīs nav tikai kādi lokāli, bet tie ir totāli, kas iznīcinās visu pasauli, visu dzīvo radību. Un Noasam tiek pavēlēts būvēt šķirstu, caur ko Dievs nolēmis paglābt Nou un viņa ģimeni. Noa ticībā paklausīja Dieva pavēlei, viņš uzticējās Dievam un dēļ savas ticības arī tika izglābts. Pēteris raksta: „Viņš (Dievs) arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem” (2.Pēt.2:5).,/p>

Šķirsts ko Dievs lika taisīt Noasam tiek apzīmēts ar ebr. vārdu, kas nozīmē „kaste”. Ar šo vārdu mēs sastopamies arī Ex.2, 3-5, kur Mozus māte arī taisa kasti un tajā ieliek mazo Mozu. Šī kaste, jeb šķirsts kļūst par glābšanas instrumentu Dieva rokās, caur ko Dievs glābj. Pēteris to saista ar kristību, kas glābj mūs šodien. Kristība ir paša Kristus iedibināts žēlastības līdzeklis, kurā Kristus ir klātesošs un caur ko Dievs glābj savus bērnus, gluži kā Noasam un tā laika pasaulei tas bija šķirsts caur ko tika izglābtas astoņas dvēseles, tie kas uzticējās Dieva Vārdiem, ko bija sludinājis taisnības sludinātājs Noa.

Šie plūdi kuros tika iznīcināta visa bezdievīgā pasaule vienlaicīgi ir gan kā Dieva tiesas zīme, gan kā Dieva žēlastības zīme. Tiesas zīme tā ir bezdievīgajiem, bet Noasam un viņa namam tā ir Dieva žēlastības un glābšanas zīme. Pāvils runājot par sludināto evaņģēlija vēsti saka, ka tā: „Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību..” (2.Kor.2:16). Tāpat arī Noasa sludinātie plūdi vieniem ir uz nāvi, bet citiem uz dzīvību. Tā arī Kristus vieniem ir pestīšana, bet citiem piedauzības akmens pār kuru krīt un neceļas (Lk.20:17; 1.Pēt.2:7). Te var saskatīt vēl vairākas paralēles. Piemēram, Kristus draudzes atpestīšanu pēdējās dienās, laiku beigās, par ko runā Pēteris: „Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai” (2.Pēt.3:6-7). Kur uguns būs kā Dieva tiesas zīme vieniem, bet kādiem citiem tā būs glābšanas zīme. Te var ieraudzīt arī kādu paralēli ar jau pieminēto Mozus šķirstu, caur kuru Mozus tika paglābts un arī uz Derības šķirstu, kas tika nests pāri Jordānas upei (Joz.3:14-15), kas simbolizē baznīcu un ticīgo draudzi. Bet viss kopā tas iepriekš pasludina un norāda uz Kristu un Viņa baznīcu, kā arī Viņa iedibinātajiem žēlastības līdzekļiem.

Dievs ar Noasu slēdz derību (9:12). Šī ir otrā derība, ko Dievs slēdz ar visu cilvēci. Pirmā derība, ko Dievs slēdza ar visu cilvēci ir 1.Moz.3:15, t.s. „protoevaņģēlijs”. Šajā vietā (9:12) vārds „derība” parādās pirmo reizi. Tā, kā šī ir otrā derība, miera un žēlastības derība, tad mēs droši šo varam droši uzskatīt arī par norādi uz vēl kādu derību un jauno derību, ko Dievs vēlāk slēdz Kristū, Viņa asinīs (1.Kor.11:25 u.c.). Noas ir arī otrais ciltstēvs cilvēces dzimumam, kas arī ir kā tipoloģiskais simbols Jēzum Kristum, kas ir jaunais Ādams, kā tāds, kas no debesīm. Pāvils saka: „pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, – pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu. Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais. Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm” (1.Kor.15:45-47). Noas ir kā vecās pasaules turpinātājs, bet reizē arī kā kāda jauna laikmeta, jaunas pasaules aizsācējs. Noa ir arī priesteris. Pirmais, ko Noa dara iznākot no šķirsta ir, ka viņš uzceļ altāri (pirmo reizi parādās Bībelē, ka altāris tiek celts) un pienes Dievam dedzināmo upuri. Tas bija pateicības upuris, par piedzīvoto izglābšanu. Ebr. teksts norāda, ka Dievs žēlīgi pieņēma upuri (latv. „oda patīkamo upuri”). Ir vairākas lietas, ko šeit ir vērts ievērot: 1) Noasa dievkalpošana nav izpatikšana vai mēģinājums izpelnīties žēlastību, bet gan reakcija uz glābšanu; 2) kā atbilde uz glābšanu ir pateicība; 3) dievkalpojums stāv pirms visiem darbiem un pār visām rūpēm; 4) dievkalpojumā cilvēks dod Dievam labāko un vērtīgāko, kas tam pieder; 5) dievkalpošana izriet no sirds; 6) dievkalpojums ir vieta, kur cilvēks piedzīvo mieru. Arī Kristus ir mūs augstais priesteris, kas izgājis „caur debesīm” un pienesis, kā upuri sevi. No cilvēku visus ieceltais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus, tāpat arī Kristus ir Dieva iecelts. Ebreju vēstulē sacīts: „Tāpat arī Kristus nav pats Sev piešķīris augstā priestera godu, bet Tas, kas Viņam ir teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Kā arī citā vietā Viņš saka: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas..” (Ebr.5:5-6).

Iespējams bez šīm lietām mēs vēl varam atrast un vilkt kādas paralēles starp Kristu un taisnības sludinātāju Noasu. Noas gan ar saviem vārdiem, gan ar savu dzīvi un notikumiem, kam viņš gāja cauri ir sludinājis Kristu. To visu viņš ir darījis ticībā, kuras dēļ viņš arī kļuva par tās taisnības mantinieku, kas nāk no ticības (Ebr.11:7).

Izmantotā literatūra:

„1.Moz.gr. skaidrojums” M.Luters; LMF

„Die Bucher Moses” C.F.Keil und F.Delitzsch

„Das erste Buch Mose” Hansjorg Braumer

„Das erste Buch Mose”Johan Peter Lange