Grēksūdzes svētība
“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķistī mani no maniem grēkiem!”
Ps.51:3-4
Šī diena mūs ievada Gavēņa laikā jeb pirms ciešanu laikā. Patiesais ciešanu laiks sāksies ar Judica svētdienu (šogad tas ir 25.martā), kad daudzviet apklust pat baznīcas zvani, altāris tiek pušķots ļoti pieticīgi un krucifiks tiek apsegts ar šķidrautu melnā vai violētā krāsā. Savukārt sākot ar šodienu mēs ieejam gavēņa laikā. Tās ir 40 dienas, neskaitot svētdienas, pirms Lieldienām. Dažkārt tiek uzskatīts, ka šis 40 dienas, kas atbilst laikam ko Kristus pavadīja tuksnesī gavējot, ir mūsu desmitā tiesa no gada dienu skaita, kas veltāmas īpašā veidā Dievam.
Protams, visa šī gavēņa un Kristus ciešanu laika centrā neesam mēs cilvēki, bet gan pats Kristus. Viņš ir patiesais gavētājs un cietējs. Centrā ir Viņa mīlestība un piedošana. Tādēļ šī laika lūgšanas, meditācijas, pārdomas ir vērstas uz Jēzu Kristu, kurš mūs mīlējis un nodevis Sevi par mums nāvē. Bet šis ir arī īpašs laiks baznīcas liturģiskajā gadā, kurā īpašu uzmanību veltām pārdomām par savām attiecībām ar Kristu. Šis ir laiks, kad Dievs mums liek izvērtēt savu dzīvi, savas prioritātes, savu vājumu cīņā pret grēku un kaislībām. Un to jo labāk palīdz mums ieraudzīt un apjaust jaunas apņemšanās, kuras apņemamies šajā gavēņa laikā ar jo lielāku vērību un nopietnību ievērot un pildīt.
Ir labi, ja mēs varam uzstādīt sev kādu augstāku mērķi, augstākas prasības arī pret sevi. Mēs veltamies šajā laikā rūpīgākai un regulārākai Bībeles lasīšanai, aplūkojot tās pantu pa pantam, un meklējot katrā no tajiem Kristu. Ir labi, ja mēs stingri šajā laikā apņemamies apmeklēt katru dievkalpojumu nevienu neizlaižot, neskatoties uz šķēršļiem un kārdinājumiem, kas stājas mums šajā ceļā. Biežāka Svētā Vakarēdiena svinēšana, saņemot Kristus krusta veikumu, Viņa miesā un asinīs. Mēs šajā laikā apņemamties katru dienu palīdzēt kādam cilvēkam izrādot viņam īpašu žēlsirdību gan savos vārdos, gan darbos. Tās ir lietas kuras kristīga cilvēka dzīvē ir jāapņemās ne tikai gavēņa laikā, bet jāizdzīvo visa gada garumā. Tās ir lietas, kas ir piederīgas pie kristīgas dzīves visa mūža garumā, tad tomēr mēs zinām, ka sava vājuma dēļ mums tas bieži neizdodas, jeb kā sakām: “vienkārši nesanāk”. Tad gavēņa laiks ir pats piemērotākais, kad atkal savu latiņu varam pacelt uz augšu, un uzsākt šo apņemšanos ar jaunu iedvesmu. Šī diena ir piemērota jaunam startam uz nosprausto mērķu piepildīšanu.
Šādas gavēņa laika apņemšanās mums palīdz saskatīt, cik ļoti mūsu miesa dumpojas un cīnās pret garu. Miesa prasa savas ērtības un uz tām uzstāj. Tās ir tādas kā labi paēst, paslinkot svētdienā, pagulēt vai paskatīties televizoru u.c., tā vietā lai mācītos Svētos Rakstus, kas vienīgie mūs spēj padarīt gudrus pestīšanai vai kā citādi darot labus darbus sekojot un pildot Dieva baušļus.
Kāds svarīgs un nozīmīgs aspekts šajā laikā, kam aicinu pievērst savu uzmanību katram ik vienam, ir grēku nožēla. Kāds reiz ir sacījis, ka mūs nepazudina tik daudz mūsu grēkošana, cik daudz vairāk mūsu nevēlēšanās šos grēkus nožēlot. Būtiska, neaizvietojama loma grēku nožēlā ir privātajai biktij. Mēs redzam ka grēku nožēlošana ne tikai savā sirdī, bet arī atzīšana nosaucot to skaļi vārdā, caurvij visu Bībeli.
Pie Jāņa Kristītāja izgāja Jeruzaleme un visa Jūdeja un viss Jardānas apgabals. Un tika viņa kristīti Jardānas upē, izsūdzēdami savus grēkus (Mt.3:6-7). Arī Jēkabs, Tā Kunga Jēzus kalps raksta: „Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti” (Jēk.5:16). Vecajā Derībā Dievs caur Mozu saka: „Paziņo Israēla bērniem: Ja kāds vīrietis vai sieviete izdara kaut vienu no cilvēciskajiem grēkiem, kļūdami uzticības lauzēji Tā Kunga priekšā un uzkraudami uz sevis vainu, tad tiem būs izsūdzēt savus grēkus, ko tie darījuši …” (4.Moz.5:6-7). Dāvids saka: „Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: „Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.”” (Ps.32:4-5).
Pirmbaznīcā grēkus sūdzēja visas draudzes priekšā, bet draudze lūdza par nožēlnieku un uzskatīja viņa grēku arī par savējo. Šāda prakse ir iespējama arī šodien, lai gan tā prasa no mums lielu uzdrošināšanos. Tas ir cieši saistīts ar izpratni, ka mūsu grēks nav tikai mans grēks pret Dievu, bet tas ir grēks arī pret draudzi, kas ir Kristus miesa. Vēlāk draudzes vietā bikti sāka uzklausīt priesteris, un pēc Kristus draudzei uzticētajām pilnvarām arī piedeva penitentam (grēknožēlniekam) viņa grēkus. Esmu lasījis, ka līdz viduslaikiem sastopama prakse, kad priesteris jeb mācītājs lika penitenta roku uz sava skausta un simboliski ņēma uz sevi grēku sūdzētāja grēkus, tā rādot ka mūsu grēks ir ticis uzkrauts Kristum. Grēksūdzē tavs grēks tiek atraisīts un tava grēka vaina piedota. Izcel savu grēku gaismā, ļauj, lai to apspīd gaisma. Un, kā saka Pāvils: „visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.” (Ef.5:13). Arī tavi grēki kļūst par gaismu, ja necenties tos sirdī apslēpt un attaisnot savā un Dieva priekšā.
Nav tāda grēka, kas varētu pastāvēt patiesas nožēlas priekšā, jo nožēlas lielais spēks ir Kristus apsolījumā, ko tas devis caur apustuli Jāni. „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” 1.Jņ.1:9-10. Grēksūdze un jo īpaši privātā bikts ir liela dāvana kritušajai cilvēcei, pēc kuras katram grēciniekam būtu jātiecas, un uz kuru katram būtu jāskrien tiklīdz rodas iespēja. Ak, kaut mēs to pienācīgi novērtētu. Tā savieno debesis ar zemi un zemi ar debesīm. Tā dzēš tavu grēkus. Kā upes pazūd jūrā, tā grēksūdzē tavi grēki ieplūst Dieva žēlastības okeānā. Vislielākie grēki grēksūdzē tiek izdzēsti, bet pat vismazākais grēks kļūst pazudinošs, ja nevēlamies to atzīt un nožēlot.
Taču grēku nožēla, tā nav tikai savas pagātnes grēku nožēlošana, tā ir arī atgriešanās (gr. metanoiete). Tā ir visa sava prāta, acu skata un dzīves pievēršana Kristum. Tu saredzi sevi kā pazudušu, un grēka lāsta apkrautu grēcinieku, kas no sirds apņemas negrēkot. Bet reizē atgriešanās tā ir Dieva žēlastības ieraudzīšana Kristū Jēzū. Tā ir ticība, kas saņem Kristus dāvāto piedošanu. Katrai grēksūdzei ir divas daļas. Mēs izsūdzam un nožēlojam savus grēkus, bet otra pat daudz svarīgākā daļa ir ticība, ka tavi grēki tev ir piedoti.
Visbeidzot vēl kāds pamudinājums šajā gavēņa laikā ir, lai katrā tavā dzīves ceļā satiktajā cilvēkā ieraudzītu Kristu. Pret kuru tu attiecies gluži kā pret pašu Jēzu. Jēzus saka: „ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt.25:40), kā arī „Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” (Mt.10:40).
Visu šo paturot sirdī un savā prātā pārdomājot, es vēlētos noslēgumā sacīt, ka šis viss lai ir Jums kā pamudinājums gavēņa laikā. Šie vārdi nav sacīti, lai no jauna sagūstītu Jūsu sirdsapziņas, bet lai jo vairāk pamudinātu uz kristīgu dzīvi. Izmantojiet šo laiku gudri un novēlu, lai tas Jums nes lielu svētību un tuvina Kristum caur cītīgu Bībeles studēšanu, pārdomām, dievkalpojumu apmeklējumu, patiesu grēknožēlu un ticību Dieva mīlestībai Kristus dēļ. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
