No kalna ielejā.
„Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā.” Mk.9:2
Šodien noslēdzas Epifānija laiks. Šo baznīcas liturģisko laiku gan iesāk, gan noslēdz kāda atspīdēšana – jeb epifānija. Atcerēsimies, ka epifānija laiks iesākas ar zvaigznes atspīdēšanu, kas austrumu gudros noveda pie Jēzus, bet šodien mēs dzirdējām Evaņģēlija lasījumu, kurā ir aprakstīts notikums par paša mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanu Savā godībā, Apskaidrošanas kalnā, kad Viņa vaigs spīdēja kā saule un drēbes kļuva spožas un baltas. Ar zvaigznes dienu (laiku kad iesākas Epifānijs laiks) noslēdzās Ziemsvētku jeb Kristus dzimšanas laiks, tā arī šī diena noslēdz kādu citu posmu Kristus dzīvē un tūdaļ, pavisam drīz, jau trešdien, iesāksies jauns pagrieziens – ceļš uz Krustu. Savā ziņā šī diena, un šis notikums apskaidrošanas kalnā, uz to sagatavoja mācekļus, gan sagatavo arī mūs. Ja šajā, šodien izskanošajā Epifānija laikā, kas parasti ilgst no vienas līdz sešām nedēļām, esam aplūkojuši vairākus Jēzus Kristus atklāsmes motīvus, bet jau ar trešdienu mēs ieiesim pirmsciešanu laikā, kurā ietilpst trīs svētdienas, kurās mēs tiksim aicināti pārdomāt katrs savu dzīvi un pazemībā, pacietībā sagatavoties sekošanai Kristum.
Šis notikums apskaidrošanas kalnā, par ko dzirdējām Evaņģēlija lasījumā, ir atrodams visos trijos sinoptiskajos evaņģēlijos. Tas norāda uz nozīmīgumu un svarīgumu, kādu šim notikumam piešķīra senajā pirmbaznīcā. Visos evaņģēlijos, tāpat kā baznīcas liturģiskajā gadā, tas iezīmē strauju pagrieziena punktu – no godības un Krustu. No kalna virsotnes, atpakaļ ciešanu un grēka pilnajā pasaulē, no īpaša piedzīvojuma ar Dievu uz absolūti nesajūtamu un neredzamu Dieva klātbūtni cīņā pret grēku, pasauli un velnu.
Palūkosimies uz šo notikumu kā Dievs caur to runā uz mums šajā dienā. Šis notikums notiek, kā to pierakstījis svētais Marks, „pēc sešām dienām”. Iepriekš, Jēzus ir mācījis savus mācekļus, runādams uz tiem, par Savu nāvi un augšāmcelšanos, no kā gan mācekļi gandrīz neko vēl nesaprata. Un tad paiet sešas dienas, par kurām evaņģēlisti mums nesaka ne vārda. Tie klusē, kā partizāni, nesacīdami neko par to, ko Jēzus šajās dienās būtu darījis vārdos vai darbos. Un tad, pēc sešām dienām, kādi no mācekļiem piedzīvo dievišķu notikumu. Šīs sešas klusuma dienas mums māca ko ļoti nozīmīgu. Tās pamāca mums, ka tad, kad mums šķiet ka Kristus neko nedara Savas baznīcas labad, savu mīļo brāļu un māsu vidū, tieši tad mums ir jāsagatavojas uz kādu īpašu, neparastu un dievišķu notikumu. Mēs mēdzam sacīt: „Klusums pirms vētras!” Tā arī droši var sacīt, ka lielākie Dieva darbi baznīcas un ticīgo vidū ir gaidāmi tieši tad, kad šķietami Dievs klusē. Divdesmit astotais Psalms (28) mūsu Bībelēs tiek saukts: „Dievs cieš klusu”. Tā ir Dāvida dziesma, kad viņš piedzīvo Dieva klusēšanu savā dzīvē. Viņš sauc: „Tevi es piesaucu, Kungs, mana klints, nenovērs klusēdams no manis Savu ausi, jo, ja Tu klusē, tad es kļūstu līdzīgs tiem, kas grimuši kapa bedrē!” Dāvids dienām un naktīm sauc uz Dievu, skaņā balsī ar paceltām rokām pret debesīm, bet Dievs cieš klusu. Mēs nezinām cik ilgi Dāvids piedzīvoja Dieva klusēšanu, tomēr tad, kad pienāca laiks Dievs atbildēja Dāvida dzīvē, ka Dāvids prieka pilnu sirdi dziedāja: „Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš uzklausīja manas lūgšanas balsi! Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es gribu Viņam pateikties.” (Ps.28). Šādi Dieva klusēšanas brīži nāk visas baznīcas, un katra atsevišķā Dieva bērna dzīvē. Ja tev nākas šādus brīžus piedzīvot, ja tev šķiet, ka Dievs šajā brīdī arī tavā dzīvē cieš klusu, tad zini, ka palikdams Viņam uzticīgs līdz galam, tu piedzīvosi ko neparastu un dievišķu.
„Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā”. Svarīgākie notikumi un runas vienmēr notiek kalnā. Gan Mozus bauslību saņēma kalnā, gan Ābrahāms Īzāku veda upurēt kalnā, Ēlija izaicināja bezdievīgo Israēlu Karmela kalnā, Jēzus sacīja savu ievērojamo kalna sprediķi, visbeidzot Kristus krusta nāve, arī tā piepildījās Golgātas kalnā. Arī mūsu dievnami taču tiek celti kalnā. Kalns, tā vienmēr ir Dieva atklāšanās vieta, tas ir kaut kas starp debesīm un zemi. Tā arī šodien, trīs Jēzus mācekļi tiek vesti kalnā. Ne visi, bet daži, Dieva īpaši izredzēti. Ne visiem šaja pasaulē Dievs ļauj Sevi ieraudzīt vienādi. Kādam vairāk, kādam mazāk. Kādam Dievs atklājas savā pazemībā (kas ir daudz svarīgāk), kādam citam arī savā godībā. Ne mēs cilvēki esam tie, kas izvēlamies kā Dievam mums atklāties, bet pats Dievs no Savu bērnu vidus izraugās un to nosaka. Bez šaubām ka arī pārējie mācekļi būtu vēlējušies piedzīvot ko tādu, ko piedzīvoja Pēteris, Jēkabs un Jānis. Arī mēs alkstam pēc kāda īpaša pārdzīvojuma, kopā ar Dievu. Tomēr mums jāpatur prāta, ka tiem kam dotas daudzas un īpašas Dieva atklāsmes, tiem šajā pasaulē ir jāpiedzīvo arī daudzas skumjas, sēras un jānes smags krusts.
Apustulis Pāvils, kurš piedzīvoja milzīgas atklāsmes, kurš tika aizrauts pat trešajās debesīs, kā viņš pats to raksta. Viņš tika arī daudz sists no paša sātana. Pāvils saka: „Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs” (2.Kor.12:7). Vai tad, ja mēs vēlamies piedzīvot to, ko piedzīvoja trīs Jēzus apustuļi Apskaidrošanas kalnā, vai esam gatavi piedzīvot arī to, ko tie piedzīvoja no kalna nokāpjot. Vai esam gatavi piedzīvot to, ko šie paši mācekļi piedzīvoja redzēdami Ģetzemanē, kad Jēzus Savā garā noskumis, dvēselē nobijies cieta un pārdzīvoja par to, kas Viņu sagaida. Vai esam gatavi iet cauri tam, kam nācās cauri iet dedzīgajam Pēterim, kad viņš nespēja izturēt parbaudījumu un trīs reizes savu Kungu noliedza, to nododams, pirms gailis bija dziedājis? Vai esam gatavi izciest to, ko cieta pirmais no divpadsmit apustuļiem martīriem (jeb asins lieciniekiem) apustulis Jēkabs, Jāņa vecākais brālis, kad 44.gadā Hērods Agripa I pavēlēja to nokaut. Vai arī mēs esam gatavi līdz ar Jēkabu drošsirdīgi, kā to aprakstījis Aleksandrijas Klements, doties uz savu soda izpildes vietu, ar neparastu drošsirdību, kas satriecoši pārsteidza kādu no konvojieriem, kurš nometies Jēkaba priekšā ceļos, lūdza piedošanu un sacīja ka arī viņš ir kristietis un, ka Jēkabam nav jāmirst vienam. Gala rezultātā konvojierim līdz ar apustuli Jēkabu, tiem abiem nocirta galvu. Vai esam gatavi kopā ar Jāni stāvēt Jēzus kruta pakājē un neapgrēcināties redzot, ko tie dara ar Kristu? Jēzus kādā vietā Lūkas evaņģēlijā saka: „Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk.12:48). Tāpēc katram kas tiecas piedzīvot īpašu Dieva godības atklāsmi ir jābūt gatavam, ka no viņa arī daudz vairāk tiks atprasīts.
Un tomēr, ik pa laikam mums cilvēkiem, šādi kalna pārdzīvojuma mirkļi tiek dāvāti. Kādam spožāki, kādam apslēptāki, kuros Jēzus atklāj mums ne tikai Savu patieso cilvēcību, bet arī Savu dievišķību. Tie ir ticību stiprinoši brīži, kas sagatavo cilvēku ceļa turpinājumam no kalna nokāpjot. Kā jau minēju, šis notikums tiek aprakstīts evaņģēlijos pirms nogriešanās uz Kristus krusta ceļu. Tā arī mūsu cilvēku dzīvēs šie īpašie notikumi tiek dāvināti, lai mēs tiktu iedrošināti, iedvesmoti, stiprināti ticībā, turpinot ciešanu un krusta ceļu, šīs pasaules ielejās.
Bez šaubām, būt kopā ar Jēzu kalnā ir brīnišķigs brīdis, un daudzi vēlētos, lai šādi brīži mūsu dzīvēs nekad nebeigtos, kā to vēlējās arī šie trīs Jēzus mācekļi. „Mācītāj, šeit mums ir labi; taisīsim trīs teltis …”, saka Pēteris. Mācekļi jau arī iepriekš ilgu laiku bija bijuši kopā ar savu Kungu, bet šis brīdis bija īpašs. Te Pēteris, Jēkabs un Jānis sajutās jo īpaši labi. Te tika izbaudīts kaut kas, no, vēl tikai nākamās Debesu Valstības godības. Es minēju, ka šādus brīžus piedzīvot aicina pats Jēzus. Tā ir. Bet bieži vien mēs, lai arī aicināti, atsakamies kāpt savrup ar Jēzu kalnā. Mēs atsakāmies atstāties no grēkiem, un attālināties no šīs pasaules pasaulīgajiem neticības darbiem un mūsu kārībām, lai paceltos pār ikdienišķo, zemišķo un tuvotos dievišķajam. Mums joprojām pārāk mīļa ir šī pasaulīgā rosīšanās un nevēlēšanās būt kopā ar Kristu. Mēs esam par kūtru un slinku, lai pieliktu kaut nelielas pūles, un paceltos ar Jēzu kalnā. Mūs baida, ka ceļā uz virsotni būs jālaužas cauri savas netīrības, savtības, patmīlības un ļaunuma biezoknim. Šādu kūtru cilvēku Sv.Antonijs nosaucis par mierīgu mājvietu ļaunumam.
Ik pēc katrām sešām dienām, arī mūs Dievs aicina pakāpties kalnā. Viņš aicina mūs šeit, draudzē, lai stiprinātu mūs, un parūpētos par mūsu dvēselēm. Kad ienaidnieks redz, ka esam apņēmušies doties šajā svētdienas svētceļojumā, kalnā uz Baznīcu, tas met dažādus kavēkļus mūsu ceļā. Jo ieniadniekam nepatīk, ka mēs atstājam kaut uz mirkli pasauli un veltamies, lai būtu Dieva klātbūtnē. Viņš klupina mūs šajā ceļā, un kādreiz kalnā kāpjot mums nākas arī pakrist. Tad zini, ka viss vēl nav zaudēts, pat ja bieži tiec kārdināts un šādi klupināts. Celies, neizbīsties, jo tu esi miesa ne eņģelis. Un zini, jau pēc sešām dienām Kungs tevi sauks atkal Apskaidrošanas kalnā, kur tu varēsi būt kopā ar Viņa aicinātajiem mācekļiem, un pašu To Kungu Viņa Vārdā un Svētajā sakramentā, lai te būdams saņemtu stiprinājumu ticībai un atkal atgrieztos pasaulē, lai staigātu ar Mieru un kalpotu Tam Kungam ar prieku. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
