Makss un Morics
“Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums, – eņģeļu dota tā, ar starpnieka roku uzrakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem, ticībā uz Jēzu Kristu.” Gal 3:15-22
Noteikti, jau mums visiem ir pazīstami abi lielie nedarbji Makss ar Morici, kas izcēlās ar saviem septiņiem īpaši nejaukiem nedarbiem un kas bija paspējuši iebiedēt visus sādžas ļaudis. Un nevienam nav noslēpums arī tas kādu galu ņēma abi šie ļaundari. Ja kādam tas ir aizmirsies, tad varu atgādināt, ka tie tika samalti miltos un melderzosis, kā teikts, „…nāk tūlīt viņu druskas uzlasīt”. Gribās jau sacīt: ļauns cilvēks – ļauns liktenis. Ļauns sākums – ļaunas beigas. Tomēr neiedomāsimies, ka ļaunais vienmēr ir tik atklāts, kā to redzam pie Maksa un Morica. Bieži vien bīstamākais ļaunums ir tas, kas sevi apslēpj zem labā maskas un viltus dievbijības apsega. Tomēr arī šim ļaunumam, gluži kā Maksam un Moricam nav lemts ilgi pastāvēt, jo liekulības maska reiz nokrīt un viltus dievbijības apsegs tiek atņemts. Un tas ir sāpīgs brīdis. Jo maskai krītot atklājas cilvēka patiesais Es. Pēkšņi izrādās, ka zem skaistās maskas mājo pavisam neglīts, biedējošs, grēka sabojāts un samaitāts cilvēks. Tas ir bezgala sāpīgi ieraudzīt sevi tādu, kāds tu patiesībā esi.
Šī pasaule ir pieradinājusi mums ticēt, ka visā visumā jau cilvēks ir labs. Atzīstot, ka reizēm jau gadās šim labajam cilvēkam arī pa kādam grēciņam, bet kļūdīties taču ir cilvēcīgi. Kam negadās? Labāk neskatīsimies uz šīm mazajām cilvēciskajām vājībām un kļūmēm, uzskatīsim tās par pašpiedodamām un mierināsim sevi, ka citi jau ir daudz ļaunāki par mani. Pasaule cilvēkam ir iemācījusi skatīties nepareizajā spogulī, greizajā spogulī, kurā mēs izskatāmies skaisti un jauki, un kurā mēs nespējam saskatīt savu īsto seju. Bet ir kāds cits spogulis, ko mums piedāvā Dievs, lai mēs tajā ielūkojamies. Tas ir spogulis, kas caurspīd tavu masku un tajā ielūkojoties tu ieraugi sevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Tas ir spogulis, kurš izgaismo pasaules melus par „labo” cilvēku. Vai tu gribi tajā ielūkoties? Jāsaka, ka tas var prasīt daudz drosmes un kādam var būt pat būs sāpīgi ieraudzīt sevi šī patiesības spoguļa atspulgā. Šo spoguli sauc par Dieva bauslību. Tas ir ļoti milzīgs un liels spogulis, kurā tu sevi vari aplūkot no visām pusēm un kurš nekad nemelos tev glaimodams, ka esi visskaistākais šajā pasaulē. Varbūt ielūkosimies? Tikai mazliet. Tā teikt ar vienu aci. Bet pirms tajā ielūkojamies atcerēsimies, lai varētu pastāvēt Dieva tiesas priekšā tev ir jābūt nevainojamam, bez nevienas grumbiņas un krunciņas, bez nevienas vainas un netīruma, kā rakstīts: „esiet svēti, jo Es esmu svēts’ (3.Moz.11).
Dievs saka: “Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” Te būtu vietā pajautāt: Vai manā dzīvē nav kas tāds, kam es klausu un ko es godāju vairāk nekā Dievu? Varbūt naudu, varbūt slavu, varbūt vēl ko citu? Vai vienmēr esmu uzticējies Dievam un Viņa Vārdam un neesmu mētājies savās šaubās, kā jūras viļņi? Vai nekad neesmu apšaubījis Dieva Vārdu patiesumu un svēto sakramentu vērtību? Vai nekad neesmu bijis māņticīgs, piemēram, trīs reiz pārspļaudams pār kreiso plecu, kad melnais kaķis šķērso manu ceļu vai baidījies no 13. datuma piektdienā? Vai nekad neesmu bijis pie zīlniekiem un pareģiem, pie vārdotājiem un ekstrasensiem un centies ar viņu palīdzību izbēgt no slimībām? Vai neesmu savā dzīvē kaunējies par savu ticību Kristum un Viņu aizliedzis? Mēs varam šo bauslības spoguli arī pagriezt un palūkoties uz sevi no nedaudz cita skatu punkta. Otrais bauslis. Tev nebūs Dieva, sava Kunga vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. Te varētu jautāt: Vai neesi zaimojis Dievu savās domās un vārdos? Vai nekad neesi kurnējis uz Dievu bēdās un nelaimēs? Vai neesi bijis nolaidīgs pret dievkalpojuma apmeklējumu? Un vai vienmēr uzmanīgi esi sekojis līdzi dievkalpojuma norisei, neesi sarunājies dievkalpojuma laikā, bet gan rūpīgi klausījies tajā ko Dievs tev saka uz vienmēr dzirdēto esi pārdomājis? Vai neesi savā ikdienā veltīgi un bez apdoma piesaucis Dieva vārdu? Mēs varētu ilgi kavēties pie šī bauslības spoguļa un lūkojoties tajā sev jautāt: kā ir ar manu laulības dzīvi un vai vienmēr esmu runājis tikai patiesību un vēlreiz patiesību, un zagšana un iekārošana. Mēs varētu turpināt un turpināt. Te nu tu vari sevi ieraudzīt, tieši tādu kāds tu esi, bez maskas un bez izlikšanās.
Daudzi cilvēki bēg no šī spoguļa. Viņi nevēlas tajā ielūkoties un negrib uzzināt patiesību par sevi. Bet no patiesības jau nekur nevar aizbēgt, tā vienalga tev sekos visu tavu dzīvi. Bet daudzus lūkojoties šajā spogulī pārņem bailes, izmisums un grūtsirdība. Tu redzi, ka tu esi netīrs, sasmērējies un neglīts, bet tajā pašā laikā apzinoties, ka esi bezspēcīgs, lai sevi sakārtotu, nomazgātu un iztīrītu. Jā, tu vari censties, bet nekad tu nespēsi sasniegt šo svētumu, pilnīgu tīrību un šķīstību, kādu Dievs no tevis pieprasa. Ja arī tu atmet savu lamāšanos, dievošanos, māņticību u.c., tad tomēr tā dēļ vēl neesi kļuvis par kristieti un tik un tā vari aiziet pazušanā, jo Dievam ir svarīgs tas, kā ir noskaņota arī tava sirds. Un tas ved izmisumā, bailēs un grūtsirdībā. Tas nu ir tas, ko atklāj un izdara Dieva baušļu spogulis mūsu dzīvē, ja vien mēs tajā ielūkojamies. Tas atklāj tev patiesību pašam par sevi. Taču būtu briesmīgi, ja mēs paliktu tikai pie šī spoguļa, kas atklāj mums mūsu grēka spitālību. Spogulis savu uzdevumu ir sasniedzis brīdī, kad tu tajā ieraugi un atpazīsti sevi. Tagad tev jāsteidzas pie tā, kas tevi var šķīstīt. Pie tā, kas mazgā un atspirdzina dvēseles. Pie tā, kas pieņem grūtsirdīgos un tos, kam satriekts gars un sagrauzta sirds. Tev ir jāsteidzas pie Kristus, jo Viņš pieņem tevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Viņš negaida, lai tu vispirms labotos, vai lai sakārtotu savu dzīvi, Viņš negaida tevi kad tu sasniegsi kādu atbilstošu svētuma un šķīstības pakāpi. Kristus gaida tevi tagad. Nāc pie Viņa tūlīt, tāds kāds tu esi, bez maskas un patiess ar visiem saviem grēkiem un netīrumiem. Jo tieši tādu Kristus tevi mīl. Viņš nav nācis šajā pasaulē dēļ taisnajiem, šķistajiem, veselajiem, bet gan dēļ netaisnajiem, nešķistajiem un grēka spitālības skartajiem, lai tos mazgātu un dziedinātu. Viņš ir draugs grēciniekiem. Jo ne jau par taisnajiem Kristus ir miris pie krusta un ne jau taisnos Viņš nācis aicināt uz atgriešanos, bet grēciniekus. Ja tu esi noskumis par saviem grēkiem un izmisis par sevi, tad sāc līksmoties un priecāties, jo, kā teikts psalmā: „Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Ps.34;19).
Kristū tev tiek dāvāta grēku piedošana. Viņā tev ir doti lieli apsolījumi, kurus nevar iemantot un sasniegt ar bauslības darbiem, kā dzirdējām lasījumā, bet gan vienīgi ticībā uz Kristu. Tā ir nabaga izmisušo un nožēlojamo siržu prieka vēsts, ka pie Kristus ir piedošana. Labi darbi ir jādara, bauslība ir jāpilda, taču nepaļaujies uz šiem darbiem, jo tie Dieva priekšā vienmēr ir nepilnīgi, bet paļaujies vienīgi uz Kristu. Bauslības spogulī ielūkojoties tu vienmēr sevi ieraudzīsi esam netīru un neglītu. Atzīsti savu netīrību, atzīsti savu grēku, ienīsti to, un steidzies pie Kristus, jo Viņā tev ir dota glābšana, kā teikts: „Neviens, kas uz Viņu paļausies nepaliks kaunā.”
Šodien, tūdaļ mums draudzē būs kristības. Tas ir brīdis, kad Dievs caur kristību ūdeni un Savu Vārdu mūs dara tīrus, Viņš mūs šķīstī, mazgā, bet kā to saka apustulis Pēteris: „Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas..” (1.Pēt.3:21-22). Tajā, proti, kristībās, tiek nomazgāti visi mūsu grēki, jā arī pat maziņam bērniņam, kurš šķietami vēl nav sagrēkojis. Arī viņš tiek nomazgāts un šķīstīts, no iedzimtā grēka vainas, ko mēs visi bez izņēmuma pārmantojam no saviem pirmvecākiem Ādama un Ievas. Bet, tā kā pēc kristības mēs turpinām dzīvot šajā pasaulē, un šī dzīve šajā pasaulē ir kā nemitīga laipošana starp dziļām dubļu peļķēm, tad mums ik pa laikam atkal ir jātop nomazgātiem, jo mēs pamanāmies atkal un atkal sasmērēties, bieži vien citiem piepalīdzot. Un Dievs dod mums tam līdzekli un tā ir grēksūdze, kurā nākot un zemojoties Viņa priekšā mēs sūdzam grēkus, ko esam grēkojuši pēc savas kristības. Tā ir kā dvēseles mazgāšana, kad caur grēku sūdzēšanu tu noliec savus netīrumus, savus grēkus Dieva priekšā un Kristus Vārdā saņem pilnīgu to piedošanu. Tā ir neizsakāmi liela Dieva žēlastības dāvana. Steidzies to saņemt, nenonicini to, izmanto tev Dieva doto dāvanu.
Atcerēsimies, ka ļaunais ne vienmēr ir tik atklāts, kā pie Makss un Morica. Tas kādreiz var būt dziļi paslēpies mūsos zem viltus dievbijības maskas. Tādēļ ik pa laikam mums ir nepieciešams ielūkoties patiesajā dvēseles spogulī, ko sauc par Dieva bauslību, lai ieraudzītu sevi tādus, kādi mēs patiesībā esam. Ielūkojies tajā un tad dodies pie tā, kurš ir pasaulē nācis, lai Tevi šķīstītu un mazgātu. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
