Lūkas evaņģēlijs 21:25-33

25 Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies.
26 Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.
27 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.
28 Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”
29 Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus,
30 kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu.
31 Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.
32 Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis.
33 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!

Pravieša Caharijas grāmatā tiek runāts par prieku un gavilēm pasludinot Kristus atnākšanu – “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” Apustulis Pāvils runā par šī laika saprašanu, apstākļos, kad Kristus jau ir atnācis – “To darait, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi.” Pats Kristus runā ar mums par, Dieva skatījumā, īsu brīdi pirms Viņa atnākšanas – “Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.” Tā nu iznāk Baznīcas gada pirmajā dienā runāt par pēdējām lietām. Lūk, laika ietvarā kaut kas zūd. Ierastā pasaule iet bojā. Stabilitātes pamati sāk ļodzīties. Kādi kritīs izmisumā, kādi cels galvas uz augšu. Cilvēkos atklāsies kas ir bijuši viņa stabilitātes pamati.

Adventa laikā paceļas tik daudz jautājumu, tik daudz domu ir jāizdomā! Ir viens jautājums – KĀDĒĻ šai pasaulei ir jāiet bojā!? Tas ir jautājums vienlaicīgi gan par iemeslu, gan par jēgu. Ikvienam notikumam, taču, ir gan iemesls, gan jēga!? Es gribu minēt kā iemeslu sabeigtas attiecības, bet kā jēgu – pārdzimšana. Padomāsim vispirms par attiecībām. Gan cilvēks ar Dievu, gan cilvēks ar cilvēku dzīvo attiecībās. Attiecības ir pārāk maz novērtēts faktors, bet tieši tās vai nu rada, vai sagrauj veselas pasaules. Ādams un Ieva, mūsu pirmvecāki, tieši sabojātu attiecību ar Dievu dēļ pazaudēja Paradīzi un iemantoja šo kapsētu zemi. Viņu bērni, kas esam mēs, iematoja iznīcību. Attiecību apokalipse rada pasaules apokalipsi. Un tā pati pasaule kā dzīva vienība ar cilvēku, un caur cilvēku iemantojusi iznīcību, kļuvusi kā mirstošs cilvēks. Kāpēc cilvēks tik maz uzmanības pievērš attiecībām, kāpēc tās veidojas pa roku galam, kāpēc tās, brīžiem, ir tik smagas un ievainojošas – arī tas ir labs jautājums mums ikvienam šai adventa laikā.

Lūk, attiecības, kuras viens ir iedzinis strupceļā vairs nevar dzīvot. Esošajam ir jānomirst. Iespējams, ka vēsts par to, ka kaut kas ir novests līdz tādam strupceļam, ka vairs nevar pastāvēt – pasaules gals – ir vēsts, kas liktu cilvēkam aizdomāties vai tiešām ir tik slikti!? Tas ir tik līdzīgi arī cilvēku attiecībām, kur viens savās dusmās, vai nocietinājumā, vai noraidījumā ir tik tālu pārkāpis visas robežas, ka attiecības ir nobeigtas, tās vairs nav dzīvotspējīgas. Citreiz cilvēks attopas tikai tad, kad ir pārkāptas visas robežas un kaitējums pārtapis par kaut ko neatgriezenisku. Cilvēku pasaulē parasti viss ar to arī beidzas – ar nobeigšanos. Attiecību apokalipse ir skumja realitāte kā starp cilvēku un Dievu, tā starp cilvēku un cilvēku.

Pasaule saka – tu piedzimsti, lai nomirtu, bet Dievs saka – tu nomirsti, lai piedzimtu. Izrādās ir kaut kas, kas nebeidzas Dieva pasaulē! Ļaujot sabeigtajam nomirt, Dievs dod iespēju dzimt arī kaut kam jaunam. Lūk, šeit ir vēsts, ka nomirstot vecajai pasaulei, Dievs savā piedošanā nes Jaunu pasauli. Ne tādu Jaunu, kas būtu “Jauna vecā” pasaule, kurā atkal viss no gala, bet tāda Jauna, kas nekad vēl nav bijusi! Kvalitatīvi Jauna pasaule! Pasaule, kas būvēta uz savādākām cilvēka attiecībām ar Dievu. Tās ir pielūgsmes attiecības. “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”

Arī cilvēki savās attiecībās var mācīties to, ka caur Dievu pastāv Jauna iespēja, Jauna attiecību pasaule. Bet vecajam gan ir jānomirst. Ir jānomirst, lai pārdzimtu. Divi cilvēki viens otru par jaunu var sastapt kā divi nomiruši vecajam, bet piedzimuši jaunajam. Lai cilvēkā dzimtu kaut kas Jauns, ir neatgriezeniski jānomirst vecajam domāšanā, uztverē, spriedumos. Patiesībā cilvēks garīgi paaugas tikai tad, ja ļauj sevī kaut kam trūdošam nomirt. Pāvils runā skaidri  – “Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā.”

Šodien cilvēks tiek aicināts pārlūkot savu attiecību pasauli ar Dievu, ar citu cilvēku. Kaut kam neatgriezeniski ir jāmirst mūsos, lai piedzimtu debesis. Ir jābūt drosmei nostāties pie šis robežas, jābūt apnikumam no esošā un ilgām pēc jaunā. Dieva vārds lai ir tas pavediens, kas ļautu skaidri iziet cauri šiem daudzajiem domu līkločiem. Āmen.