Apsolītais aizstāvis
Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.”Jņ.16, 5-15
Kādā kristīgā skolā, skolas direktors ik pa laikam apmeklējis klases un mēdzis skolniekiem uzdot jautājumus par reliģiju. Tiklīdz uzzinājuši, ka direktors kārtējo reizi gatavojas apmeklēt skolniekus, tā skolotājs gan skolnieki vienmēr rūpīgi gatavojušies šim apmeklējumam. Visiem bijis zināms, ka direktora pats iemīļotākais temats par ko viņš visbiežāk mēdzis apjautāties ir bijusi ticības apliecība. Tādēļ arī skolotājs iepriekš rūpīgi pārrunājis ar klasi tieši šo tematu. Bet drošības labad skolotājs izraudzījies trīs apzinīgākos skolniekus, kuriem vajadzētu sniegt atbildes, ja gadījumā direktors tiešām uzdotu jautājumu par TA. Un tā pienākusi diena, kad direktors ieradies klasē un tiešām jautājis par apustuļu ticības apliecību. Pirmā piecēlusies kāda meitene no pirmās rindas un atbildējusi pirmo ticības artikulu: „Es ticu uz Dievu Tēvu …” Kā otrais piecēlies kāds puisis, kurš atbildējis uz otro ticības artikulu, par Jēzu Kristu. „Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva Vienpiedzimušo Dēlu…”. Nu bijis jāatbild uz jautājumu par trešo ticības artikulu, bet klasē iestājusies pauze. Visbeidzot piecēlies, viens no audzēkņiem un sacījis: „Direktora kungs! Mārtiņš ir tas, kurš tic Svētajam Garam, bet diemžēl šodien viņš nav skolā, jo ir apslimis.”
Tātad „Es ticu uz Svēto Garu…” tieši tā mēs apliecinām ik svētdienas savu ticību. Iespējams, ka par Svēto Garu mēs dzirdam baznīcā runājam retāk, kā par trīsvienības pirmo personu Tēvu, vai otro personu Dēlu (izņemot varbūt dažas kustības, kas par to mēdz runāt pārspīlēti daudz). Bet tas nenozīmē, ka šī Dieva trīsvienības persona ir mazāk svarīga, vai vairāk atstāta novārtā. Tas, ka mēs varbūt runājam mazāk par Svēto Garu nenozīmē arī to, ka Svētais Gars pats nerunā uz mums. Bez Svētā Gara šodien nebūtu baznīcas, nebūtu šīs redzamās Kristus miesas. Bez Svētā Gara mēs nespētu izprast grēka dziļumu un ticēt uz Jēzu, kā arī nepētu izprast Viņa krusta nopelnu. Bez Svētā Gara, Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās būtu tikai kāds vēsturisks notikums, kam nebūtu nekādas iedarbības pie mums šodien, konkrēti mūsu dzīvē. Jo tieši Svētais Gars ir tas, kas savieno notikumus toreiz Jeruzālemē ar mani šodien. Viņš pārmet tādu, kā tiltu starp to laiku un šodienu. Jēzus saka: „Taču Es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka Es aizeju. Ja Es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet ja Es aizeju, Es Viņu sūtīšu pie jums..” Tā ir jānotiek, ka Aizstāvis, Svētais Gars nāk pie mums. Un Tā uzdevums ir atvērt mūsu acis, lai mēs ieraudzītu grēku un lai atklātu mums to, kas ir taisnošana Dieva priekšā. Svētais Gars ir arī tas, kas mums atklāj, ka Jēzus ir paaugstināts pie Tēva godībā, bet šīs pasaules valdnieks, sātans ir ticis notiesāts.
Tas ir Svētā Gara uzdevums. Vispirms pārliecināt pasauli par grēku, – kā saka Jēzus, – „jo tie netic Man”. Vai jūs ziniet, ka visu mūsu grēku sakne ir neticība? Neticība ir visu grēku pamat grēks, visu grēku māte. Tas ir grēks no kura izaug visi pārējie grēki. Mēs varam izravēt nezāles no lauka, bet, ja mēs nezāļu saknes atstājam zemē, tās dzen jaunus asnus. Neticība ir šāda sakne, kas ir visriebīgākā no visiem grēkiem, un Svētajam Garam atsedzot šo grēku mēs sajūtam arī savu dziļo samaitātību un savas sirds ienaidu pret Dievu. Jo mēs visi zinām, ka saknes kādreiz var sniegties ļoti dziļi. Tieši Svētais Gars ir tas, kas atklāj, ka cilvēks patiesībā ir nostājies par Dieva ienaidnieku un negrib to, ko grib Dievs. Cilvēks izvairās no Dieva gribas un pretestībā pat bēg no tās. Nu piemēram es domāju, ka pietiktu tikai ar vienu vienīgu piemēru no Svētajiem Rakstiem, lai saprastu par ko ir runa. Dieva griba ir ka tu „Mīli savu ienaidnieku un dari labu tiem, kas jūs ienīst.” (Lk.6:27). Pats no sevis cilvēks nenonāk pie šādas atskārsmes, ka nemīlēt ienaidnieku un nedarīt labu tiem, kas mani ienīst ir kāds grēks. Bet tas ir grēks, kas ir nostājies starp tevi un Dievu un nenožēlots tas tevi apsūdzēs Dieva priekšā tiesas dienā. Zīmīgi, ka tieši neticība ir tas lielākais grēks, kas pazudina cilvēku. Jebkurš cits grēks, jebkura baušļa pārkāpums mums var tikt piedots. Mēs redzam, ka Jēzus pieņēma dažādus grēciniekus un ļaundarus un tiem viņu grēkus piedeva, tiklīdz tie pie Viņa meklēja piedošanu.
Tikai viens grēks pazudina pasauli – neticība. Jo ikviens kas tic, tas nāk pie Jēzus un kas nāk pie Jēzus to Viņš patiešām neatstumj, bet dziedina no grēka vainas. Bet ko lai saka par neticīgo? Tas pie Jēzus nenāk, jo netic, netic, ka Jēzus grib un var viņam palīdzēt. Neviens cilvēks netiks pazudināts kāda sava atsevišķā grēka dēļ, bet gan dēļ savas neticības, kas savukārt sevī ietver visus grēkus. Tas nozīmē, ka lai arī cik daudz grēku savā dzīvē tu nebūtu darījis, ticībā nākot pie Jēzus tie tev tiek piedoti, bet tas, kas paliek savā neticībā, tas paliek tālu arī no piedošanas. Un tas ir arī galvenais sātana darbs šajā pasaulē, sēt un audzēt mūsu sirdīs neticību. Atņemt mums nabaga cilvēkiem to pēdējo, kas mums vēl dod cerību, proti, tas ir ticību. Tas ir sātans, kas mūs vēlas nogriezt no ticības ceļa, no tās ticības, kas mūs savieno ar Dievu caur Jēzu Kristu. Jo kamēr mēs vien pastāvam dzīvā ticībā, tikmēr mēs pastāvam Dieva piedošanā un tikmēr sātans pret mums ir bezspēcīgs un nevar mūs pazudināt.
Bet Svētais Gars nāks un liks izprast pasaulei arī taisnību. Taisnību, jo Es aizeju pie Tēva – saka Jēzus. Kas ir šī taisnība, ko Svētais Gars liks izprast? Mēs visbiežāk ar taisnību saprotam to, ka esam paveikuši visu, kas no mums ir ticis prasīts. Bet vai tiešām mēs to visu esam paveikuši? Vai mēs sevi varam saukt par taisnīgiem Dieva priekšā? Noteikti nē. Un arī Dievs saka, ka mēs esam netaisni. Vismaz mēs neesam taisni tādēļ, ka būtu pildījuši visu, ko Dievs mums ir pavēlējis. Psalmā (143) teikts: „Un neej tiesā ar savu kalpu, jo tavā priekšā nav neviena taisna dzīvo vidū.” Šī taisnība par kuru pārliecinās Svētais Gars ir cita taisnība. Tā ir taisnība, kas dabīgajam cilvēkam ir sveša, viņš to nepazīst un nesaprot. Pāvils savā vēstulē romiešiem raksta: „Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu Savu taisnību tagadējos laikos – ka Viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.” (3:26).
Svētais Gars mums parāda un mūs pārliecina par šo Dieva taisnību, kas mums tiek piedēvēta Kristus dēļ. Ilustrācijai es varētu atgādināt noteikti jau lielai daļai no jums zināmu stāstiņu, jo es to kādreiz esmu izmantojis Bībeles stundās un iesvētes mācībās. Tas ir stāstiņš par nabaga veco vīru, kurš pārkāpjot likumu ir nozadzis veikalā maizi. Vecais vīrs tiek pieķerts pārkāpumā un tagad tiek vests tiesas priekšā. Tiesnesis jautā vīram: „Vai tu atzīsti savu vainu?” Uz ko vecais vīrs atbild: „Es atzīstu”. Tad tiesnesis viņam jautā: „Vai tu, saskaņā ar likumdošanu spēj atlīdzināt četrkārtīgi nodarījumu?” Uz ko vecais vīrs atbild, ka viņam nav tādu līdzekļu. Tad tiesnesim nekas neatliek, kā piespriest šim vīram cietumsodu. Bet tiesnesis būdams ne tikai taisnīgs, bet arī žēlsirdīgs uzlūko veco nabaga vīru un saprot, ka cietuma skarbie apstākļi viņu nogalēs. Tādēļ tiesnesis pieceļas no sava tiesneša sola, novelk savu tiesneša talāru un nostājas vecajam vīram blakus. Viņš izvelk no savas kabatas maku un samaksā vecā vīra parādu. Pēc tam tiesnesis atgriežas un nosēžas atpakaļ savā solā un pasludina vīram, ka viņš ir attaisnots, jo par viņu ir samaksāts. Šis vecais vīrs nu ir taisns, bet vai viņš taisns ir kādu savu nopelnu dēļ? Nē. Viņš ir taisns, jo kāds cits savā žēlsirdībā, paglābjot vīru no drošas bojā ejas, ir samaksājis viņa vietā. Vecais vīrs tiek attaisnots kāda cita nopelna dēļ. Līdzīgi arī Dievs attaisno mūs kāda cita dēļ, proti Jēzus dēļ. Un šo jauno taisnību, to, ka tagad esam attaisnoti Dieva priekšā mēs iegūstam ticībā. Kā jau dzirdējām, ka Pāvils saka, ka Dievs parāda Savu taisnību, ka Viņš pats taisns būdams, attaisno to, kas tic Jēzum. Jā, un par šo taisnību arī nāk un pārliecina mūs Svētais Gars. Jēzus ir piepildījis visu taisnību un atgriezies pie Tēva. Tagad caur Svēto Garu Viņš piešķir arī mums šo taisnību un pārliecina mūs par to, ka Kristus dēļ arī mēs varam saukties par taisniem.
Treškārt Svētais Gars pārliecinās pasauli par tiesu, tāpēc, ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Arī to bez Svētā Gara palīdzības mēs nespējam apjaust, jo sev visapkārt mēs redzam tik daudz ļaunuma, bēdas, slimības, katastrofas, jā arī dažādas sektas un reliģijas, kas novērš cilvēku acis no vienīgā ceļa, tas ir Jēzus Kristus, kas ved cilvēku pie Dieva. Sātans joprojām darbojas šajā pasaulē un nekas neliecina, ka viņš būtu notiesāts. Bet Svētais Gars pārliecina un atklāj cilvēkiem, ka tas ir noticis. Lai gan mēs varam teikt, ka sātans ir notiesāts, tomēr viņa soda izpildīšanas diena ir vēl priekšā. Tas ir kā uz nāvi notiesāts cilvēks, kurš tiesas zālē ir noklausījies savu nāves soda spriedumu, bet tā izpildīšana notiek tikai pēc kāda laika. Nevienam uz nāvi notiesātajam nāvessoda izpilde nenotiek tajā pašā dienā. Sātans ir saņēmis savu spriedumu. Un tas mums dod iepriecinājumu, ka viss ar ko sātans mūs šodien nomāc un uzbrūk, ka tas viss tiks iznīcināts, kā to mums atklāj Jāņa atklāsmes grāmata: „Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam” (Atkl.20:10).
Bez Svētā Gara tas viss mums tiktu apslēpts un paliktu nezināms. Mēs nezinātu to, kas ir grēks un to, ka visu grēku sakne ir neticība. Mēs nezinātu arī to, kas ir taisnība Dieva priekšā, nedz to, kā mums to iegūt. Mēs nezinātu arī neko par to, ka Dieva Dēls Jēzus ir pagodināts un sēd pie Tēva labās rokas, bet sātans ir notiesāts un gaida to dienu, kad viņa tiesas spriedums tiks īstenots pilnā mērā un viņa vairs nebūs. Par to visu mums liecina Svētais Gars, ko mēs katrs saņēmām savā Kristībā un kas ik dienas turpina nāk pie mums caur Dieva Vārdu. Ieklausies Svētā Gara balsī, jo Viņš vada tevi visā patiesībā. Viņš nerunā no sevis paša, bet ņem no tā, kas pieder Kristum un to mums pasludina caur Svētajiem Rakstiem. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
