Bībeles studijas
Bībele jeb Svētie Raksti
Bībele visā tās kopumā un atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds. Luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā nedrīkst ieviest neko kā nepieciešamu ticībai un dzīvei, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā.
Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, saskaņā ar kuru jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu autoritāti, bet ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu šādu uzdevumu (Ps 119:105; Mt 5:18; Jņ 10:35; 2Tim 3:15-17). Jebkuru paaugstināšanos pāri Svēto Rakstu autoritātei luteriskās ticības apliecības kategoriski nosoda.
Luteriskā mācība par galveno Rakstu skaidrošanas principu atzīst to, ka Raksti skaidro paši sevi. Tas nozīmē, ka mums nesaprotamās Rakstu vietas ir jāskaidro, pamatojoties tajās Rakstu vietās, kas skaidri un saprotami māca par to pašu mācības jautājumu.
Evaņģēlijs ir viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kas Svētajos Rakstos vēsta par Dieva žēlastību un grēku piedošanu, ir Evaņģēlijs.
Evaņģēlijs tiek cilvēkiem dāvāts caur dievišķo Vārda un sakramentu kalpošanu. Luters Šmalkaldes artikulos (sk. Luteriskās ticības apliecības) par to raksta šādi: “Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; tas ir īstais Evaņģēlija uzdevums”.
