Divas lietas ko mācīties
Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. Mt.22; 34-46
Bieži ir lietas, ko daudzi cilvēki jau ilgu laiku pirms mums ir atklājuši, sapratuši un arī ļoti skaidri pratuši izklāstīt citiem, dažreiz skaidrāk un labāk nekā kāds pēc viņiem to jebkad būtu iespējis. Tāpēc reizēm ir labi izmantot, kādus avotus, kāda cita cilvēka jau iepriekš sacīto, nekā pašam mēģināt no jauna sastādīt ābeci, jeb kā dažkārt mēdz teikt – jaunu divriteni. Tā arī šoreiz es gribu rīkoties un mēģināt īsumā pateikt to, ko Dievs caur Luteru ir runājis saistībā ar šo rakstu vietu.
Tā nu Luters saka, ka šī rakstu vieta runā par divām svarīgām lietām, par to, kas ir bauslība un kam tā kalpo un par to kas ir Kristus un ko no Viņa sagaidīt? Tas, kurš nezin, ko bauslība no viņa prasa un ko viņš var sagaidīt no Kristus, tam noteikti nav īstās Dieva gudrības, lai arī cik gudrs viņš pasaulei liktos.
Kas tad ir bauslība un ko tā pavēl? Bauslība saka, kā dzirdējām arī evaņģēlija tekstā, ka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Tas, kurš dara šīs divas lietas, tas ir visu paveicis un piepildījis visu bauslību. Jo tieši par šīm divām lietām runā visa bauslība un visi VD pravieši, proti, kā mīlēt Dievu un savu tuvāko.
Tas ir visas bauslības pamats un kodols – mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tu vari darīt visus pasaules darbus, bet ja tev nav šīs divas lietas, ja tu nemīli Dievu un nemīli savu tuvāko, tad Dieva priekšā tu neko neesi darījis. Jo Dievs uzlūko cilvēka sirdi, nevis darbus, kā tas teikts arī Samuēla grāmatā, ka «Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi» (1.Sam.16; 7). Ja cilvēks dara daudz darbus, tomēr tie nenāk no sirds, šādi darbi viņam neko nepalīdz.
Te varētu jautāt, bet ja mani darbi man neko nepalīdz, tad kāpēc vispār ir vajadzīgi baušļi, kuri saka dari to un dari šito? Baušļi, doti tieši tāpēc, lai tu zinātu, lai tu redzētu un atzītu to vai mēs patiešām mīlam Dievu no visas sirds, ar visu savu spēku, ar visu prātu un visu savu dvēseli, turklāt savu tuvāko kā sevi pašu, vai arī mēs tomēr nemīlam. Pāvils raksta, ka bauslība dod grēka atziņu (Rom.7:7; 3:20). Bauslība saka: «Tev būs mīlēt Dievu no visas sirds, bet savu tuvāko, kā sevi pašu.» Un mēs šo bausli būtu pildījuši, ja turētu visus desmit baušļus, tas ir ja darītu visus darbus, ko bauslība no mums prasa; bet mēs tomēr tos nedarām. Tādēļ bauslība mums rāda, kā mums vēl pietrūkst, un ka to ko patiesībā vajadzētu darīt, mēs nemaz nedarām. Dievam nav svarīgi, ka mēs darām labus darbus, Viņam ir svarīgi ir tas, ka ar šo labo darbu mēs apliecinām savu sirsnīgo mīlestību pret Viņu. Ja šis darbs nav kā mīlestības apliecinājums pret Dievu, tad tas ir tukšs un velts. Vispirms cilvēka sirdī ir jābūt mīlestībai pret Dievu un tad viņš var darīt darbus, kuri būs Dievam tīkami. Jo visiem bauslības darbiem ir jābūt vērstiem uz to, lai caur tiem kļūtu redzama mūsu mīlestība pret Dievu, mīlestība, kas mīt cilvēka sirdī. Tieši šo mīlestību bauslība prasa visvairāk.
Mīlestība pret savu tuvāko ietver visus labos darbus. Citiem vārdiem, ja tu mīli savu tuvāko, tu pret viņu arī izpildi visus baušļus. Jēzus liek saprast farizejiem, ka nepietiek darīt tikai ārēji redzamos bauslības pavēlētos darbus, – tā teikt, vienalga vai tie tiktu darīti labprātīgi vai nē. Savā aklumā un savā sirds nocietinātībā farizeji neredzēja un nesaprata pareizi bauslību, bet sevi uzskatīja par svētiem, dievbijīgiem un gudriem tikai tāpēc, ka centās ievērot ārēji Dieva baušļus. Bet Kristus parāda, ka pareizi tur un ievēro Dieva baušļus tikai tas, kas tos ievēro ar mīlestību sirdī.
Ir jāatzīst, ka cilvēka prāts nespēj ne saprast, ne pildīt Dieva Bauslības prasības, kaut arī viņš zina kādas tās ir. Luters uzstāda retoriskus jautājumus: Kad tu esi darījis otram to, ko gribētu, lai citi dara tev? Jeb, kurš gan mīl no sirds savu ienaidnieku un labprāt panes kaunu un negodu? Mīļais parādi cilvēku, kurš labprāt pieņem sliktu slavu vai nabadzību? Cilvēka daba nekad nespēj īstenot to, ko Bauslība no mums prasa, proti, lai mēs pakļautu savu gribu Dieva gribai, atsacīdami paši savam prātam, savai gribai, savai varai un visiem spēkiem, un no sirds teiktu: „ Kungs, Tavs prāts lai notiek.”
Var gan būt tā, ka divi cilvēki labi saprotas savā starpā, izturas laipni un draudzīgi, bet aiz šīs laipnības tomēr slēpjas liekulība, kura turpina pastāvēt tikai tik ilgi, līdz viens no šiem diviem aizskar otru; tad gan vari ieraudzīt, cik stipri tu mīli savu tuvāko. Tādēļ, šis bauslis prasa, lai mīli savu tuvāko un lai mana sirds būtu draudzīga un laipna pret to, kurš man darījis pāri, bet te ir jājautā, kad gan tas tā ir bijis?
Tā nu Kristus šeit grib mums parādīt, ka bauslība tiek pareizi sludināta tad, kad no šī pasludinājuma mācāmies, cik maz mēs spējam Bauslību pildīt un ka patiesībā esam velna varā. Tad nu uzlūko šo bausli: «tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds» – un domā par to, izproti un izdibini, ko šis bauslis prasa un cik tālu tu pats esi no šī baušļa piepildījuma. Tā ir īsta liekulība, ja kāds grib nolīst kaktā un domāt: «Ak, es gribu mīlēt Dievu! Cik ļoti es mīlu Viņu – Viņš ir mans Tēvs! Ak cik es labprāt daru Viņa prātu!» Jā, tad kad Dievs dara tā, kā mums patīk, mēs itin viegli spējam teikt šādus vārdus. Bet, ja Viņš kādreiz ļauj mums sastapties ar kādu pretestību vai nelaimi, tad mēs Viņu vairs neuzskatām ne par savu Dievu, ne Tēvu. Īsta mīlestība pret Dievu tā neizturas. Īsta mīlestība sacītu: «Kungs Dievs, es esmu Tava radītā būtne – dari man tā, kā Tu gribi. Es piederu Tev – to es zinu. Un, ja Tu gribētu, lai mirstu šajā pašā brīdī vai arī izciešu kādu lielu nelaimi, – es visu panesīšu ar sirsnīgu labprātību. Pats savu dzīvību, godu, mantu es nekad nevērtēšu augstāk kā Tavu gribu, kas man būs tīkama visu mūžu.» Tieši šādi sacītu īsta mīlestība.
Taču, tu neatradīsi nevienu cilvēku, kurš ik brīdi, katrā lietā paliktu pie šī baušļa. Bauslība grib, lai tev nešķiet laba neviena no tām lietām, kuras vēršas pret Dievu un pret to, ko Viņš pavēlējis vai aizliedzis; tā grib, lai tu pilnīgi nodotos Dievam ar visu savu dzīvi. Tā nu vari nojaust, ka nav neviena cilvēka, kurš nebūtu nolādēts, – jo neviens cilvēks nepilda šo bausli. Tomēr Dievs grib, lai tas tiktu pildīts. Šī nu ir pirmā Bauslības atziņa – ka mēs redzam, ka cilvēka daba nespēj pildīt bauslības prasības. Jo bauslība prasa cilvēka sirdi un, ja kas netiek darīts no sirds, tas Dieva priekšā nekam nav derīgs. Ārēji tu gan vari darīt Bauslības prasītos darbus, bet, ja tie nav darīti no sirds un mīlestībā, Dievs nebūs apmierināts.
Un tā tie (šie darbi) nekad arī nevar tikt darīti, iekāms cilvēks nav piedzimis no jauna caur Svēto Garu. Tā, nu Dievs ar bauslības palīdzību negrib panākt neko citu kā vien to, – lai mēs atzītu savu nespēku, nepilnību un slimību, kā arī to, ka cik tas atkarīgs no mums pašiem – mēs nespējam pildīt nevienu Bauslības burtu. Ja tu to jūti, tad Bauslība savu darbu tevī ir paveikusi. Un Pāvils par to saka, ka : «Bauslība dod grēka atziņu».
Jā, bet kā tad man rīkoties, kad es esmu atzinis grēku? Ko šī atziņa man palīdz? Tā palīdz tev daudz; ja tik tālu jau esi ticis, tad vairs neesi tālu no Debesu valstības. Un par to runā Evaņģēlija otrā daļa, tā runā par to, kā varam atbrīvoties no sirdsapziņas apgrūtinājuma un par to, kas ir Kristus un ko no Viņa varam gaidīt un kas mums no Viņa ir jāsaņem, citādi mūžīgi paliksim savos grēkos. Jo tieši tādēļ jau Tēvs mums ir devis Kristu, lai Viņš mūs atbrīvotu un izglābtu no grēkiem, nāves, netīras sirdsapziņas un Bauslības apsūdzībām.
Jā, mums ir vajadzīgs šis cilvēks, kura vārds ir Jēzus Kristus; lai gan arī šī pirmā lieta (bauslība) ir vajadzīga un nepieciešama, tomēr daudz svarīgāks ir Kristus. Ja es neatzīstu savu grēku, es Kristu nemeklēju – kā farizeji, kuri iedomājas ka ir paveikuši visu, ko Bauslība pavēl, turklāt gatavi darīt pat vēl vairāk, kā Dievs pavēlējis; tikai par Kristu viņiem nekas nav zināms. Tādēļ, kad bauslība ir iepazīta, turklāt ar tās palīdzību ir atklājies grēks, ir jāzina, kas ir Kristus, – citādi grēka atziņa man nedod nekādu labumu.
Kad Bauslība iepazīta un kad es no tās esmu mācījies, ka man nav nekādu cerību, nedz mierinājuma un es apjaušu, ka pats sev nespēju palīdzēt un ir vajadzīgs kāds cits, kas mani izglābtu. Tad nu ir laiks palūkoties apkārt pēc Tā, kurš to spētu. Un tas ir Jēzus Kristus, kas tapis Cilvēks un kļuvis mums līdzīgs tieši tādēļ, lai mani izglābtu. Lai izceltu mani no dubļiem, kuros es esmu iestidzis. Viņš ir mīlējis Dievu no visas sirds un savu tuvāko, kā sevi pašu. Viņš ir pilnībā pakļāvis savu gribu Tēva gribai, pilnīgi piepildīdams visas bauslības prasības. To es nespēju, – tomēr man tas būtu jādara. Tādēļ Kristus uzņemas manas rūpes un dāvā man Bauslības piepildījumu, ko Viņš paveicis, – Viņš dāvā man savu dzīvību, līdz ar visiem saviem darbiem, tā ka es to visu varu saukt par savu īpašumu, ietērpdamies šajā dārgajā Kristus dāvanā. Tas glābj mūs no Bauslības. Jo, Bauslība saka: «Mīli Dievu no visas sirds un savu tuvāko, kā sevi pašu, citādi tu tiksi pazudināts.» – tad es saku, ka: «Es to nespēju». Bet Kristus saka: «Nāc, uzņem Mani un turies pie manis ar ticību, tad tu kļūsi brīvs no Bauslības».
Un tas notiek tā, ka: Kristus ar savu miršanu ir iemantojis mums Svēto Garu; Svētais Gars un ne mēs paši – mūsos pilda Bauslības prasības. Jo Gars, ko Dievs sava Dēla dēļ sūta tavā sirdī, dara tevi par jaunu cilvēku, kurš ar prieku un mīlestībā un no visas sirds dara visu, ko Bauslība pavēl, lai gan iepriekš neko tādu tu nebūtu spējis darīt. Šis jaunais cilvēks nu nicina laicīgo dzīvi, un pieņem visu, ko Dievs ar viņu dara. Šo Garu tu pats sev nevari nopelnīt, bet Kristus to ir nopelnījis un iemantojis. Kad es no sirds ticu, ka Kristus darījis manā labā šādas lietas, arī es saņemu Svēto Garu, kurš mani dara par gluži jaunu cilvēku. Un tad viss, ko Dievs pavēl šķiet jauks un mīļš un tīkams, tā ka es varu darīt no mīlestības visu, ko Dievs no manis sagaida. Taču, tas jāatceras, ka tas nenāk no mums pašiem, bet no Tā spēka, kas ir manī, kā Pāvils saka: «Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru» (Fil.4; 13).
Tādēļ sargies no darbu sludinātājiem, kuri pļāpā un apgalvo, ka darbi ir jādara, lai iemantotu pestīšanu. Bet mēs sakām, ka pestīšanai pietiek ar ticību vien; darbi ir vajadzīgi kur citur, proti, tie kalpo kā apliecinājums mūsu ticībai. Bet tie tev nevar sagādāt pestīšanu. Darbi tie izaug kā augļi pēc tam, kad tu pestīšanu jau esi saņēmis ticībā. Āmen.
Māc.E.Kalekaurs
