Draugs!

Filips viņam atbild: „Nāc un redzi!” Jņ1, 46

Mums katram ir savi draugi, kādam 5, kādam 10, kādam varbūt 20, bet cik no tiem ir patiesi draugi? Tādi draugi, kuri mums vairāk ir gatavi dot, nekā ņemt. Draugi, kuriem mēs varam uzticēties par visiem 100%. Domāju, ka piekritīsiet, kā šādu draugu mums nav daudz. Ir teiciens: „Viens draugs dzīvē – ir jau daudz, divi – ļoti daudz, trīs – nez vai iespējams.” Kāds franču vēsturnieks raksta, ka „Patiesa draudzība ir [kā] lēni augošs koks, tai ir jāpārcieš nelaimju vēji, pirms tai tiks lemts tās vārdā saukties.” Īsta draudzība, tā tiešām rodas no kopīga piedzīvojuma, kad kopā ir pārdzīvoti ne vieni vien skarbie nelaimju vēji. Tā dzimst izejot kopīgi cauri caur daudzām un dažādām cīņām. Katras draudzības pamatā ir kopīgs piedzīvojums, kopīga pieredze, kurā ir apstiprinājies, ka otram var uzticēties. Mums var būt daudz paziņu, cilvēku, kurus mēs pazīstam, bet draudzība, tā ir retums – jo tā ir dzīva pieredze patiesā uzticībā.

Šodienas evaņģēlija teksts mūs aicina uz šādu pieredzi kopā ar Jēzu. Bez šaubām, ka ikviens no mums zina Jēzu. Mēs zinām Viņa dzimšanas dienu, mēs zinām nosaukt Viņa mātes vārdu – Marija, mēs arī zinām, ka Viņš ir ieņemts no Svētā Gara. Arī Viņa dzīves galvenie notikumi mums ir zināmi. Bet vai mēs varam sacīt ka Jēzus ir arī mans draugs? Jā, katram no mums sirdī būtu pašam sev jāpajautā, kas man ir Jēzus? Draugs vai paziņa? Apustulis Jānis mums apraksta notikumu par pirmo mācekļu aicināšanu. Viņš raksta, ka: „Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un Viņam saka: „Seko Man!” Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: „Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu” Nātānaēls viņam sacīja: „Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: „Nāc un redzi!” Filips necenšās pārliecināt skeptiski noskaņoto Nātānaēlu ar vārdiem un pamācībām. Viņš uzaicina viņu nākt un iepazīt: „Nāc un redzi!” Te ir kas vairāk nekā Filips sacītu: „Nāc un paskaties!” Viņš saka: „Nāc un redzi!” Tas ir: „Nāc un pieredzi!” (gr. ide (no gr. eido) – redzēt; iepazīt). Filips aicina Nātānaēlu iepazīt Jēzu, iepazīt caur personisko pieredzi.

Ticības ceļā gūta pieredze ar Jēzu ir neaizstājams un neatņemams dārgums. Jo Jēzu nevar iepazīt ar prātu. Mēs varam savas galvas piekraut un piepildīt ar zināšanām par Jēzu, taču sirdīm joprojām paliekot tukšām. Bet Pestītājs ir jāpiedzīvo arī sirdī. Ja mūsu attiecības ar Jēzu būs tikai prātā, un nebūs šīs kopības pieredzes, tad arī dažādi svešas mācības vēji, asprātīgi sludinātāji, un maldu gari mūs ātri vien ievedīs maldīgos uzskatos, kas būs pretēji Svēto Rakstu mācībai un drīz vien mūs aizvedīs prom no Kristus. Bet lai zinām, ka: „Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls” , saka apustulis.

Daudzi cilvēki nav gatavi investēt šajās draudzības attiecībās, tie netiek tālāk par sausu prāta (jeb intelekta) ticību un neiepazīst Jēzu, kā dzīvu personu. Tādi tad drīz vien novēršas no patiesības un (kā saka Pāvils) piegriežas pasakām. Bet pieredze ir iegūstama tikai tad, ja mēs kopā ar Jēzu šo dzīves ceļu arī staigājam. Turklāt patiesa, īsta draudzība dzimst ejot kopā tieši caur grūtībām. Tāpēc ikvienam, kas vēlas Jēzu iepazīt un iegūt kā draugu, ir jābūt gatavam doties caur ērkšķiem. Man dzīvē ir bijuši vairāki cilvēki, par kuriem man ir šķitis, ka viņi ir mani draugi, tomēr grūtos brīžos, tie ir atstājuši mani vienu. Šādi draugi patiesībā nav draugi, šī vārda patiesajā nozīmē, un to atklāt var tikai ejot pa grūtību un pārbaudījumu ceļu. Grūtības draugus izsijā. Tās atšķir tos, kā pelavas no graudiem. Pat gadiem ilgusi draudzība var tikt izjaukta, un vislabākie draugi dažkārt var sagādāt vilšanos, bet Jēzus nekad. Nereti rūgta draudzības pieredze cilvēkam liek kļūt bezjūtīgam, cietam un dzelžainam. Viņš nevēlas vairs nevienu pielaist savai dvēselei. Kāds to ir salīdzinājis ar tādu kā „nejūtīgu līķi starp cilvēkiem”, jo ir zaudējis jebkādu spēju uzticēties, tai skaitā arī Dievam caur Jēzu Kristu.

Bet Jēzus spēj būt īsts draugs, kurš mums vienmēr nāk līdzi un ir absolūti uzticams, kā sacīts: „Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna” . Viņš ir patiess draugs, bez nodevības, ar kuru var rēķināties un droši dalīties savās dzīves gaitās. Ticība Viņa nemitīgajai klātbūtnei, tā dod mums neizsakāmi lielu drosmi un cerību grūtībās un dzīves problēmās. Kristīgā ticība nav pieņēmums, tā nav ideoloģija vai tikai reliģiska mācība par kādu noteiktu lietu patiesumu, bet gan pieredze attiecībās – attiecībās ar dzīvo Jēzu. Jēzus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, tāds Viņš ir arī šodien. Viņš ir persona, kurai ir visa vara debesīs un arī virs zemes, un ik uz soļa Viņš mums atrodas līdzās, bet tad kad ir īpaši grūti Viņš ness mūs uz rokām. Kā rakstīts: „Palīdzi Savai tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!”(Ps.28:9).

Ir kāds stāsts par cilvēku, kurš sapnī, kopā ar Kungu iet gar smilšainu krastu un debesīs ieraudzījis savu dzīves ceļu. Parādoties dažādām dzīves epizodēm, smiltīs viņš ieraudzīja divu cilvēku pēdu nospiedumus. Sapratu – vienas pēdas atstāju es, otras Tas Kungs. Pārskatījis visu savu dzīvi, pavēros atpakaļ un redzēju, ka daudzviet smiltīs ir tikai vienas pēdas. Pamanīju, ka tā noticis manas dzīves visskumjākajos un sliktākajos brīžos. Izbrīna pilns jautāju Tam Kungam: „Kungs, tu solīji, ka būsi ar tiem, kas Tev seko. Tomēr smagākajos dzīves brīžos es redzu tikai vienas pēdas. Kāpēc atstāji mani, kad man Tevis vajadzēja visvairāk?” Kungs atbildēja: „Mans dārgais bērns, Es tevi mīlu un tiešām nekad tevi neatstāšu, jo vairāk, kad tu ciet vai tevi piemeklē pārbaudījumi. Tu redzēji vienas pēdas – tāpēc ka tajos brīžos Es tevi nesu uz rokām.”

Jēzus neaicināja Filipu, Viņš neaicināja Nātānaēlu un arī pārējos mācekļus lai tie ietu tikai „sludināt un [lai] dotu viņiem varu dziedināt slimos un izdzīt ļaunos garus”, bet – pats svarīgākais – lai mācekļi būtu kopā ar Viņu. Arī mēs katrs tiekam aicināti būt kopā ar Jēzu. Mēs esam aicināti Viņu redzēt, pieredzēt. Pieredzēt savā ikdienā. Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas. Katrā saskarsmē ar citiem cilvēkiem, katrā sarunā, kartās brokastīs un pusdienās, katrā lūgšanas laikā un ikdienas darbā, ceļojumā vai lēmumu pieņemšanas laikā, katrā dievkalpojumā un sprediķī: kur tajā visā ir Jēzus? Vai tu pamani, ka Viņš katru mirki ir tev blakus? Viņš iet tev līdzās un kad tev ir īpaši grūti Viņš nes tevi uz Savām caururbtajām rokām. Patiešām, Jēzus ir uzticams draugs. Draugs, kurš mums ir gatavs vairāk dot, nekā ņemt. Darugs, kuram tu vari uzticēties par visiem 100%. Domāju ka piekritīsiet, ka šādu draugu nav daudz. Un ja tev Jēzus ir tikai kā viens no paziņām, tad nāc un redzi, nāc un pieredzi. Viņš grib kļūt arī tavs draugs. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs