„Es ticu uz… Baznīcu. Kas tas ir?”

I daļa: Apdāvinātie

Māc., Dr. Guntis Kalme

Kas esam?

Kas tad mēs kā Baznīca īsti esam? Padomju laikā manai paaudzei centās iestāstīt, ka Baznīca ir reliģiskās tumsonības iestāde, veco ļaužu klubs un patversme dzīves neveiksminiekiem. Šodien, mums it kā nevilšus cenšas radīt priekšstatu, ka esam reliģisku interešu asociācija, nevalstisks reliģiski-sociāls palīdzības dienests dzīves trūkumcietējiem, tikumības skola bērniem. Protams, arī skaista vieta Ziemassvētku pasākumiem, laulībām, un izvadīšanai.

Te nu īsti vietā ir Kristus jautājums: „Ko tad jūs par mani sakiet, kas es esmu?” (Mt 16:15). Tāpat Baznīca, kuras locekļi mēs paši esam, var jautāt mums par Sevi. Mēs katrā dievkalpojumā kopīgi apliecinām savu ticību sacīdami: „Es ticu uz vienu svētu, kristīgu Baznīcu”. Luters katru savu komentāru ticības patiesībām Mazajā katehismā iesāk ar jautājumu: „Kas tas ir?”. Ko atbildēsim?

Pasaulīgi neizprast

Kas tad ir Baznīca? Ja mēģinām paskaidrot Baznīcas esamību ar kādiem pasaulīgiem, piem., ekonomiskiem, sociāliem, juridiskiem, politiskiem, kulturāliem nosacījumiem un apstākļiem, tad tomēr nekļūst skaidrs, kāpēc tiem izzūdot vai mainoties, neizzūd vai būtiski nemainās pati Baznīca?

Baznīca nav „kaut kas” pasaules un vēstures kopumā, „lieta starp lietām”, institūcija ar kultūrvēsturisku nozīmi vai viena no cilvēku darbības jomām līdzās zinātnei, mākslai un sportam. Tā nav pieejama parastajiem cilvēciskajiem izziņas un apjēgsmes veidiem, tāpēc laicīgais reliģijpētnieks nespēj neko vairāk kā tikai konstatēt Baznīcas esamības faktu, tās lielo un nepārejošo ietekmi sabiedrībā un cilvēcē kopumā. Tas arī viss. Ne velti izcilais latviešu teologs Dr. Edgars Rumba sacīja: „Baznīcas izcelšanās, daba un nozīme, tās pārlaicīgie mērķi prasa citus, adekvātus, reliģiskus vērtējumus un mērogus. Garīgas lietas garīgi apspriežamas.”[1]

Brīnums un noslēpums

Šķiet, ka visvienkāršākā atbilde būtu – Baznīca ir brīnums un noslēpums vienlaikus! Apbrīnojama ir tās izcelsme, attīstība un izplatības gaita. Vēl vairāk. Par spīti visam, tai skaitā ārējām vajāšanām un pašas locekļu nepilnīgumam un grēcīgumam, Baznīca ir izturējusi un pārdzīvojusi valstis un impērijas. Tā ir visvecākā un pelnīti cienītākā cilvēces sociālā, morālā, garīgā un kultūras autoritāte.

Baznīcas noslēpums ir paša Kristus noslēpums. Par franču sociālistu Sen-Simonu stāsta sekojošu anekdotisku gadījumu. Viņš esot kādam franču valstsvīram sūdzējies, ka viņa mācība neesot populāra. Valstsvīrs viņam atbildējis: “Sapulcējiet divpadsmit mācekļus. Ejiet un sludiniet savu mācību visā valstī. Tad liecieties sevi par to krustā sist, un nomirstiet. Trešajā dienā augšāmceļaties. Tad Jums un Jūsu mācībai panākumi būs garantēti! Sekotāju Jums netrūks.” Skaidrs, ka nabaga sociālists to nespēja. Neviens cilvēks to nespēj. Tas ir un paliek noslēpums. Dieva mistērija.

Bet, lai vēl vairāk palielinātu mūsu izbrīnu par Baznīcas esamības raksturu, noteikti jāpiebilst, ka tās noslēpums ir „atklātais noslēpums”. Līdzīgi kā logā, kas paver skatu uz debesīm, ir redzamas nebeidzamas tāles, tā arī mēs bezgalīgi varam raudzīties un izzināt Baznīcas būtību un tās izpausmes. Ne velti apustulis Pāvils runā par „Kristus neizdibināmo bagātību” (Ef 3:8). Un zīmīgi, ka tas, ko nezinām, vienmēr būs vairāk kā tas, ko zinām. Tieši tikpat, cik mēs nevaram ar savu nepilnīgo un grēcīgo cilvēka prātu līdz galam izzināt un aptvert Dievu, tāpat arī Viņa darbu – Baznīcu. Apustulis Pāvils saka: „Tagad es atzīstu tik pa daļai” (1kor 13:12). Bet tas, kas un cik mums ir dots zināt un saprast, tas mums arī sirds un prāta pazemībā ir jāiegūst un jāapzinās.

Dāvinātājdievs

Dievs ir dāvinātājdievs. Ne velti Raksti saka, ka Dievs „devis dāvanas cilvēkiem” (Ef 4:8). Nīkajas ticības apliecībā par Kristu sacīts: „Kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis … kas par mums krustā sists”. Vārdi „mūsu labad” un „par mums” atklāj Dieva labestību, Viņa dāvinātājdabu. Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons sacīja, ka mēs Dievu pazīstam pēc Viņa dāvanām. Un Dievs mums sniedz daudz un dažādas dāvanas.

Dāvanu katalogs

Ticības apliecība faktiski ir Dieva dāvanu katalogs. Ja sekojam tās kārtībai, tad, runājot par Pirmo locekli (artikulu) līdz ar Luteru varam sacīt, ka “Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus un vēl uztur; turklāt drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, ēkas un mājas, sievu un bērnus, laukus un lopus un visādu mantu; ar visu, ko man vajag pie miesas un dzīvības” utt. (Mazais Katehisms, turpmāk MK, II, 2). Tātad, debesu Tēvs sniedz man un katrai cilvēciskai būtnei visu fiziskai un sociālai dzīvei nepieciešamo.

Otrajā artikulā Dieva Dēls mani apdāvina ar pestīšanas dāvanām. Luters saka, ka Kristus “mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas … lai es Viņam piederu, Viņa valstībā zem Viņa dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētumā” (MK, II, 4). Pestīšanas dāvanas dara mūs par Dieva bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem.

Ar to Dieva dāvanu saraksts vēl nebeidzas. Ja mēs sev jautājam, kā tad spējam Viņam piederēt, Viņa valstībā dzīvot un Viņam kalpot, tad mums nav jāminstinās ar atbildi. Ticības apliecības Trešais artikuls atklāj to, ka Svētais Gars mūs ieaicina tādu pat atpestīto brāļu un māsu kopībā, to apdāvina un svētī. Luters saka, ka Svētais Gars mūs „ieved savā svētajā draudzē” (Lielais Katehisms, turpmāk LK, II, 3, 38). Te Luters – draudzes loceklis – sāk iztaujāt Dr. Luteru – Baznīcas skolotāju. Luters, draudzes loceklis vēlas zināt: „Kā Sv. Gars dara mani svētu?” Luters, Baznīcas skolotājs viņam atbild: „Ar kristīgo draudzi … [Sv. Garam] pasaulē ir īpaša draudze, kas ir māte, kura katru kristieti rada un uztur ar Dieva vārdu” (LK, II, 3, 41). Ne velti sens kristīgs sakāmvārds vēstī, ka Dievs nevar būt par Tēvu tam, kuram Baznīca nav par māti. Trešais artikuls padara mūs par Baznīcas locekļiem.

„Avis” un „dāvanas”

1537. gadā Luters Šmalkaldes artikulos saka, ka jau „septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir Baznīca, proti, svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi.” (Šmalkaldes artikuli, 12, 2). Divus gadus vēlāk Luters savā darbā „Par Baznīcu un konciliem”[2] raksta, ka Baznīcai ir sekojošas pazīmes: Dieva vārds, kristība, Svētais Vakarēdiens, atslēgu vara piedot grēkus, mācītāja amats, dievkalpojums un krusts. Abas pieejas ir ar kaut ko ļoti svarīgas. Pirmā ierauga Baznīcu vispirms kā cilvēku kopumu, kas pulcējas ap savu Ganu, kurš rūpējas par tām, apdāvinot tās. Šī pieeja atbalso vārdkopu no Apustuļu ticības apliecības par svēto sadraudzi. Otrā vienkārši uzskaita Dieva dāvanas, kas mums, kristiešiem, Dieva bērniem, tiek dāvātas. Tā daļēji atbalso Nīkajas ticības apliecības vārdus: „Mēs apliecinām vienu kristību grēku piedošanai”.

Lutera Baznīcas pazīmju (faktiski – dāvanu!) uzskaitījumā redzam visnotaļ daudzdimensionālu pieeju. Tas parāda Dievu, Baznīcu un pasauli no to saskarsmes viedokļa. Dieva vārdu, kristību, sv. Vakarēdienu, atslēgu varu un mācītāja amatu Baznīca saņem no Dieva kā dāvanu. Dievkalpojums ir draudzes svinīga un pateicības pilna atbilde Dievam un Viņa dāvanām. Luters ne velti saka, ka „Dievs uz mums runā vārdos un sakramentos, mēs Viņam atbildam lūgšanās un dziesmās”. Savukārt krusts atklāj to, ka pasaule ne vienmēr uzņem kristīgo mīlestības vēsti ar sajūsmu; kādreiz Baznīcas un pasaules attiecības var nonākt līdz konfliktam un pat kristiešu vajāšanām.

Kopība dāvanās un dāvanu kopība

Ir vienalga, no kuras pieejas raugoties mēs raksturojam Baznīcu – no cilvēkiem vai no Dieva dāvanām, kas pulcē Dieva bērnus. Svarīgi ir, ka šī pieeja ietver Dievu, Viņa dāvanas, to dāvināšanu un mūs – apdāvinātos. Attīstot augstākminētās Lutera domas tālāk, var sacīt, ka Baznīca ir Dieva svēto dāvanu izraisītā un uzturētā Viņa apdāvināto bērnu sadraudze. Tā ir svēto sadraudzība, kopība svētajās lietās, „draudzes mantās”, Dieva pestīšanas un svētdarīšanas dāvanās. Tā ir arī dāvanu (Dieva vārds, kristība, sv. Vakarēdiens, atslēgu vara, mācītāja amats, dievkalpojums un krusts) kopība. Ne velti Dr. Edgars Rumba, raksturojot Lutera uzskatus par Baznīcu, saka, ka „tā ir arī pestīšanas mantu kopība, savstarpēja līdzdalība vienam pie otra un visiem pie visām mantām”.[3] Tātad, mēs kā Baznīca esam Dieva apdāvināto draudze. Dieva dāvanas ir Baznīcas cēlonis un sadraudzība ir to darbības rezultāts.

Nu lūk – mēs esam Tēva, Dēla un Sv. Gara dāvanām apveltīto Dieva bērnu kopība. Kāda milzīga un nepelnīta privilēģija! Kas un kādas ir šīs dāvanas?

Turpinājums sekos…

[1] Edgars Rumba, Baznīca un Garīgais Amats Oikumeniski-Luteriskā Uztverē. Pētījums Nātana Sēderblūma Eklesioloģijā/ Viņpus Aizspriedumiem, Noliegumiem un Ilūzijām (R.: Klints, 1994), 78.

[2] Martin Luther,”On the Councils and the Church, 1539,”Church and Ministry: III, Luther’s Works, vol. 41 (Philadelphia: Fortress, 1966), 148-167.

[3] Rumba, 85.