„Es ticu uz… Baznīcu. Kas tas ir?” II daļa

II daļa: Dāvanas. Dieva vārds

Māc., Dr. Guntis Kalme

Kā pirmo no kristīgās draudzes dāvanām Luters min Dieva vārdu. Kas tas ir?

Runājošas atklāsmes Dievs

Dievs ir runājošas atklāsmes Dievs. Bībeles sākumā Viņš teica: „Lai top!” un tas notika – radās zeme, debesis, izplatījums, augi, dzīvnieki. Ar to nebeidzās, bet tikai iesākās Dieva saskarsmes process ar Viņa radību. Tika radīti cilvēki (1Moz 1:27-7). Dievs sarunājās ar Ādamu un Ievu viņiem pieejamā un saprotamā valodā (1Moz 1:28-30; 2:16-7; 3:9-19).

Dievs nav kāds debesu aristokrāts, kurš, izbaudot savu neierobežoto varu, vēlētos iebiedēt un mulsināt cilvēkus. Luters pauž savu cilvēcisko izbrīnu par to, kādēļ Dievs vispār sarunājas ar cilvēku: „Man jābrīnās, ka pati debesu majestāte runā ar tādu mazu tārpu… Kā Ābrahāms saka, ar putekļiem un pīšļiem; … šī cildenā majestāte nenonicina mani, nabaga dubļu un pelnu [piku], nē, tā pat runā ar mani tik laipni un mierinoši”.[1]

Ir grūti līdz galam saprast, kādēļ Dievs izvēlējās tieši valodu kā Savas gribas atklāšanas pamatlīdzekli, bet kopš pirmā „lai top!” vārdiskā komunikācija ir tapusi arī par cilvēku un Dieva, kā arī cilvēku savstarpējās saskarsmes galveno veidu. Vēl vairāk – Dievs Pats Sevi ir tīšuprāt piesaistījis pie vārdiem, lai veidotu attiecības ar cilvēci, darītu Sevi mums pieejamu. Dievs ir solījis būt atrodams Savā Vārdā (Kristū) un Savos vārdos: Viņa tiešajā runā praviešiem, Savai tautai, Baznīcas pasludinājumā (sprediķī), Svētajos Rakstos un sakramentos.

Citi saziņas līdzekļi, tādi kā rakstīšana vai mākslas tēlu veidošana u.c., ir pakārtoti vārdiskai saskarsmei ar Dievu, jo prasa īpašas dotības, prasmes un instrumentus. Saskarsmē ar Sevi Dievs nepieprasa kādus īpašus talantus vai neikdienišķu pieredzi, piemēram, intuīciju vai mistisku piedzīvojumu, kas būtu pieejama tikai dažiem. Dievs ir vienkāršas saskarsmes Dievs.

Tik ļoti

Raksti paši sniedz svarīgāko liecību par Kristu, kurš nāk un dzīvo cilvēku vidū, lai pārveidotu viņu dzīves. „Viņš mājoja mūsu vidū”, liecina Jānis (Jņ 1:14). Atšķirībā no tā laika ķeceriem – gnostiķiem vai filosofiem, Rakstiem nav kādas īpašas intereses par Kristus viņpasaulīgumu, jo galvenais uzsvars ir likts uz Kristus pestīšanas darbību, kas ir notikusi (un notiek) te, uz zemes, starp cilvēkiem. Dievs nav Dievs priekš sevis, bet priekš mums – cilvēkiem.

Debesu Tēvs tik ļoti lielā mērā ir saskarsmes Dievs, ka Viņa Dēls ir Vārds. Viņš ir tāds jau no paša sākuma: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jņ 1:1). Viņš ir Dievs Kristus personā, kuram nav līdzīga neviena cita vārda. Pāvils kolosiešiem par Jēzu raksta, ka „Viņā mājo visa Dieva pilnība” (Kol 2:9), tātad arī Dieva vēlme būt saskarsmē ar Paša radīto pasauli. Tēvs caur Dēlu dodas saskarsmē ar radību, komunicē ar pasauli. Vēl vairāk. Šī Viņa saskarsme ar pasauli nav bezmērķīga tikšanās vai paciemošanās tāpat vien, „aiz neko darīt” savas radības vidū. Tēvs ir sūtījis Dēlu atklāt Sevi ar noteiktu nolūku: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:16)

Dievs „priekš mums”

Nīkajas ticības apliecībā par Kristu rakstīts: „Kas mūsu, cilvēku dēļ un mūsu pestīšanas labad no Debesīm nācis un miesa tapis … kas par mums krustā sists”. Grieķu oriģinālā šiem ticības apliecības vārdiem „par mums” un „mūsu labad” ir arī sekojošas nozīmju nianses: „priekš mums” (t.i., lai sniegtu mums kādu labumu), „mūsu dēļ” (mūsu pārkāpumu dēļ Viņš cieta), „mūsu vietā” (Kristus izcieta to sodu, ko vajadzēja izciest mums). Dievs apmeklē mūs daudz un dažādos veidos. Viņš nāk pie mums Kristū, Sv. Rakstos, sakramentālajā vārdā (Kristībā un sv. Vakarēdienā), sprediķī, kristīgajā sadraudzībā. Dievs svētī arī citu Viņa vārda godbijīgu pasniegumu – kristīgo prozu, dzeju, gleznu, mūziku, u.c. Katrs no šiem Vārda pasniegšanas veidiem savā īpašā veidā pauž un dāvā mums Nīkajas apliecībā minēto Dieva mīlestības attieksmi „priekš mums”.

Dieva Vārda vārdi

Dieva Vārds Kristū cilvēciskos vārdos sarunājas, māca, brīdina, norāj un mierina mūs, cilvēkus. Un kā Debesu Tēva sacītais „lai top!” izsauca esamībā līdz šim nebijušas lietas un notikumus, tāpat arī Kristus sacītais. Viņš teica grēciniekam: „Piedots!”, ļaunajam garam: „Izej no viņa!”, mirušajam: „Celies!” un tas viss notika. Tā pie Kristus piepildās Tēva sacītais: „Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes 55:11)

Cilvēkam starp „teikt” un „paveikt” mēdz būt liela plaisa, ko dažreiz piepilda skaļi solījumi un laba apņemšanās. Bet Dieva „valodā” sacīt nozīmē darīt. Dieva sacītais Vārds izpilda to, ko tas saka. Luters retoriski jautā: „Kas gan var šķist nevarīgāks kā vārds? Un tomēr, kad Dievs saka vārdu, vārda izteiktā lieta tūdaļ ielec esībā”.[2] Ne velti kāds sens Baznīcas sakāmvārds saka: „Dieva vārdi ir Dieva darbi”.

Dievs izmanto ārējus līdzekļus

Luters saka par Dievu: „Kad vien Viņš ir gribējis darīt ko ar mums, Viņš to ir veicis ar Vārdu un fiziskiem līdzekļiem. Jūs nevarat man norādīt gadījumu, kad cilvēks tika darīts par kristieti un saņēma Sv. Garu bez kaut kā ārēja.”[3] Arī mūsu ticības apliecības atgādina: „kas attiecas uz runāto, ārējo Dieva vārdu, ir stingri jāpaliek pie tā, ka Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu.”[4] Tātad Sv. Gars nenāk no mums pašiem, to mums sūta Dievs caur kādiem ārējiem līdzekļiem. Tas neļauj Dieva vārdam kļūt par mūsu nomoda sapņu priekšmetu, ar to rīkoties pēc savas patikas un nekontrolētas reliģiskās fantāzijas, kas var mūs aizvest garīgos neceļos. Ne velti Luters brīdina: „Sv. Gars nenāk bez Vārda. Viņš vēlas nākt … caur tēva, mātes vai citu balsīm. Citādi nāk velns.”[5]

Kristus ir vienkāršs, pazemīgs Dievs. Dieva Dēls nāca pie cilvēkiem tērpies cilvēka miesā. Ar to Viņš kļuva kā viens no mums. Šī Jēzus saikne ar Viņa dievišķai majestātei tik necilo zemišķo dzīves īstenību joprojām ir redzama tajā, ka Viņš turpina izmantot vienkāršus Sevis komunicēšanas līdzekļus. Caur tiem Viņš sniedz mums savu mīlestību, žēlastību un laipnību. Tāpēc ne velti Baznīca tos sauc par žēlastības līdzekļiem. Viņam nevajag neko pompozu, grandiozu vai ekstraordināru. Viņš ir tik varens, ka spēj paveikt milzu lietas, izmantojot pavisam necilus darba rīkus – cilvēku valodu, Sava vārda svētītu (konsekrētu) ūdeni, maizi un vīnu.

Konkrētais Dievs

Kristus ienāca cilvēku vidū noteiktā laikā un vietā. Jēzus māceklis Lūka mums stāsta, ka tas notika ķeizara Augusta laikā, Betlēmē (Lk 2:1-4). Tātad, Dieva Vārds ir konkrēti vēsturisks, tas sevi ir piesaistījis noteiktam laikam un vietai. Jānis par Jēzus konkrētību liecina: „Ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu.” (1Jņ 1:1)

Dievs joprojām turpina šo Savu konkrēto piesaisti pasaulei. Lietojot saskarsmē jau minētos vienkāršos fiziskos līdzekļus, Dievs vienlaikus ar to arī demonstrē, ka ciena cilvēku kā miesīgu būtni. Dievs uzrunā cilvēku, izmantojot viņa maņu orgānus – acis, ausis, ožu, garšu uc. Tā Dievs ienāk mūsu cilvēciskajā pieredzē ļoti tieši un konkrēti pieredzami. Tā Viņš ir Dievs šeit un tagad, Jāzepam solītais Immanuēls, „Dievs ar mums” (Mt 1:23) un Nīkajas ticības apliecības sacītais Dievs „par mums.”

Tikšanās vieta ar Dievu

Žēlastības līdzekļi vienlaikus ir arī zīmes, apliecinājumi mūsu saskarsmei ar Dievu. Tie norāda, kur notiks mūsu satikšanās ar Dievu, un dara Viņu mums praktiski pieejamu. Tādējādi Dievs ir identificējams, Viņš sevi piesaista noteiktai vietai un laikam ar Sava runātā, rakstītā, sakramentālā Vārda palīdzību. Luters saka: „Tā ir viena lieta, ja Dievs ir klātesošs, un cita, ja Viņš ir klātesošs priekš tevis. Viņš ir tur, kur Viņš pievieno savu Vārdu un saista sevi, sacīdams: „Te tu vari mani atrast. Tagad, kad tev ir Vārds, tu vari Viņu satvert ar noteiktību un sacīt: „Te nu tu man esi, saskaņā ar tavu Vārdu.”[6] Kad uz dievnama ziņojuma dēļa redzam rakstītu, ka dievkalpojumi šajā draudzē notiek tikos un tikos, varam būt droši, ka arī Dievs to ir lasījis un nopietni ņem vērā!

Amerikā kristieši mēdz pārstāstīt sekojošu kuriozu atgadījumu. Kāda dāma, padzirdējusi, ka valsts prezidents varētu apmeklēt viņas draudzes dievkalpojumu, gribēja par to pārliecināties, izjautājot mācītāju. Viņš, jautāts, vai prezidents ieradīsies uz dievkalpojumu, asprātīgi atbildējis: „Par prezidentu nezinu, bet Dievs ir solījis ierasties!”

[1] Martin Luther, Luthers Werke: Kritische Gesamtausgabe. 65 Bd. Weimar: H. Böhlau, 1883-1993, 48.

[2] WA 40, III, 522; Luther’s Works, American ed. 55 vols. Philadelphia: Fortress; St. Louis: Concordia, 1955–1986. 13, 99. Šeit un turpmāk LW.

[3] WA 27, 60.

[4] Šmalkaldes Artikuli, VIII, 3.

[5] WA 43, 505.

[6] WA 33, 150; LW 37, 68-9.