Garīgi bankrotējis
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Lk 2:1-14 (15-20)
Man šovakar savs sprediķis ir jāiesāk ar diezgan satraucošu ziņu mums visiem un proti šī ziņa ir, ka mēs esam bankrotējuši. Šis vārds izdzirdēts vien daudziem ness sevī līdz kādu negatīvu asociāciju, kas liek domāt par kādu neveiksmi vai izgāšanos. Tas liek domāt par kāda maksāt nespēju un nespēju atdot savus parādus. Jāatzīst, ka tas nav kāds pozitīvs vārds ar ko daudzi būtu gatavi lepoties, bet šodien polulārs noteikti. Kāds gudrais reiz esot sacījis, ka bankrots, tās ir zāles – kas ne vienmēr ir saldas, bet dažreiz noderīgas gan. Bankrots, šis vārds izsaka parādnieka stāvokli, kurā tas vairs nespēj nokārtot savas parādsaistības. Es iedomājos, kā būtu ja mūsu bērns aiziet uz skolu un visai klasei priecīgs paziņo „Mans tētis ir bankrotējis.” Mēs saprotam, ka šajā paziņojumā nav nebūt nekā priecīga. Bet vai tad šodien, Ziemsvētku vakarā nebūtu jārunā tieši par priecīgām lietām? Kā nekā šodienas vēsts visai pasaulei ir „Nebīstieties, jo redzi es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks…” Lai kā arī mēs gribētu dzirdēt vēsti par prieku, mēs to nespēsim izprast iekāms mēs nebūsim sapratuši un piedzīvojuši to, ka esam totāli bankrotējuši garīgi bankrotējuši.
Garīgā dimensijā lietas notiek ļoti līdzīgi, kā mūsu fiziskajā pasaulē. Arī garīgā ziņā mēs varam piedzivot pilnīgu bankrotu. Vai mēs par to esam kādreiz iedomājušies? Vai varbūt mēs esam tik aizņemti ikdienā ar laicīgajām lietām, ka par garīgajām neatliek laika domāt? Iespējams, ka kādam no mums ir grūti samierināties ar domu, ka viņš varētu būt garīgi bankrotējis. Bet tad man ir jābrīdina, jūs mīļie nekad nespēsiet saprast Ziemsvētku noslēpumu un šo svētku patieso, lielo prieku. Tas jums paliks aizklāts, aizplīvurots un vienīgais ko jums dos Ziemsvētki ir tikai sentimentālas atmiņas par svecīšu apspīdēto baznīcu, eglīti un jauko dāvaniņu atvēršanas brīdi. Dažbrīd skarba ir Svēto Rakstu vēsts, kas mums pasludina šo skaudro patiesību par mūsu bankrotu Dieva priekšā un brīžam šķiet, ka tajā pat nav nekādas līdzjūtības. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem to izsaka vārdiem, ka: „… nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom.3, 10-12). Savukārt Vecās Derības pravietis Jesaja saka: „ … mēs visi esam palikuši kā nešķisti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. Un nav neviena, kas piesauc Tavu Vārdu, kas uzmostas un tveras pie Tevis, …” (Jes.64, 6-7).
Mēs visi esam Dievam parādā un tas ir parāds, kas ir jāatmaksā. Iekš kā tad mēs esam Dievam parādā? Iekš tā, ka mēs cilvēki neesam snieguši Dievam to, kas Viņam pienākas, proti mēs neesam pakļāvušies savā dzīvē pilnībā Viņa gribai, tādejādi atņēmuši Dievam, to kas Viņam pienākas – mūsu paklausību. Mēs esam parādā Viņam paklausību. Mēs esam Dievu apzaguši ar savu nepaklausību. Jā, tas ir skaļš apgalvojums, satricinošs, tomēr absolūti patiess. Un ja kāds iedomājas, ka Dievs to var vienkārši tāpat piedot, tad šāds cilvēks nav nopietni apdomājis sava nodarījuma smagumu. Nekas nav neciešamāks kā tas, ka radība atņem Radītājam Viņam vien pienākošos godu un neatmaksā to, ko paņēmusi. Tas būtu vairāk nekā nepiedienīgi un Dieva necienīgi, ja Dievs paietu šim mūsu grēkam garām to neievērodams. Lai cilvēks saņemtu piedošanu viņam ir jāatmaksā Dievam tas ko viņš ir parādā, bet kurš to ir spējīgs? To neesam spējīgi darīt nedz par sevi, nedz citiem. Mūsu pašreizējā paklausība un labie darbi neko nespēj līdzēt, jo tie mums ir jādara un Dievs tos no mums prasa jebkurā gadījumā. Tas lūk ir mūsu bankrots, mēs nespējam atlīdzināt to, ko esam nodarījuši savam Radītājam.
Es nupat nesen lasīju kādu grāmatu, kurā bija kāds stāsts par diviem draugiem. Šie divi draugi bija ieradušies Amerikā šķiet no Ekvadoras. Katrs no šiem abiem draugiem bija iecerējis iegādāties pa mājai, ko pārdeva kāds ietekmīgs un bagāts Amerikas pilsonis. Katra no mājām ko viņi vēlējās iegādāties maksāja ap 100 000$. Šiem draugiem līdz bija 500 000 ekvadoras sukre, kas bija šīs valsts naudas vienība līdz 2000 gadam, kad hiperinflācijas dēļ šī valūta Ekvadorā tika aizstāta ar ASV dolāru. Ierodoties Amerikā viņi zināja, ka šai viņu vietējai naudas vienībai nav nekādas lielās vērtības. Lielās inflācijas dēļ, kas bija Ekvadorā neviens no valūtas maiņas punktiem pat neņēma vairs šo valūtu pretim. Tad, šie draugi nejauši atklāja ka šis bagātais vīrs, no kura viņi bija nolēmuši iegādāties mājas ir kāds viņu sens paziņa, kuram viņi ir parādā vēl 500 000$, Bet tā kā viņu valūtai ASV nebija pilnīgi nekādas vērtības, tad viņi parādu nevarēja nedz atdot, nedz nopirkt savas iecerētās mājas. Un tad notika kas patiešām neparedzēts un pārsteidzošs. Arī šis bagātais vīrs bija dabūjis zināt, ka valstī ieradušies viņa senie draugi, kuri ir viņam parādā. Šis vīrs uzmeklēja savus draugus un uzklausījis viņu ieceres nolēma viņiem parādu atlaist un bez tam viņš uzdāvināja arī šiem draugiem katram pa mājai. Lūk arī tā dažkārt notiek pasaulē. Bet šis stāsts, tas atklāj arī kaut ko par Dievu un par mums. Mēs visi esam kā šie divi draugi, kuru depozīts ir izsmelts un kuru parādi sniedzas daudz pārāk pār mūsu galvām. Kā iepriekš minēju, mēs esam vainīgi un parādā Dievam par saviem grēkiem. Tad lūk šodien mēs svinam dzimšanas dienu savam bagātajam draugam, kurš ieradies šajā pasaulē, lai mūs no šīs likstas izglābtu. Proti, ir piedzimis Jēzus Kristus, kas ir Dieva Dēls. Kurš šajā pasaulē nācis ar vienu mērķi – nomaksāt mūsu parādu. Pāvils raksta: „…Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta….” (Kol.2:13-14).
Šīs dienas nestā vēsts ir daudz dziļāka un nopietnāka par svecītēm, eglīti un sagatavotajām dāvanām. Šodienas vēsts ir par Pestītāja ienākšanu šajā pasaulē. „jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.” Pestītājs, šis vārds var tikt tulkots arī kā Glābējs. Jā, šodienas vēsts ir par mūsu Glābēja ienākšanu pasaulē, kurš mūs glābj no mūsu garīgā bankrota sekām. Vārds „glābšana” Bībelē visbiežāk nozīmē, kādas trešās personas iejaukšanos un kāda cilvēka izraušanu, izglābšanu no dzīvības briesmām. Tad lūk, tā ir arī šodienas vēsts. Kristus Glābējs ir klāt. Dieva Dēls ir nācis šajā pasaulē un darījis to tikai ar vienu mērķi, lai mirstot pie krusta samaksātu mūsu grēka parādu. Šī vēsts ir satriecoša. Pats Dieva Dēls ir tapis par cilvēku, lai izrautu, izglābtu un atsvabinātu mūs no soda par grēkiem. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens kas Viņa tic nepazustu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ.3, 16-17). Tā ir šodienas priecīgā vēsts, kuru līdz galam spēj novērtēt tikai cilveks, kurš ir apzinājis savu gara nabadzību. Kurš ir piedzīvojis pilnīgu bankrotu un saprot, ka viņam nav nekā, ko piedāvāt lai gandarītu Dievam par saviem pārkāpumiem. Tā patiešām ir priecīga vēsts visiem sirds satriektajiem un par grēkiem skumstošajiem. Pārējiem tas neizraisīs neko daudz vairāk par vienkāršu smīnu. Kā jau gudrais Sālamans to ir izteicis, ka „Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei viss rūgtais ir salds.” (Sal.pam.27:7).
Priecāsimies šodien par mūsu Glābēja piedzimšanu, gluži kā Jesaja to sacījis: „Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā … Jo mums ir dzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem, Viņa vārds ir Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes.9, 5).
Māc. E.Kalekaurs
