Grēka inde
„Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: “Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!” Tad Mozus aizlūdza par tautu.Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs.” 4.Moz.21, 6-9; lasi: Jņ.3, 14-21
Par pasaulē indīgāko čūsku tiek uzskatīta Jūras čūska (Belcher`s Sea Snake), kas dzīvo Dienvidaustrumu Āzijas ūdeņos, kā arī pie Ziemeļu Austrālijas krastiem. Tiek lēsts, ka daži miligrami šīs čūsku indes spēj nogalināt ap 1000 cilvēku, tik spēcīga ir šīs indes iedarbība. Paldies Dievam, ka pie mums Latvijā vienīgā indīgā, savvaļā dzīvojošā čūska ir odze, kuras kodums nav tik bīstams. Tomēr ja ar to ir nācies sastapties, un no koduma nav bijis iespējams izvairīties, tad no ārsta palīdzības tomēr labāk ir neatteikties.
Esmu lasījis, ka čūsku indes iedarbība uz cilvēku var būt divējāda rakstura: neirotiska, kas iedarbojas uz cilvēka nervu sistēmu un apstādina cilvēkā tādus procesus kā piemēram elpošanu u.c. Otra ir hemoglobīnā saindēšanās, kas izraisa sarkano asins ķermenīšu noārdīšanos, kā rezultātā gluži tāpat kā iepriekšējā gadījumā, iestājas nāve.
Ja vien…! Ja vien cilvēks nesaņem pretindes serumu. Pretindes serums, lai arī nepaglābj no sāpēm un nepatīkamām sajūtām, no ciešanām ko izraisījis čūskas kodums, tomēr glābj cilvēka dzīvību. Pateicoties serumam tu dzīvo. Tā arī šodienas Svēto Rakstu vietas no Vecās Derības un Evaņģēlija, kas ir savstarpēji cieši saistītas runā par čūsku, kuras indes iedarbībā mēs atrodamies, un pretindes serumu, kas dāvā mums dzīvību.
Bez izņēmuma visi cilvēki ir grēka indes saindēti. Grēks – tā ir mūsos mājojošā inde, kas šajā pasaulē mums liek ciest, mocīties un locīties sāpēs, sagandē mūsu emocionālo dzīvi, padara īgnus un neapmierinātus. Grēks, kā inde caurauž visu mūsu cilvēcisko būtni, nokaudams gan mūsu dvēseli, gan miesu. Tas sabojā cilvēku savstarpējās attiecības dēļ savu lepnības izpausmes, savas nepārmācamās pārākuma sajūtas, nepiekāpību otram cilvēkam un paštaisnību, kas saka: „es jau neko sliktu nedaru”. Grēks ienes visās cilvēka dzīves jomās haosu un sabrukumu, sagraujot harmoniju ar Dievu un pašam ar sevi. Šī inde padara cilvēkus aklus un muļķus, ka tie vairs neredz un nespēj līdz galam un pareizi saprast nedz šo dzīvi, nedz sevi, nedz Dievu. Tad cilvēki svarīgo sauc par nesvarīgo, un nesvarīgo uzskata par svarīgo.
Kā katra inde izsauc nāvi, tā arī grēks mūs ved gan fiziskā, tā arī garīgā nāvē (tas izsūc arī mūs emocionāli). Tieši šīs mūsos mājojošās indes dēļ mēs darām savā dzīvē aplamas lietas gan domās, gan vārdos, gan darbos. Tās ir lietas, ko mēs saucam par aktuālajiem jeb izdarītajiem grēkiem. Mēs grēkojam, jo grēks kā inde, kas atrodas dziļi iekš katra no mums, meklē ceļu uz āru, lai kostu, dzeltu un indētu arī citus.
Pāvils saka: „Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidz izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļu viņi nepazīst.” (Rom.3, 12-17).
Mēs visi grēkojam, lai arī varbūt ne visi ar vieniem un tiem pašiem grēkiem. Kāds ar zagšanu, kāds ar dzeršanu, cits ar lepnību, vēl cits ar seksuālu izlaidību un laulības pārkāpšanu, cits ar paštaisnību un otra nosodīšanu izsakot spriedumu tur kur neviens pēc tā neprasa. Mēs grēkojam ar Dieva vārda neuzklausīšanu, aizbildinādamies ar laika trūkumu, kā Apustuļu darbos pieminētais Felikss sacīdams Pāvilam: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.”(Ap.d.24, 25). Grēks atrod sev daudzas izpausmes, kuras visas nav iespējams uzskaitīt.
Šodien Vecās Derības lasījumā mēs dzirdējām, ka ikviens, kas bija šo tuksnesī Dieva uzsūtīto čūsku sakosts mira. Tas ir katra mūsu dzīves stāsts. Arī mēs grēka dēļ esam mirstoši, un turpinām sekot ļaunuma dabai, nonāvēdami arī citus savās domās, vārdos un darbos. Un neviens nevar atgriezt mūsos dzīvību, kā vien paaugstinātās vara čūskas zīme – Kristus Jēzus. Mēs esam bezspēcīgi ko darīt sevis labā, lai no šī stāvokļa atbrīvotos.
Es ik pa laikam redzu sevi sapnī krītam no liela augstuma. Iespējams arī jūs sapnī esat piedzīvojuši ko līdzīgu. Es krītu un ar milzīgu, neaprakstāmu ātrumu vējam gar ausīm šalcot tuvojos zemei. Milzīgs satraukums un kņudinoša sajūta valda manās krūtīs. Dažkārt šķiet auksti sviedri mani pārņem. Nāve ir neizbēgama, bet tomēr ikreizes pēdējā mirklī mani kaut kas nezināms izglābj. Grēks, tā ir krišana. Krišana virzienā prom no Dieva. Krišana pretim mūžīgai nāvei, kurā mēdzam raut līdzi arī citus. Un tu esi pilnīgi bezspēcīgs šādā situācijā ko darīt un iesākt sevis glābšanas labā. Tu nevari pats šo kritienu nedz piebremzēt, nedz apstādināt. Tu nevari kā putns izplest spārnus, un pacelties atkal debesu augstumos, jo spārnu tev nav un izpletņa arī ne. Tu vienkārši neapturami krīti. Prom no Dieva, pretim ļaunumam. Prom no gaismas, pretim tumsībai. Prom no dzīvības, pretim nāvei. Tā ir draudoša izmisuma sajūta, kas apņem cilvēku, kad viņš beidzot ir sācis apzināties, patiesi apzināties, savu nožēlojamo grēka stāvokli un mērķi pie kura tas ved – nāvi.
Ja vien…! Ja vien nav kāds kurš maigi mūs noķer savās rokās. Rokās, kas izplestas raugās uz katru no krītošajiem. Un tādas rokas ir. Tās ir Dieva izstieptās rokas Kristus Jēzus personā pie krusta. Atliek vien šīm rokām uzticēties un ļauties sevi satvert. Gluži kā šāda krišana, tā arī grēka indes samaitātajiem savā bezspēcībā atliek vien paļauties, ka kāds tiem pasniegs pretindes serumu – Kristu Jēzu. Jēzus saka: „Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3, 14-15).
Ir kāds mākslas darbs, kurā attēlota aina kā čūsku sakostie israēlieši tuksnesī mirst mokpilnā nāvē. Starp daudziem ir kāda jauna sieviete, kura pacēlusi kādas citas sakostas, novārgušas sievietes ļengani nokarājušos galvu un norāda viņai uz Mozus darināto vara čūsku. Šī sakostā sieviete ir tik bezspēcīga, ka pat savu galvu tā vairs nevar pacelt un noturēt, tas jādara ir kādam citam. Tas ir jādara dziedinātajiem, un dzīvību atguvušajiem. Turpat blakus ir arī kāds bērns, kura acu skatu tēvs vēlas pievērst paaugstinājajai čūskai. Arī mūsu uzdevums ir vērst grēcinieku skatus uz Kristu apliecinot savu mīlestību pret tiem. Kā paaugstinātā vara čūksa tuksnesī glāba tos, kas to uzlūkoja, tā šodien Kristus Jēzus glābj tos, kas Viņam tic. Viņā tiek atjaunota mūsu zudusī dzīvība, un grēka indes iedarbība sāk iet mazumā.
Sāpes, ciešanas, nelabas sajūtas joprojām mēs šīs indes dēļ gan izjūtam, jo neesam pilnīgi veseli. Tomēr dzīvības briesmas tiem, kas nemitīgi skatās uz Jēzu vairs nedraud. Pat ja grēks joprojām mūsos turpina mājot, tā nāves dzelonis ir izrauts. Sakostie israēlieši nākuši pie grēkatziņas sauca uz Mozu: „Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš atņam tās čūskas!” Tad Mozus aizlūdza par tautu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: „Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.”
Kungs neatņam no tautas čūskas, kā tie ir to lūguši, bet rod citu risinājumu. Tā arī mūsu dzīvēs grēks paliek klātesošs līdz mūsu dzīves galam, lai gan viņam nav nekādas varas vairs pār mums. Kristus asinīs mēs esam saņēmuši dziedināšanu. Viņa asinis ir mūžīgās dzīvības serums, pretinde grēkam, nāvei un velnam. Mums tas ir nepārtraukti jātur savu acu priekšā un jārāda arī citiem, kas joprojām mirst savos grēkos. Mums ir šiem cilvēkiem jāsniedz priecīgā glābšanas vēsts par Kristus krustu un izlietajām asinīm, kurās mums tiek sniegta dziedināšana.
Lai kurā nometnes stūrī mēs nebūtu, lai cik slikti justos, un cik saindēti nebūtu, ja tu vērsies ticībā uz Jēzu tu nemirsi, bet gūsi mūžīgo dzīvību. Pat ja ticība vāja, bet uz Kristu lūkojies, tu esi glābts. Tikai lūkojoties uz Kristu mūsu dzīvēs atjaunojas dzīvība visās tās formās. Tā cilvēkā īgnuma vietā dzimst pateicība, neapmierinātības vietā – pieticība, gara nāves vietā – dzīvība no Dieva. Attiecības sakārtojas, grēka izpausmes pamazām atkāpjas, un tu sāc rast sirdsmieru harmonijā ar Dievu. Tevī ieplūst dievišķa gudrība, tu sāc apzināties šo dzīvi, sevi un iepazīsti Dievu. Tu vairs nemaldies nespēdams atšķirt būtisko no nebūtiskā. Citiem vārdiem, – tu sāc dzīvot pa īstam.
Paldies Dievam, ka Jēzus ir nācis pasaulē lai izrautu mūs no grēka un grēku no mums. Viņš nāk un tver mūs savās rokās, un sniedz mums savu krusta nopelnu caur Evaņģēlijā pasludināto vārdu, kristību un Svēto Vakarēdienu. Evaņģēlijs, kristība un Svētais Vakarēdiens ir veids, kā Kristus mums sniedz Sevi – mūžīgās dzīvības serumu. Tas novērš grēka indes sāpošo un dedzinošo sajūtu sirdsapziņā un dara to prieka pilnu.
Tu iespējams saki: „Es to visu jau zinu un tam jau ticu. Kāpēc man to no jauna un jauna, atkal un atkal nepieciešams dzirdēt? Labāk mācītāj pastāsti ko citu interesntu. Kaut ko jaunu, intriģējošu, līdz šim nedzirdētu.” Vai patiešām tu tici? Kur ir tavs prieks par šo vēsti? Kur ir tava pārplūstošā pateicība Dievam par glābšanu, kas tev dāvāta? Kur ir tavi mīlestībā darītie darbi, un tava neizteicamā tiekšanās pēc Jēzus Kristus? Kur ir tava mierpilnā dzīve un miers kas ir augstāks par visu cilvēku prātu un saprašanu? Vai šī ticība, kas gan protams ir ticība, tomēr joprojām nav tevī nav gaužām vāja?
Tieši tāpēc tev, kas esi vājš ticībā, ir jādzird un jādzird šis Evaņģēlija vārds, arvien no jauna un jauna, lai tevī pamostos ne tikai stipra ticība, bet lai tai sekotu arī pateicība, kas visiem top redzama. Ticība, kurai seko ticības darbi darīti pateicībā un nelieluļotā mīlestībā. Darbi par kuriem Pāvils uzteic Tesaloniķiešus sacīdams: „Mēs vienmēr pateicamies par jums visiem Dievam, kad pieminām jūs savās lūgšanās, jo pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Tes.1, 3).
Lai Dievs svētī, ka mūsos, kas esam no grēka dziedināti un mūžīgo dzīvību saņēmuši, izveidojas ticība kura pāri plūst pateicībā un pašaizliedzīgā mīlestībā. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
