Izmantojiet laiku

Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs – kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu durvju priekšā. Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms tas viss notiek. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.Mt 24:15-35

Šodien ir Mūžības svētdiena. Šī ir diena, kas mums atgādina par tiem cilvēkiem, kuru zemes dzīves laiks ir iztecējis un arī par mums, ka arī mūsu laiks šeit virs zemes drīz beigsies. Ir viens vārds, kas šo dienu iezīmē (raksturo) un šis vārds ir „laiks”. Vai esam par to domājuši, kas tas ir „laiks”? Patiesībā uz šo jautājumu neviens šķiet nav spējis līdz galam atbildēt. Ievērojamākais 20.gs. fiziķis, zinatnieks Einšteins ir sacījis: „Mēs gaidām ar vien uz pilnīgāku laika būtības izpratni.” Savukārt kāds cits fiziķis (Paul Davies) ir sacījis: „Laika mīkla fascinē cilvēkus jau kopš seniem laikiem. … Pieņemtie priekšstati par laiku mūs atstāj bezspēcīgus, mīklu un pretststu haosā.” Laiks, kas ir visa pamatos esošs tomēr ir tik maz saprotams un tik grūti izskaidrojams.

Grieķu valodā laikam ir divi apzīmējumi, divi vārdi ar ko apzīmē laiku. Viens ir hronoss un otrs ir kairos. Latviski mēs abus izsakām ar vienu vārdu „laiks”. Vispirms par šo hronoss laiku. Šis ir radītais laiks. Tas ir tas laiks, ko mēs pazīstam, kā pulksteņa laiku. Šis laiks tika radīts kopā ar šo radīto pasauli un kā jebkurai radītai lietai arī šo laiku mēs izsakām mērvienībās. Gluži kā garumu izsakām metros, massu – kg., temperatūru – grādos, tā laiku – sekundēs, minūtēs, stundās. Šis hronoss laiks nepastavēja pirms pasaules radīšanas sākuma. Līdz ar šo pasauli, ar telpu un matēriju tika radīts arī šis laiks. Un mēs visi dzīvojam šajā laikā un šī laika robežās, kas ir stingri iepriekš noteiktas.

Ijāba grāmatā mēs varam lasīt: „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug, kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. … Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt.” (Īj.14, 1-2, 5). Savukārt Mt.ev. lasām: „Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kau vienu olekti?” Šo savu dzīves laiku mēs nevaram pagarināt. Katram cilvēkam šis laiks ir dots tik, cik ir dots. Tas, ko mēs varam, mēs varam to gan samazināt caur savu dzīves veidu (nikotīns, alkohols, narkotikas, uzturs u.c.), bet nav mūsu spēkos to padarīt garāku.

Laiks ir ļoti vērtīgs. Mēs nevaram aizgājušo laiku vairs atgūt. Tas iet un paiet, tas aiztek un neatgriežas. Mēs nevaram šo laiku arī aizņemties, kā cukuru vai sāli no kaimiņiem. Katram ir tikai savs laiks, ko nevar nodot vai aizlienēt citam. Laikam nevar pārlēkt pāri. Katram pašam savs laiks ir jāizdzīvo. Katrs mirklis, katra sekunde, katra minūte un stunda mums ir vienīgā un otras tādas vairs nebūs. Šim hronoss laikam ir tikai viens virziens – uz priekšu. Tas ir kā elevātora lente, pa kuru mūsu dzīve nepielūdzami virzās tikai uz priekšu un priekšu. Un šajā dzīvē katrai lietai ir savs laiks. Par to skaisti ir rakstījis visu laiku gudrākais ķēniņš Sālamans. Viņš saka: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.” (Sal.māc.3, 1-7).

Es atceros, kad mēs ar sieviņu gaidījām mūsu vecāko meitu Unu, viņa piedzima desmit dienas velāk nekā bija paredzēts. Un mēs ļoti gaidījām to dienu un bijām nepacietīgi. Un es atceros, ka man bija sienas kalendārs ar bībeles pantiem un tur bija rakstīts šis pants no Sālamana mācītāja, ka „katrai lietai ir savs noliktais laiks un katram īstenošānās nodomam zem debess ir sava stunda”. Un mēs uz šo laiku, uz šo stundu arī gaidījām un tas palīdzēja, ka tu zini, ka katrai lietai ir stingri nolikts savs laiks, sava stunda. Visam ir savs laiks. Bērnībai savs, jaunībai savs, priekiem savs, savs laiks bēdām, nepacietībai, savs laiks dzīvē depresīviem posmiem un žēlabām. Mēs periodiski ikviens piedzīvojam savā dzīvē pārmaiņas. Gan skumjas, gan priekus, gan izsalkumu gan sāta sajūtu u.t.t. Un tam ir savs labums. Grūtos brīžos mēs vienmēr varam būt cerīgi un pateicīgi, ka sliktajām lietām mūsu dzīvē reiz pienāks gals. Viņu laiks drīz paies, šo slikto lietu stunda reiz iztecēs. Tām viņu laiks ir ierobežots. Viss ir pārejošs. Bet vienlaicīgi tas mums liek arī skatīties uz kādām citām lietām. Tas liek mums padomāt par nepārejošām vērtībām. Par vērtībām, ko mēs sev varēsim paņemt līdzi, kad šis hronoss laiks būs iztecējis. Tad būs šis otrs laiks – kairos laiks. Tas ir laiks ko mēs varam dēvēt par Dieva laiku. Tas nav vairs šis fiziski izmērāmais un lineāri nosakāmais laiks. Tas ir laiks, ko nevar iedalīt sekundēs, minūtēs, stundās un gados. Jā šis hronoss laiks beigsies. Jāņa atklāsmes grāmatā runājot par šīs pasaules beigām sacīts: „… un laika vairs nebūs..” (Atkl.10:7). Hronoss vairs nebūs. Bet atliks šis kvalitatīvais laiks. Būs šī mūžīgā tagadne. Dieva valstībā, kad tā atklāsies visā godībā, būs šis kairos laiks, mūžīgā tagadne kurā valdīs šī pilnīgā harmonija, prieks un miers. Tā būs vieta, kur nav asaru, ciešanu, sāpju un arī netaisnības. Bet bez šaubām otra vieta, dimensiāli pretēja vieta, būs, kur ir šīs ciešanas un sāpes. Kā Jēzus apraksta un saka,ka tā ir vieta kur būs „kaukšana un zobu trīcēšana” (Mt.8, 12). Šī savukārt būs tā vieta, kur cilvēks izcietīs taisnīgi nopelnīto mūžīgo sodu. Tur viņš izbaudīs visas neticības, egoisma, laulības pārkāpšanas, dusmu un visu pārējo grēku sekas. Kā sacīts: „Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem pārējiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” (Atkl.21:8).

Laiks ir ļoti dārgs un šim laikam mūsu dzīvē ir jātop piepildītam ar pareizām lietām. Ar lietām, kas saskan ar Dieva gribu. Mēs varam iedomāties, ka katra jauna diena pie mums atnāk kā no Dievs atsūtīta balta lapa, kuru mēs dienas gaitā piepildām ar dažādām lietām. Ar savām domām, darbiem, vārdiem un savu attieksmi. Un vakarā šī pati lapa atgriežas atkal atpakaļ pie Dieva, bet nu vairs ne kā balta lapa, bet gan aprakstīta un apzīmēta. Kā mums šķiet, kas uz tās lapas būtu virsū? Ar ko tā būtu aprakstīta? Kādas ir mūsu ikdienas domas? Kādi darbi uz tās būtu rakstīti? Un kas uz tās būtu rakstīts par manis izrunātajiem vārdiem dienas šķērsgrezumā? Kāds mazs zēns šo pārdomājot sacīja: „Ak, kaut es šīs dienas varētu atgūt atpakaļ. Kā es kaunos par aizvadītajām dienām. Nu tagad tās ir pie Dieva un es neko nevaru mainīt. Un tas dara mani bēdīgu.” Kā mēs jūtamies par tām dienām, ko esam aizvadījuši? Par tiem darbiem, domām un vārdiem. Vai arī mums ir tādas dienas, ko mēs vēlētos atsaukt? Vai ir kādas mūsu dzīves lappuses, ko mēs gribētu atdabūt un no jauna pārrakstīt? Noteikti, ka ir? Bet atsaukt tās nav iespējams. Ir iespējams saņemt piedošanu par grēkiem, kas uz tām rakstīti, bet nebijušas tās mēs nevaram padarīt, jo laiks ir aizsteidzies.

Tāpēc satveriet katru izdevību, kuru Dievs pēc savas labpatikas dāvā. Atceries Dievs nedod nevienu mirkli mūsu dzīvēs, kurā nebūtu kas labs paveicams. Laiks pieder Dievam, tādēļ Viņa priekšā ir jāpārbauda, kas ir tas, kas man šajā mirklī ir veicams gan vārdos, gan domās, gan darbos. Laiks ir ļoti dārgs. Katrs mirklis mūsu dzīvē ir vienreizējs un mēs neviens nezinām, cik šādu mirkļu Dievs mums mūsu dzīvē atvēlēs. Kādam varbūt to ir atlicies pavisam maz. Tāpēc tie ir gudri jāizmanto. Vispirms tie ir jāizmanto attiecību ar Jēzu Kristu veidošanā, kas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē. Attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu. Mirkļi, tie ir jāizmanto kalpojot Dievam un saviem tuvākajiem. Neviens mirklis mūsu dzīvē nedrīkst palikt lietderīgi neaizpildīts. Tāpēc tieksimies izmantot šo laiku gudri, kā saka Pāvils efeziešiem: „Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts” (Ef.5, 15-17).

Izmantojiet šo Dieva žēlastības laiku, lūdziet par to Dievam, lūdziet par sevi, lūdziet par tuvākajiem, lūdziet par mani, ka mēs ikviens piepildām šo Dieva dāvāto dāvanu ar to, kas Dievam tīkams un kas cilvēkiem par svētību. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs