Kāds koks esi tu?
„Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”Mt 7:15-21
Ko tas līdz, ja ir skaisti plāni un cēli mērķi, bet tie netiek pārvērsti darbos? Ko tas līdz, ja ir gudras runas, bet neviens nesāk darboties? Ko līdz, ja kokam ir skaistas lapas un visus priecējoši ziedi, bet tam nav augļu? Īsta kristietība pasaulē nes ne tikai patiesību, tas būtu gudras runas, ne tikai skaistumu, ko varētu salīdzināt ar ziediem, bet arī augļus, ko var baudīt. Tas ir līdzīgi, kā daudzas sievas un vīri nākot pavasarim apņemas ievērot diētu, paši sev apsoloties uzturā lietot tikai dārzeņus. Bet, kas visbiežāk notiek pēc neilga laika? Šī visnotaļ apsveicamā apņemšanās ir kaut kur izgaisusi. Vai tas līdzīgi nav arī ar mums mūsu kristīgajā dzīvē? Mums ir kādreiz lieli plāni, kādas ieceres, vīzijas un nopietnas apņemšanās, gan attiecībā uz sevi, gan baznīcu un apkārtējo vidi. Bet cik no tā visa mums izdodas izvest un īstenot dzīvē? Mūsu dedzīgums diezgan drīz noplok un viss paliek pa vecam. Un kas notiek tad? Daudzi kristieši sāk jūsties nelaimīgi. Tie jūtas neauglīgi, kā tādi kuriem nav nekādu panākumu savā kristīgajā dzīvē. Tie jūtas, kā šādi koki bez augļiem. Jo ko tad kristīgajā dzīvē nozīmē panākumi un augļi? Protams, neko citu, kā mūsu darbus. Augļi nozīmē to, ka mūsu ticība tiek pārvērsta un izdzīvota darbos. Tādēļ šodien gribu runāt par kristieša augļiem, par viņa darbiem, kā arī par mūsu iespējām, kuras Dievs dod, lai mēs tos paveiktu.
Apustulis Jēkabs savā vēstulē daudz runā par darbiem. Viņš saka, ka „ticība bez darbiem ir nedzīva’ (2:20). Bet kas tad ir šie darbi, ko Dievs pieprasa? Vispirms jau tā ir ticība, kas ir vislielākais Dieva darbs mūsos (Luters), kurai tad arī seko visi pārējie darbi, tie kurus Dievs ir pavēlējis desmit baušļos. Atceries, ka nav citu labo darbu, kā vien tie, kuri pavēlēti desmit baušļos. Ir labi, ka šie darbi mums nav jāizgudro pašiem, bet tie jau mums ir norādīti. Bet vispirms, lai cilvēks darītu labu ir jābūt ticībai, tas ir labai sirdsapziņai Dieva priekšā. Reiz Jēzum jautāja: „Ko lai mēs darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Uz ko Kristus atbildēja: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis.” (Jņ.6:28). Ar ticību iesākas visi labie darbi. Tici un dari, ko gribi un viss, ko tu ticībā darīsi būs labs. Jo ticība negrēko, bet vienmēr mīlestībā dara Dieva prātu. Atcerēsimies ko raksta apustulis Jānis „Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa (Kristus) dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.” (1.Jņ.3:9). Bet no Dieva ir dzimis ir ikviens, kurš tic, ka Jēzus ir Kristus. Tādēļ droši varam sacīt tici un dari, ko gribi, jo mēs zinām, ka ticība nevar grēkot.
Bet mūsu ticība ik dienas tiek pārbaudīta daudzos un dažādos veidos. Mēs varam sacīt, ka mūsu ticība tiek ik dienas testēta, nostādot mūs dažādās situācijās, kur varam savu ticību apliecināt arī darbos. Iesākot savu vēstuli Jēkabs raksta: „turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, …” (Jēk.1:2-4). Katrs pārbaudījums padziļina mūsu ticību un katrā kārdināšanā mums tiek dota iespēja savu ticību pierādīt. Citiem vārdiem sakot, pārbaudījumos un kārdināšanās mums tiek radīti labvēlīgi apstākļi, kuros atnest kādu no šiem ticības augļiem, proti labajiem darbiem. No šāda skatu punkta paraugoties mēs atzīstam, ka katra kārdināšana un katrs pārbaudījums ar ko sastopamies ir labs, jo tas mums dod iespēju darīt labu darbu Dievam par godu un cilvēku svētībai.
Minēšu dažus piemērus. Piemēram, mums ir lieliska iespēja parādīt savu ticību darbos, tad, kad mūsu laulība tiek palikta tā teikt zem pārbaudījuma. Šādā brīdī mēs varam ļauties kārdinājumam un šķirties no sievas vai no vīra un tādejādi atnest kādu sliktu, neticības augli, bet mēs varam arī šo konfliktu mēģināt risināt. Mēs varam šajā situācijā dzīves biedram parādīt mīlestību, parādīt piedošanu, pacietību un lēnprātību pret laulāto. Tādejādi apliecinot savu ticību darbībā. Vai piemēram reizēs, kad darba devējs aizkavējas ar mūsu algas izmaksu. Mēs varam dusmoties, lamāties un draudēt darba devējam ar Valsts Ieņēmumu Dienesta apmeklējumu, bet mēs varam arī pacietībā gaidīt. Un mēs zinām, ka pacietība ir ierindota starp gara augļiem, kas Dievam tīkami. Tāpat arī savās naudas (finansu) problēmās un grūtībās nonākot mēs varam krist kurnēšanā, nemierā un nevienam neko nepalīdzošās raizēs, bet tajā pašā laikā mēs varam arī Dievam pateikties par situāciju, kurā Viņš devis mums iespēju parādīt savu ticību vēršot to darbībā, proti šajā gadījumā tas būtu izrādot paļāvību uz Dievu neraizējoties, bet uzticoties, ka Kungs gādā par mums. Gluži tāpat, kā par putniem gaisā. Vēl viens piemērs no ikdienas ar ko mēs sastopamies. Tas ir dievkalpojuma apmeklējums svētdienā. „Tev būs svēto dienu svētīt.” Katru svētdienu mēs tiekam nostādīti zem šī kārdinājuma un pārbaudījuma, kas mums jāiznes. Mums ir jāizvēlas starp došanos uz dievkalpojumu un nelielas savas dzīves laika daļas veltīšanas Dievam vai palikšanu mājās izlietojot Dieva doto laiku citām nodarbēm.
Mūsu dzīve, mūsu ikdiena ir pilna ar dažādiem mirkļiem, kuros mums ir iespēja atnest kādu augli, izdarot izvēli par labu Dieva gribai un prātam vai arī nē. Katra šāda pareiza izvēle kārdinājuma un pārbaudījuma vidū ir kā šāds labs auglis, labs darbs. Bet mēs arī varam aizmirst Dievu šajā kārdinājumā un pazaudēt Viņu no sava redzes loka. Ziniet, ka tad, kad mēs tiekam kārdināti, sātans mūs necenšas piepildīt tik daudz ar naidu, cik ar aizmāršību pret Dievu . Mēs aizmirstam šajās situācijās apdomāties, kas ir tas ko Tu Dievs gribi lai es daru un kā rīkojos. Dieva nodoms katra mūsu dzīvē ir caur mums kaut ko paveikt, kaut ko parādīt. Parādīt mīlestību, parādīt piedošanu, parādīt lēnprātību un līdzcietību. Tas ir tas, ko Dievs vēlas caur mūsu dzīvi darīt pārbaudījumu un kārdinājumu situācijās. Bet, ja mēs to neļaujam, ja mēs pretojamies Dievam un nepiedodam saviem tuvajiem, ja mēs neparādām mīlestību un nesējam cilvēku starpā lēnprātību u.t.t., tad mēs šajā brīdī izdarām izvēli būt par neauglīgu koku. Atcerēsimies lasījumā dzirdētos Jēzus vārdus, ka: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Augļi mūsu dzīvē, tie liecina par mūsu ticību. Ja mūsu dzīvē nav augļu, ja mūsu ticība neparādās darbos, tad mēs esam līdzīgi neauglīgam kokam no kura nav nekādas īpašas jēgas. Bieži vienīgais labums ir izkurināt krāsni, šo koku nocērtot. Tas ir tas, ko Dievs arī grib mums norādīt un no kā Viņš mūs brīdina. Dievs nenosaka to cik daudz augļiem mums mūsu dzīvē ir jābūt, bet tiem ir jābūt. Tas ir jautājums, kas mums ir pašiem sev jāuzdod katru dienu no jauna: „Vai manā dzīvē ir ticības augļi?” Mēs zinām, ka kādreiz pat ļoti auglīgi koki kļūst par neauglīgiem. Katru dienu katram pašam par sevi ir jābūt nomodā. Katru dienu mums pašiem sevi ir jāpārbauda. Pāvils kādā vietā saka: „Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” 1.Kor. 11:31.
Reiz Dievs pravietim Ecēhiēlam rādīja vīziju. Tā bija atklāsme par šodienu, vīzija par kristīgo draudzi, tātad par mums. Un šajā vīzijā viņš redzēja upi un to, ka (citēju) „..tās abos krastos, aug(s) visādi ēdamu augļu koki; to lapas nesavīst un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ec.47:12). Tāda ir Kristus draudze, kurā ir visādi labu augļu, ēdamu augļu koki. To lapas nesavīst, proti, tie nebeidz liecināt par savu ticību vārdos un to augļi nemitējas, tas ir tie nemitējas darīt labu. Tie ik mēnešus atnes svaigus augļus, – raksta Ecēhiēls. nevienam nepalīdz, ja sen pagātnē tu esi bijis bagāts augļos, nē. Tiem ir jāienākas ik mēnesi, ik nedēļu, ik dienu no jauna. Un par to katram pašam ir jāseko sev līdz. Mūsu ikdiena ir pilna ar iespējām darīt ko labu, apliecinot savu ticību atnesot kādu ticības augli, ja mēs tās neizmantojam, ja mēs savā izvēles iespējā izvēlamies Dievam nepaklausīt, tad pastāv iespēja, ka esam neauglīgi koki. Pēc Dieva ieceres šādiem kokiem nav vietas Viņa valstībā.
Es iesākumā minēju, ka mēs gan bieži apņemamies nest augļus, darīt labus darbus, bet mūsu dedzīgums noplok un mēs sajūtam sevi esam nelaimīgus, jo nav izdevies piepildīt apņemšanos. Līdzīgi, kā tad, ja nav izdevies ievērot diētu. Tad mierinājumam jāsaka, ka tavas skumjas, ja tās ir patiesas arī ir sava veida ticības auglis. Tās ir dievišķas skumjas, kas rodas no nožēlas, ka nav izdevies īstenot savu ticību darbos. Šādas skumjas rosina mūsos centību, tās modina mūsos ilgas pēc vairāk augļiem. Šajās reizēs nenokar degunu, bet gan sāc visu no jauna. Sāc ar jaunu apņemšanos un nebaidies pakrist, jo Kristus tev nepārmetīs to, ja tu būsi centies, bet sava vājuma dēļ pakritis. Tomēr, ja tu nebūsi mēģinājis, ja nebūsi centies un būsi ignorējis Dieva pavēli darīt labu un nest Viņa godam augļus, tad Dievs var neatrast tevi starp sava dārza kokiem. Lai Dievs palīdz, ka topam par auglīgiem kokiem un iepriecinām Dievu un cilvēkus darot labus darbus, caur kuriem Dievs tiek pagodināts. Katrs darbs, lai ir kā mūsu ticības apliecinājums. Un atcerēsimies, ka mūsu darbi Dievam ir tīkami nevis paši ar savu vērtību, bet gan ticības dēļ, tādēļ, ka tie ticībā darīti. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
