Kam ir Dēls, tam viss pārējais

„Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo ne-viens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Lk 12:15-21

Kāds trimdas latviešu mācītājs ir sacījis „Dieva radītajā pasaulē ir daudz jauku un skaistu lietu, bet diemžēl pasaulē ir sa-stopams arī pasaulīgums, kad cilvēks vairs nepievērš uzma-nību pasaules Radītājam, bet uzskata pasaules sastāvdaļas par savas dzīves augstākajām vērtībām.” (E.Grīslis). Patiesībā tas nenozīmē neko citu, kā to, ka cilvēks negrib, ka viņš nevēlas savā dzīvē rēķināties ar Dievu un ierāda Dievam kādu mazāk svarīgu vietu tajā, nekā tas būtu atbilstoši Dieva godam. Vai arī galējā variantā vispār Dievu izslēdz no savas dzīves, kā kādu traucējošu elementu. Cilvēku, kas Dievam nedod Viņam pienākošos godu Svētie Raksti pielīdzina un nosauc par bezprāšiem. Piemēram, 14.Psalmā teikts: „Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid (nav)! …, kas gan ēd Tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu? Reiz viņi bīdamies izbīsies, jo Dievs ir ar taisno cilti.” (Ps.14:1-5). „Bezprātis saka savā sirdī”, šis vārdu salikums ebreju valodā nozīmē, ka šāds cilvēks netikai dzīvo dzīvi it kā Dieva nebūtu, bet gan arī noliedz Dieva esamību savās domās un vārdos un visā savā attieksmē un dzīvošanā.

Ja mēs vēlamies, mēs varam neticīgo pasauli, ja tā var sacīt, sadalīt divās daļās. Vieni būtu tie, kas noliedz Dievu gan ar savu muti, gan sirdi, gan ar prātu. Šie būtu tā dēvētie aktīvie ateisti (proti, Dieva noliedzēji), kas aktīvi apkaro jebkādu domu, par Dieva esamību un pretojas visam kas saistās ar vārdu Dievs, ticība vai baznīca. Savukārt otros varētu dēvēt par pasīvajiem ateistiem, kas savās domās gan pieļauj Dieva esamību un nereti pat apliecina, ka Viņam tic, bet savā sirdī, savos darbos šādu ticību tomēr noraida. Tie ir gatavi piekrist pat kādai kristietības doktrīnai, piemēram piekrītot, ka Dievs ir trīsvienīgs vai, ka Dievs savā būtībā ir žēlsirdīgs un gādā par mums, tomēr savu dzīvi tie turpina dzīvot it kā Dieva nebūtu. Šie otrie līdz zināmai robežai nav naidīgi pret Dievu vai baznīcu vai ticību saistītām lietām, tomēr pienācīgo godu tie Dievam savā dzīvē neierāda. Un lūk, vienu šādu bezprātīgu cilvēku attēlo mums arī šodienas evaņģēlija teksts. Lai gan Lūkas min, ka tā ir līdzība, tomēr tā vairāk līdzinās patiesam stāstam, iespējams ka patiesam stāstam par kādu no mums pašiem. Jā, pat ļoti iespējams, ka Jēzum šo līdzību stāstot bija acu priekšā kāds no mums.

Līdzības, tās vienmēr prasa izskaidrojumu, bet šķiet ka šajā gadījumā viss ir tik skaidrs, ka nekāds izskaidrojums nebūtu pat nepieciešams. Un tomēr daži vārdi man ir par to jāpasaka. Bagātais vīrs, kurš vienmēr sapņojis par bagātību nu ir piedzīvojis, ka tas ir realizējies īstenībā. Viņa lauki ir nesuši milzum lielu ražu. Bet zemkopim līdz ar bagātīgo ražu ir atnākusi arī kāda problēma. Viņam nav kur savus augļus likt, viņam nav piemērotas, drošas vietas, kur tos paglabāt. Tā ir viena dzīves patiesība, ko atklāj šī līdzība. Jo vairāk tev kas pieder šajā pasaulē, jo vairāk mantas un bagātības, jo vairāk dažādu lietu tev visapkārt, jo vairāk tev arī rūpju par to, kā šīs lietas un mantas uzglabāt un pasargāt. Bet ne tas varbūt ir tas sliktākais, jo cilvēki ir dažādi un ir kādi kas nemaz neprot šo dzīvi dzīvot, ja viņiem nav jārisina šāda veida problēmas. Kādiem cilvēkiem šī dzīve vienkārši šķitīs vienmuļa, garlaicīga, ja viņiem nebūtu problēmu, kas reizē ir arī kā tāds sava veida uzdevums priekš viņiem, ko risināt. Manuprāt, katrā biznesmenī, katrā uzņēmējā mājo šāda nepieciešamība nemitīgi risināt kādu uzdevumu. Un tas nav slikti. Tas, kas šajā līdzībā ir sliktais, tas ir tas, ka šim bagātniekam mantas uzkrāšana ir kļuvusi par drošas dzīves pamatu. Ba-gātnieks dzīvo dzīvi pārdomādams, cik liela raža viņam būtu nepieciešama, lai beidzot viņa dvēsele iegūtu mieru un varē-tu atpūsties, jeb vienkārši sakot, baudīt dzīvi. Pasaules acīs viņš nav ļaundaris, bet īsts goda vīrs. Viņš ir cienījams, visi viņu pazīst kā čaklu un krietnu cilvēku. Ar bagātīgiem panākumiem darbā, pasaules acīs gudrs un izmanīgs darbonis un tomēr Dieva priekšā – muļķis. Bagātais vīrs pie sevis saka: „Ko es darīšu, jo man nav kur manus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd un dzer un līksmojies.” Vai tā nav arī mūsu dzīvē, reizēm neskatoties uz to cik daudz mums pieder, pat par to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs sakām: „Mani augļi, mani šķūņi, mana labība un mana dvēsele?” Nemaz nav jābūt bagātam, lai katru pēdējo sīkumu uzskatītu un sauktu par: mans, mans , mans… Vai arī: es, es, es, …, es darīšu, es noplēsīšu, es uzcelšu, es savākšu, es sacīšu vai nav par daudz es tikai dažos teikumos? Diemžēl visas dzīves centrā esmu nonācis es pats un ne Dievs. Es pats un mana labklājība ir kļuvusi par visas pasaules asi ap kuru riņķo visa mana dzīve un tā ir kļuvusi par visas manas dzīves pamatu. Un tad pēkšņi ne gaidīts, ne aicināts Dievs tam pretim liek savu Es. „Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Kamēr bagātnieks kaļ savus plānus, tikmēr Dieva spriedums par lietām jau sen ir noteikts. Vienā stundā tev būs jāatvadās no visa tā, par ko tu ilgus gadus esi sapņojis. „Tu bezprātīgais” – lūk tava nākamā likteņa pasludinājums – „Kam piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Un tam seko piebilde: „Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Šim vīram viņa dzīvē visa bija pietiekami, gan naudas, gan cienījama vīra status sabiedrības acīs, mēs arī neredzam, ka viņš būtu bijis kāds aktīvs Dieva noliedzējs, kurš būtu pretojies visam, kas saistās ar vārdu Dievs, ticība vai baznīca. Un tomēr Dieva spriedums par bagāto bezprāti ir satraucošs. Jo visas viņa dzīves centrā ir viņš pats un ne tas, kuram pienākas augstākais gods. Viņa dzīvē nav ierādīta pienācīgā vieta Dievam, bet gan to ir ieņēmušas šīs pasaules sastāvdaļas. Šī vīra dzīvē, tāpat, kā daudzu citu cilvēku dzīvēs ir sajauktas absolūtās vērtības ar pašradītajām vērtībām. Kad sev patī-kamais tiek padarīts par labo, bet sev ne tik patīkamais par ļauno. Grēka samaitātā patika vai nepatika ir noteikusi savu vērtību skalu un mēs vairs nevēlamies klausīties Dievā, lai saprastu to, kas patiešām ir labs un kas ļauns, bet visu izšķir tas, kas patīk vai tas kas nepatīk. Kāds varbūt jautās, bet mā-cītāj, vai tad patīkamais nav reizē arī labais un nepatīkamais ļaunais? Tad mācītājs atbild, ka nē. Ja esam godīgi, tad palūkosimies sevī un pajautāsim sev: Cik bieži labais mūs atgrūž, bet ļaunais mūs vilina? Un tad notiek tas, kas nedrīkst notikt, cilvēks nolemj ka no šī brīža es patīkamo dēvēšu par labo, bet sev nepatīkamo par ļauno. Mums ir jābūt uzmanīgiem uz kāda pamata mēs ceļam savu dzīvi. Kas ir tas pamats uz kura balstās visa mana dzīve, mana labā un ļaunā atziņa, mans pasaules uzskats un manas dzīves mērķi un vērtības. Kāds ir tām visām pamats uz ko tās balstās? Jēzus runādams par pamatu reiz sacīja: „Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara – Es jums rādīšu, kam Viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.” (Lk.6; 47-48).

Kristus ir vienīgais stiprais dzīves pamats uz kura ceļot savu dzīves ēku, tās vērtība nezudīs un nemainīsies. Viņš ir patiesā klints uz kura ceļot savu dzīvi, tā nesabruks. Visi Svētie Raksti nemitējas par to runāt un atgādināt, ka: „mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs”. Viņš ir mūžīga klints, kas turpinās pastāvēt arī tad, kad viss šajā pasaulē zudīs. Pravieša Jesajas grāmatā Dievs saka: „Vai Es to tev neesmu no senlaikiem darījis zināmu un pasludinājis? Tā jūs esat Mani liecinieki. Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!”(Jes.44:8). Es teikšu vēlreiz: Kristus ir vienīgā drošā klints uz kuras ceļot savu dzīvi tā būs drošībā. Lūk tas ir gudrs cilvēks, iepretim bezprātim, tas kurš savā dzīvē balstās uz Kristu, kuram Kris-tus ir viņa drošība un viņa miers. No šāda cilvēka dzīves tad arī tiek padzīta nesvētā trīsvienība, kuras vārds ir es, man un mans. Un tā vietā dzīves centrā stājas svētā trīsvienība Tēvs un Dēls un Svētais Gars.

Šodien pļaujas svētkos, kad pateicamies Dievam par visu ar ko Viņš mūs svētījis mēs esam aicināti izvērtēt un pārdomāt kādus augļus un kam es ar savu paša dzīvi esmu nesis. Vai tā ir bijusi svētā trīsvienība, proti vienīgais patiesais Dievs, kuram pienākas viss gods un slava kā debesīs, tā arī virs zemes, vai mana nesvētā trīsvienība es, man un mans? Mēs šodien esam aicināti pārdomāt, kas ir manas dzīves pamats uz kā es stāvu un kas ir mana dzīves lielākā vērtība.

Noslēgumā es gribu nobeigt ar kādu stāstu: „Kāds turīgs vīrs un viņa dēls mīlēja kolekcionēt retus mākslas darbus. Viņi kolekcijās bija visdažādāko mākslinieku darbi, sākot no Pikaso līdz Rafaēlam . Viņi bieži abi kopā sēdēja un priecājās par lielajiem mākslas darbiem. Līdz iesākās Vjetnamas karš un dēls tika iesaukts karā. Viņš bija ļoti drosmīgs un glābjot kādu citu kareivi pats gāja bojā. Tēvam tas tika paziņots un viņš iekrita dziļās skumjās. Kādu mēnesi vēlāk, tieši ziemsvētku vakarā, kāds klauvēja pie viņa nama durvīm. Tas bija kāds jauns vīrietis, kas stāvēja durvīs un viņš savās rokās turēja lieku paku. Viņš uzrunāja vīru un sacīja: „Ser, jūs mani nepazīstat, bet esmu tas kareivis, kuru glābjot jūsu dēls gāja bojā. Viņš tajā dienā izglāba daudzu cilvēku dzīvības un es biju viens no tiem. Glābjot manu dzīvību, jūsu dēla sirdī ieurbās lode un viņš uz vietas bija miris. Viņš man daudz stāstīja par savu un jūsu mīlestību uz mākslas darbiem.” Un jaunais vīrietis pasniedza paku, ko līdz šim bija turējis rokās un sacīja: „Es zinu, tas nav daudz. Es nepavisam neesmu lieks mākslinieks, bet es zinu, ka jūsu dēls būtu gribējis, ka šis pieder jums.” Tēvs atvēra paku. Tur iekšā bija viņa dēla portrets, ko bija uzgleznojis šis jaunais vīrietis. Viņš godbijīgi aplūkoja sava dēla portretu, tas viņu aizkustināja līdz asarām. Viņš pateicās jaunajam vīram un vēlējās samaksāt par šo uzgleznoto portretu. „Ak nē, ser, es nekad nespēšu atdarīt par to, ko jūsu dēls ir darījis manis labā. Tā ir dāvana jums.” Tēvs pielika šo dēla portretu pie sienas virs kamīna. Ik reiz, kad viņa mājā ienāca apmeklētāji, vīrs tos pieveda pie sava dēla gleznas un rādija to pirms veda apmeklētājus tālāk, lai rādītu citus slavenību mākslas darbus. Pēc kāda laika nomira arī tēvs. Pēc viņa nāves tika sarīkota lielā gleznu kolekcijas izsole. Izsolē sapulcējās daudz ietekmī-gu un ievērojamu cilvēku, kas bija gatavi par lielu naudu ie-gādāties kaut ko no šīs kolekcijas darbiem. Uz podesta tika izstādīta dēla bilde. Ūtrūpnieks iesāka izsoli un uzsita ar savu āmuri. „Mēs iesākam izsolīšanu ar dēla portretu. Kas sola par šo gleznu?” Zālē iestājās klusums. Tad kāds no zāles iesaucās: „Mēs vēlamies redzēt un solīt par kādu no ievērojamo mākslinieku dar-biem.” Bet ūtrupnieks turpināja vairāksolīšanu: „Vai ir kāds, kurš vēlas iegādāties šo dēla portretu? Kurš iesāks solīšanu? 100 $, 200?” Kāda cita sadusmota balss atkal sauca no zāles: „Mēs neesam atnākuši lai lūkotos uz šo nevērtīgo gleznu. Mēs esam nākuši, lai aplūkotu un iegādātos Van Goga un Rembranta mākslas darbus.” Visbeidzot nāca kāda balss no paša tālākā zāles stūra. Tas bi-ja vīra un viņa dēla ilggadējais, uzticīgais dārznieks. „Es dodu par šo gleznu 10$.” Viņš bija nabadzīgs vīrs un nevarēja vai-rāk atļauties. „10$. Vai kāds sola vairāk? Vai kāds sola 20?” „Dodiet viņam šo gleznu par 10$ un ļaujiet mums redzēt slaveno mākslinieku darbus.” „Tiek piedāvāti 10$, vai kāds sola 20?” Pūlis jau kļuva dusmīgs. Viņi nevēlējās dēla portretu. Viņi nevēlējās investēt nevērtīgā darbā savus līdzekļus. Ūtrupnieks piesita pirmo reiz ar āmuri: „10$, pirmo reiz. 10$ otro reiz. 10$ trešo reiz. Pārdots.” Tad kāds nepacietīgs vīrs sauca no zāles vidus: „Lūdzu izstā-diet kādu no kolekcijas slaveno mākslinieku darbiem.” Bet ūtrupnieks nolika savu āmurīti un sacīja: „man ļoti žēl, bet izsole ir beigusies.” „Bet kā, kā tad ar pārējām gleznām?” „Man žēl. Bet uzsākot šo izsoli bija kāda klauzula, atruna par ko es līdz šim nedrīkstēju jums sacīt. Tā bija noteikta testa-mentā. Tā bija tāda, ka tas, kas iegādājas dēla portretu savā īpašumā automātiski iegūst visu pārējo kolekciju. Tas, kas saņem dēlu, saņem arī visu pārējo.”

Dievs mums ir devis savu lielāko vērtību, proti savu Dēlu. Dē-lu, kas mūs glābdams mira pie krusta. Tā ir lielākā vērtība un drošākais mūsu dzīves pamats. Kam ir šis Dēls, tas saņems arī pārējo. Kam Dēla nav, tam dzīvību neredzēt. Nedzīsimies pēc atsevišķām šīs pasaules sastāvdaļām un nevērtēsim tā kā kaut ko vairāk nekā Dieva Dēlu Jēzu Kristu, kurš par mums krustā sists, nomiris, augšāmcēlies un sēdies pie Dieva Visu-valdītāja labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs