Kas ir mīlestība?
Zini-Viņš tevi mīl!
Ja savā ticībā esi nolēmis pilnībā atdoties Jēzum un sirdī saņēmis viņa pestīšanu-apsveicam! Esi izdarījis vienu no svarīgākajiem savas dzīves lēmumiem. Caur pestīšanu esi kļuvis cits cilvēks un, iespējams, pār tevi ir nākusi apziņa- Dievs mani mīl!
Soli pa solim kopā ar Rūjienas Sv. Bērtuļa ev. lut. draudzes mācītāju Ediju Kalekauru runājam par to, cik svarīgi ir apzināties, ka Dievs Tevi mīl, un cik daudzās vietās Bībelē tas tiek atgādināts vēlreiz un vēlreiz. Taču, lai spētu ielūkoties šajās transcendentālajās attiecībās, vispirms ir jāaplūko:
Kas ir mīlestība?
Šķiet, ka katrs cilvēks ir pārliecināts, ka zina, kas ir mīlestība, bet tikai līdz tam brīdim, kad viņam liek to precīzi nodefinēt. Grēkā kritušam cilvēkam apjaust mīlestību, šķiet, ir tik pat grūti, cik grūti ieraudzīt sauli ar aizvērtām acīm. Grēks ir aptumšojis cilvēka spēju pilnā mērā redzēt mīlestību un to uztvert. Turklāt pats vārds „mīlestība” ir šodien ļoti devalvēts, līdzīgi kā vārds „Dievs”. Vārdu Dievs aizsargā II bauslis, bet vai zinām, kurš bauslis aizsargā vārdu „mīlestība”? Mēs šodien par daudzām lietām sakām, ka tās mīlam. Mēs mīlam Dievu, mīlam sievu, mīlam darbu, naudu, suņus un kaķus, skatīties televīzoru, mīlam grēku. Bet vai tiešām tā visa ir mīlestība? Vai nejaucam mīlestību ar kaisli, iekāri, patmīlu u.c.? Attiecībā uz vārdu „mīlestība” latviešu valoda ir nabadzīgāka par grieķu valodu. Tajā atrodam vairākus vārdus, kas izsaka mīlestību. Philia ir mīlestība starp draugiem, dvēseliska draudzība, kas ir pamats cilvēciskajām attiecībām. Apustulis Pēteris saka, lai mēs dievbijību vienojam ar brāļu mīlestību (2.Pēt.1:7) un vēstulē ebrejiem sacīts: „Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība!” Ebr.13:1. Storge ir ģimeniska mīlestība, kādu atrodam starp ģimenes locekļiem. Eros ir kaislīga mīlestība, tā ir kas vairāk kā erotika, ar ko bieži saistās šis vārds. Šī ir mīlestība, kas tiecas pēc pašlabuma un kā to nosaucis kāds no senajiem filozofiem, tā ir „dēmons cilvēkā, kas cilvēku dzen”. Šī ir grēcīga mīlestība, jo patiesā mīlestība, kas mums pavēlēta nemeklē savu labumu (1.Kor.13:5). Un šī mīlestības augstākā forma ir agape. Tā ir dievišķā mīlestība, kas mīl to, kurā nav nekā mīlama. Par šo visvairāk runā Bībele.
Kur ir mīlestība?
Cilvēks vienmēr tiecas iepazīt mīlestību. Viņš apzināti vai neapzināti to meklē, bet meklēt var tikai to, kā tev pašam nav. Līdz ko tu atrodi, tā tas tev vairs nav jāmeklē. Bet attiecībā uz mīlestību mēs esam meklētāji visu mūžu. Pat ja mēs esam atraduši kur tā mājo, mēs joprojām meklējam šo mīlestību vairāk iepazīt, saņemt, piedzīvot. Ir tikai viena vieta, kur atrast mīlestību – Dievā. Par to visvairāk runā apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē. Viņš trīs reizes uzsver, ka Dievs ir mīlestība (agape), tātad tas kurš mīl nemīlamo (1.Jņ.4:8, 12, 16). Ārpus Dieva nav mīlestības. Cilvēki, kas to meklē ārpus Dieva netrāpa mērķi, tātad grēko, jo viens no vārda grēks tulkojumiem ir netrāpīt mērķi (gr.hamartia). Bet kur atrast Dievu? Jēzū Kristū. Bet kur atrast Jēzu Kristu? Dieva vārdā un Sakramentā. Bet kur atrast Dieva vārdu un Sakramentu? Baznīcā. Tātad!? Mīlestības meklējumi ir jāsāk Baznīcā. Tur meklējot to atradīsi, jo kas meklē, tas atrod (Lk.11:10).
Kāpēc vajag mīlestību?
Nemīlēt ir bīstami! Vai esat lasījuši, ka nolādēts ir tas, kas nemīl Jēzu Kristu? Atšķiriet savās Bībelēs 1.Kor.16:22, kas tur stāv rakstīts? Diezgan baisi!? Arī pats Jēzus pavēl mums cilvēkiem Viņu mīlēt tik daudz pārāk par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, ka uz šīs mīlestības fona, mūsu tuvākmīlestība izskatās gluži kā to ienīšana. Mīlestībai uz Jēzu ir jābūt tik daudz pārākai pār mīlestību uz mīļotiem cilvēkiem, ka salīdzinājumā tā ir tik pat pārāka un augstāka, cik augstākas debesis ir pār zemi. Jūs jautāsiet, kur tas rakstīts? Lk.14:26. Jēzus saka: „Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”.
Kāda ir mīlestība?
To, kāda ir mīlestība, vislabāk atbild apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem 13.nodaļā. Mīlestība ar kādu mums jāmīl ir pastāvīga gatavība atdot sevi otram. Tā mīl otru cilvēku neskatoties uz viņa nepilnībām. Ja tu mīli gudru, skaistu, pievilcīgu cilvēku, tad tā ne obligāti būs mīlestība. Mīlot gudru, skaistu un pievilcīgu cilvēku tu vari to mīlēt egoistiski, gūstot baudījumu tikai sev. Ir vērts pajautāt, vai es šo cilvēku mīlētu arī tad, ja viņš būtu pilnīgi pretējs manām gaidām? Nereti ir tā, ka darot otram labu mēs patiesībā mīlam sevi pašu un ne otru cilvēku. Darīt labu un mīlēt otru mums var likt gandarījuma sajūta, sevis apliecināšana, citu cilvēku atzinība u.t.t., bet tad tā vairs nav mīlestība. Ja tevī ir mīlestība, tad tā nevar vienu mīlēt, bet citu ienīst. Tev tad ir jāmīl visi cilvēki un visvairāk jau ticības brāļi un māsas draudzē. Turklāt tikai tas cilvēks, kurš mīl, spēj arī piedot. Cilvēks bez mīlestības pat zinādams, ka ir jāpiedod, izdarīt to nespēj. Atceries, ka mīlestība apklāj grēku daudzumu (1.Pēt.4:8).
Kā Dievs māca mīlestību?
Divejādi. Vispirms liekot mums skatīties uz to, cik ļoti Viņš pats mūs mīl. Viņš par mums nemīlamiem grēciniekiem, kas spļāvuši Viņam sejā un sita ar dūrēm, (Mt.26:67) atdeva Savu dzīvību. Ilgstši skatoties ticībā uz šo mīlestību un savā sirdī to dziļi pārdomājot, arī tu tiec iedegts no spožuma uz spožumu, kā rakstīts: „Bet mēs visi … topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars (2.Kor.3:18). Otrkārt, Dievs māca mums praktizēt mīlestību pievedot mūs pie grūti mīlamiem, smaga rakstura un līdzīgiem cilvēkiem. Tas tādēļ, lai tu nedzīvotu izlūzijā par savu mīlestību, bet atklātu savu nepilnību mīlestībā vai pat absolūtu tās trūkumu. Augustīniešu klostera priekšnieks Johans von Štaupics († 1524), kurš ne reizi tēvišķi bija pamācījis arī M.Luteru, saka: „Mīlestība pret Dievu tiek radīta atklājot Dieva mīlestību pret mums.” Atcerēsimies, ka mēs neviens nevaram otram iedot vairāk naudas nekā ir mūsu maciņā. tāpat ar mīlestību, tu nevari iedot vairāk nekā tu pats esi saņēmis. Tuvojies Dievam, kas ir Mīlestība un Viņš tuvosies tev (Jēk.4:8).
Vai ir svarīgi mīlēt sevi?
Jēzus pavēl mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu (3.Moz.19:18, Mt.19:19 u.c.). No šiem vārdiem bieži izsecinām, ka mums vispirms jāmīl pašiem sevi, lai varētu mīlēt tuvāko. Bet, mēs aizmirstam vai arī nezinām, ka patiesi mīlēt sevi nozīmē mīlēt otru cilvēku. Pāvils saka: „…tas, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu, jo neviens jau neienīst savu paša miesu, …” (Ef.5:28-29). Atcerieties, ka mīlestība nemeklē savu labumu, arī tad nē, ja tā ir sevis mīlēšana. Ja tu spēj mīlēt sevi nemeklējot savu labumu, tad tā ir patiesa sevis mīlēšana. Tad tas ir svarīgi. Šķiet, ka bieži šajos Jēzus vārdos ielasām to kā tur nav, proti: „…mīli tuvāko un arī sevi pašu”, bet Jēzus saka: „… kā sevi pašu”. Tā ir milzīga atšķirība. Padomā par šiem vārdiem un to atšķirību.
Ja Dievs mani mīl, tad kāpēc ir tik grūti?
Mums ir jāuzticas, ka Dievs turpina mūs mīlēt arī ciešanās. Es esmu tēvs divām meitām. Kad kāda no viņām ciešs, tajā brīdī es kā tēvs izjūtu īpašu mīlestību tieši pret to meitu, kurai ir grūti. Es nesaku, ka mīlu viņu vairāk, bet gan izjūtu ciešāku solidaritāti ar viņu grūtībās. Man pēdējā laikā atbildēt uz šo jautājumu palīdz arī kāds salīdzinājums ko dzirdēju. Iedomājieties, kā piemēram citplanētietis skatās uz ārstu, kurš ārstē divus pacientus. Vienam ārsts dod norīkojumu uz sanatoriju Jūrmalā, bet otram tūdaļ liek gulties uz galda zem skalpeļa. Ko citplanētietis varētu domāt? Visticamāk, ka pirmais ir uzpircis ārstau, iedevis kukuli un ārsts viņu vairāk mīl, bet otrs pamatīgi ārstu aizkaitinājis. Bet patiesībā iemesls šādai ārsta rīcībai ir gaužām vienkāršs. Vienam vajag vienkāršas procedūras, bet otrajam jāoperē apendicīts. Ārsts abus mīl vienādi, bet līdzekļi, ar kādiem tiek atgūta veselība, ir radikāli atšķirīgi. Kāpēc tā? Es nezinu. To zina tikai ārsts, bet es viņam uzticos. Atceries, Tas Kungs ir tavs Ārsts (2.Moz.15:26, Lk.4:23). Vai tu Viņam uzticies? Viņš vislabāk zina veidu, kā ārstēt tavu dvēseli, dažkārt dodot arī ļoti rūgtas zāles.
Noslēgumā
Kad Dieva baušļi mums atklāj mūsu mīlestības trūkumu un mūsu nepieciešamību pēc Glābēja, tad mēs ejam pie Kristus, kas vienīgais spēj mūs pestīt. Kad mēs ticībā satveram Pestītāju, piedzīvojam grēku piedošanu un taisnošanu no grēka, tad vairs nevēlamies neko citu šajā pasaulē zināt, kā vienīgi Jēzu Kristu un to pašu krustā situ (1.Kor.2:2). Ticībai, ka tev ir piedots un ka esi glābts, seko mīlestība. No grēka taisnots negrib neko citu kā tikai Jēzu. Tad tie arī no mīlestības pret Viņu sāk turēt baušļus un Viņa baušļi tiem nav grūti (1.Jņ.5:3). Bet, kad cilvēkā atkal atgriežas pasaules mīlestība, tad lūgšanas kļūst virspusējas, mīlestība remdena, ticības spēks zūd un velns ir atpakaļ. Ticība un mīlestība ir kā vienas monētas divas puses, kas ir saistītas cieši kopā. Vispirms ticība, bet tūdaļ blakus seko mīlestība. Luters saka: „Ja cilvēks apgalvo, ka viņš tic, tomēr viņā nav mīlestības, tad viņa ticība ir tikai izkārtne”. Tādēļ vispirms tieksimies pēc stipras ticības Dieva žēlastībai un ticēsim, ka tai tūdaļ sekos mīlestība, ar kuru varēsim mīlēt tuvāko, ne tāpēc ka viņš būtu labs, bet lai viņš tāds kļūtu. Un atcerēsimies, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, bet no naida līdz mīlestībai dažkārt cilvēks netiek pat visas dzīves garumā.
