Kas sīksti sēj, tas sīksti pļaus

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. 2Kor.9:6-11

Reiz cūka un vista pastaigājoties pa pilsētu, nonāca pie kādas ēkas, kur norisinājās labdarības pasākums, kurā visiem, kas to vēlējas bija iespējams ziedot cēliem mērķiem. Gara aizrautībā cūka ieteicās, ka arī viņām abām vajadzētu kaut ko dot no sevis. «Lieliska ideja» – atbildēja vista. «Ziedosim viņiem šķiņķi ar olām?!» «Pag, pag ne tik strauji» – cūka izbijās. «No tavas puses tas būtu ziedojums, bet no manas pilnīga ziedošanās.»

Lai arī šis nelielais ievads šai svētrunai ir mazliet nenopietns, tomēr šodienas tēma par ko runā šīs dienas rakstu vieta un arī šīs rakstu vietas plašākais konteksts, proti 2.Korintiešu vēstules 8 un 9 nodaļa, ir pavisam nopietna. Savā ziņā tā ir tēma par kuru mēdz runāt un sprediķot tieši pļaujas svētkos un varbūt, ka tieši pļaujas svētki arī ir piemērotākais laiks, kad par to runāt, proti tā ir tēma, kas saistīta ar ziedošanu.

Nevienu vien reizi šī tēma ir izraisījusi diskusijas un debates arī baznīcas iekšienē starp brāļiem un māsām. Nu kā tad mums raudzīties uz ziedošanu baznīcā, vai vispār ir vajadzīgs ziedot un ja jā, tad cik daudz? Un kā būs, ja es nevaru šobrīd atļauties ziedot? Vairāk gan debates šis jautājums ir izraisījis aplūkojot šo jautājumu saistībā ar Vecajā Derībā izteikto pavēli, ziedot 10 – to tiesu no saviem ienākumiem.

Vecās Derības laikā tas bija pavisam skaidrs un būtībā tā bija nepārkāpjama Dieva pavēle un prasība, ka katram noteiktu vecumu sasniegušam cilvēkam bija jāatnes sava desmitā tiesa uz templi. Patiesībā Vecajā Derībā šī ziedošanas sistēma bija daudz sarežģītāka un ja mēs rūpīgi aplūkotu visas šīs Vecās Derības rakstu vietas, kur ir runāts par ziedošanu, tad sasummējot visu kopā iznāktu stipri vien vairāk kā tikai 10 – tā daļa no saviem ienākumiem.

Bez ikgadējās desmitās tiesas, kas tika nodota levītiem, tātad tiem, kas kalpoja templī, jūdiem bija jāziedo vēl īpaša 10 – tā tiesa ik pa trīs gadiem nabagiem, atraitnēm un bāreņiem. Tāpat bija jāziedo visu lopu pirmdzimušos tēviņus, kā arī dažā-dajos svētkos noteiktie upuri. Nemaz nerunājot par to, ka ražas novākšanas laikā, lauku malas bija jāatstāj nenopļautas un no augļu kokiem nedrīkstēja nolasīt visus augļus, tie bija jāatstāj nabagiem. Vecajā Derība šis ziedojuma apmērs bija stingri noteikts, tomēr Jaunajā Derībā mēs neatradīsim nekur šādas stingras prasības. Jaunajā Derībā ar pavēli nav pavēlēti šādi ziedojumi un nav pieprasītas kādas noteiktas naudas summas.

Tas, cik daudz mēs katrs ziedojam ir daļa no katra kristīga cilvēka brīvības. Tomēr šeit noteikti der piezīmēt, ka cilvēka sirds ir bijusi lokana uz visu ļaunu, jau no mazām dienām, kā par to saka pravietis Jeremija: «Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?» Un savā lokanībā uz ļaunu cilvēks ir iemanījies šo savu kristīga cilvēka brīvību izmantot, kā sava slinkuma un skopuma apsegu. Zinādams, ka Jaunā Derība nepieprasa no mums ziedot kādas konkrētas, noteiktas summas, jeb kādu noteiktu daļu no saviem ienākumiem, cilvēks pamanās neziedot vispār. Manuprāt šajā gadījumā tiek stipri pārprasta šī kristīgā cilvēka brīvība, proti šāda brīvība nav brīvība no jebkuriem pienākumiem. Katra kristieša pienākums ir arī ziedot, jo tā ir neatņemama Dieva bērna kalpošanas sastāvdaļa. Tas ir katra mūsu pienākums atbalstīt Kristus baznīcu, kurā tiek pasludināts Viņa Evaņģēlijs, kas nes cilvēkiem mūžīgu dzīvību un kuras locekļi mēs katrs esam. Tomēr daudzums, kādu mēs atļaujamies ziedot ir pilnībā mūsu pašu ziņā. Pāvils saka:« Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt, jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās;..» (2.Kor.8; 12-13). Mēs redzam, ka katrs tiek aicināts ziedot tik, cik tas viņam nav par apgrūtinājumu.

Šodien ir Pļaujas svētki un šo svētku centrā ir pateicības pienešana Dievam par visu, ko Viņš mums ir dāvājis, par visu, kam Viņš licis mūsu dārzos un laukos izaugt. Bet ne tikai, patiesībā šajos svētkos mēs esam aicināti pateikties par visiem saviem ienākumiem, ar kuriem Dievs mūs šajā gadā ir svētījis. Un viens no veidiem, kā mēs izrādām, jeb izsakām savu pateicību ir arī ziedojumu pienešana. Dievs ir atdarījis savu sirdi un ar plašu vērienu mūs apdāvinājis. Viņš ik dienas mūs ir uzturējis un ar labpatiku mūs pabarojis. Lai gan, kā jau iepriekš minēju, ka cilvēka sirds ir lokana uz visu ļaunu, tomēr pēc Dieva apsolījuma sēšana un pļaušana nemitēsies, kamēr vien būs dienas virs zemes (1.Moz.8:22). Neskatoties uz to, ka mēs Dievu ik dienas apbēdinām ar savu nepateicību un ar saviem grēkiem, Dievs joprojām «liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem» (Mt.5:45).

Visa pasaule, kā to teicis, kāds ievērojams luterāņu teologs (Wilhelm Löhe), rauj un tērē visu, ko Dievs viņiem dod, tomēr tai ne reizi neienāk prātā pateikties par to Dievam. Tā saņem no Dieva rokām dienišķo maizi, tā saņem no Dieva visu, kas dārzos un laukos izaudzis, visu kas nepieciešams miesai un arī dvēselei, tomēr ne reizes neaizdomājas par to, ka Dievs ir tas, no kā nāk visas šīs labās dāvanas. Pasaule to visu uzskata par kādu pašsaprotamu lietu vai, kas ir vēl ļaunāk, iedomājas ka Dievs ir viņas parādnieks un, ka tas ir Dieva pienākums to visu mums dot. Gribu piebilst, ka vārdu «pasaule» es lietoju šeit tādā pašā nozīmē, kā to lieto visa Jaunā Derība, tas ir apzīmējot ar to Jēzum neticīgos ļaudis. Jā, tieši tā dara pasaule, ka tā patērē Dieva dāvanas, bet nekad nesaka Dievam paldies. Savukārt Baznīca vienmēr ir uzsvērusi un mācījusi, ka par dienišķo maizi mums ir jāpateicas, tā ir nepelnīta dāvana. Tas, ka Dievs mums to dod katru dienu, nenozīmē, ka tas ir kaut kas pašsaprotams. Un mums par to ir jāpateicas ne tikai vienu reizi gadā, tas ir ražas svētkos, bet gan ik dienas, gan rītā, gan vakarā. Patiesībā tā ir vienīgā īstā kalpošana, ko mēs no savas puses varam veikt, tas ir pienest Dievam šo pateicību. Un ziedošana baznīcā, evaņģēlija pasludināšanas darbam nav nekas cits, kā tikai viens no veidiem, kā mēs izrādām savu pateicību Dievam šādā praktiskā veidā. Tas arī ir viens no veidiem, kā mēs piepildām Dieva pavēli: «Krājiet mantu sev debesīs, kur ne kodes, ne rūsa to maitā».

Pateicība šī arī ir patiesā motivācija ar kādu mēs pienesam savu dāvanu, jeb ziedojumu Dievam. Pāvils saka: «Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl» Dievs nevēlas, lai mēs ziedotu smagu sirdi un Viņš nevēlas, lai kāds justos piespiests to darīt un tas gultos uz cilvēka pleciem, kā smags slogs, bet Dievs vēlas, ka mēs dodam ar labu prātu un no sirds, bet tas var notikt tikai tad, ja mēs dodam un ziedojam ar pateicību. Palūkosimies katrs un pārdomāsim, par cik daudzām lietām mēs katrs šodien varam pateikties Dievam? Cik daudz Dievs mums katram šajā gadā ir devis? Un pārdomāsim, kā mēs esam izlietojuši it īpaši tās svētītās dāvanas, kuras mūsu miesas uzturēšanai nebija tik nepieciešamas – vai mēs tās neesam izšķērdējuši par postu sev un citiem?

Bet lūkojoties uz tām dāvanām un svētībām ar kurām Dievs mūs apdāvinājis šajā gadā, neaizmirsīsim arī šo Viņa lielāko dāvanu – Jēzu Kristu. Jo tikai pateicoties Jēzus upura nāvei pie krusta, Dievs mums sniedz arī šīs visas pārējās svētības. Bez Jēzus Kristus upura mēs varētu pretendēt tikai un vienīgi uz nerimstošām Dieva dusmām un iznīcību. Kristus krusts ir tā vieta, kur mēs esam sev iemantojuši žēlīgu Dievu un pateicoties šai Jēzus krusta nāvei Dievs joprojām par mums rūpējas. Šo Kristus darbu pie krusta nav iespējams novērtēt ne ar kādām desmitajām tiesām vai kādiem citiem ziedojumiem. Šādam Kristus upurim par pateicību ir jānodod visa mūsu dzīve Dievam, kā to darīja Maķedonijas draudzēs. Bet par vācamajām dāvanām apustulis Pāvils nesaka neko vairāk, kā viņš to saka Galatijas draudzēm, ka ikkatrā nedēļas pirmajā dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā (1.Kor.16:2). Tik cik bijis iespējams atlicināt. Tā saka Pāvils un pie tā paliksim arī mēs. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs