Ko Svētie Raksti saka par reinkarnāciju?
māc. Edijs Kalekuars
Reinkarnācija un Bībele
Jautājumi kas saistīti ar nāvi un to, kas cilvēku sagaida pēc nāves vienmēr ir nodarbinājuši cilvēkus. Dažādos laikos, dažādās kultūrās arī sniegtas dažādas atbildes.
Katra kultūra un katra reliģija piedāvā savu šīs problēmas risinājumu.
Vai es būšu vēl arī pēc nāves?
Ja būšu, tad kāds būs manas eksistences veids?
Reinkarnācijas (sinonīmi: sansara; pārdzimšana) mācība nav tik sena, kā dažkārt to mēģina pasniegt šīs mācības sludinātāji. Šo ideju pārstāvji uzdrošinās pat apgalvot to, ka šī ideja tikusi atzīta arī senajā kristīgajā baznīcā līdz 6.gs.
21% eiropiešu saskaņā ar kādiem datiem tic šai idejai.
No kurienes nāk šī mācība, jeb no kurienes tai aug kājas?
Klasiskā reinkarnācijas mācība nāk no Indijas, bet tā nav vecāka par 9.gs.p.Kr. Tā nāk no hinduisma. Indiešu civilizācijas aizsākumi meklējami ap 3000 p.Kr.
Hinduisms – atbrīvošanās ceļš. Hinduisms ir pati nozīmīgākā un lielākā Dienvidāzijas reliģija, no kuras lielā mērā ir izaugušas tādas reliģijas kā budisms, džainisms.
Hinduisms par pareizo pestīšanas ceļu atzīst <
Senā Indija , vismaz pazīstamā veidā, sākas ar āriešiem , kas bija tā sauktās vēdiskās kultūras nesēji.
Seno āriešu kultūra un reliģiskā dzīve lielā mērā atspoguļota vēdās, kas vēl līdz šim laikam tiek uzskatītas par hinduistu svētajiem rakstiem. Tās tiek uzskatītas par dievišķām (šruti – dievišķa atklāsme).
Vēdas sastāv no četrām samhitām,jeb svēto rakstu apkopojumiem (Rigvēda, sāmavēda, jadžurvēda, atharvavēda).
Rigvēdā runāts par dažādām dabas dievībām un spēkiem, kas it kā stāvēja aiz dažādajām dabas parādībā (Sūrja – saule (saules dievs); vāju – vējs (vēja dievs), agni – uguns (uguns dievs)).
Vēdās ir arī radīšanas stāsti. Piemēram, visi cilvēki cēlušies no vienas būtnes – Purušas, kas sākotnēji piepildījusi visu izplatījumu. Puruša bijis tūkstošgalvains un tūkstoškājains. Cilvēki radušies šo purušu, pirmatnējo būtni upurējot dieviem. No šī upura (sadalot to daļās) rodas dažādas dzīvās būtnes, pašas vēdas, cilvēku sabiedrība ar dažādām šķirām u.t.t.
Ar reinkarnācijas ideju pirmo reizi sastopamies upanišadās. Upanišadas ir skaidrojums, kā saprotamas vēdas. Tās radušās indiešu gudro (galvenokārt bramīnu ) sarunās ar mācekļiem, kuri sēž skolotāja priekšā klausīdamies. Patiesībā upanišadas pat vairāk ir kā šo diskusiju pieraksti, bet ne vēdu komentāri, jo praktiski upanišadās šos tekstus nemaz nemēģina izskaidrot.
Ko upanišadas runā par cilvēku?
To autoriem ir nelokāma pārliecība, ka pasaule ap mums nav tāda, kā mums pirmajā brīdī izliekas.
Pasaule šķiet it kā sastāvam no neskaitāmiem materiāliem priekšmetiem (koki, galdi u.t.t.).
Cilvēks nav sastingusi lieta, bet ir mainīga būtne. Mūsu ķermenis mainās novecojot, bet mēs kaut kādā veidā paliekam tie paši indivīdi jeb personas. Domas, sapņi, fantāzijas norāda, ka neesam tikai materiāli ķermeņi. Pieredze rāda, ka nevaram uzticēties maņām. Tā mūs pieviļ. Ja gribam kaut ko patiešām uzzināt, tad jāpievēršas apziņai un iekšējai pieredzei.
Pievēršoties iekšējai apziņai mēs atklājam, ka mūsu apziņa ir divējāda. Ir lietas, kas arī mūsu iekšienē ir mainīgas (piedzīvojumi un pieredzējumi, domas un sajūtas). No otras puses ir jābūt kaut kam nemainīgam, kas visu satur kopā. Tajā pašā laikā jāteic, ka šim kodolam klāt tik ir ļoti grūti (tas ir kaut kas pāri pār fiziskiem un psihiskiem procesiem). Šo kodolu hinduismā sauc par ātmanu.
• Ātmanam ir universāls raksturs. Tas nevienam nepieder un neviens nevar runāt par ātmanu piederības nozīmē (kā piemēram kāja), jo ikvienas personas kodolā ir viens un tas pats ātmans. Visi dalās, tā sakot, universālajā kodolā.
Arī visas pasaules pamatā ir kodols, ko sauc par brahmanu (brāhmans). Pēc sava rakstura tas ir tas pats ātmans. Tie ir tikai dažādi runas veidi par vienu un to pašu lietu. Brahmanu (arī ātmanu) nav iespējams aprakstīt (ja nu vienīgi nolieguma veidā t.i. brahmans nav apziņa, nav dvēsele, nav …).
Tātad, ja lietu patiesā būtība ir brahmans – ātmans, tad redzamajai pasaulei jābūt ilūzijai. To sauc par maiju jeb māju, kas ir maņu orgānu tveramās pasaules nerealitāte. Proti, redzamā pasaule ir sapnis, plīvurs, kas aizsedz lietu patieso būtību. Tātad reāls ir tikai brahmans – ātmans un citas lietas nav reālas.
Cilvēki redzamo pasauli uzlūko kā reālu un tas ir no nezināšanas (avidja).
Mācība par maiju jeb māju (ilūziju) ir nopietns brīdinājums nepieķerties redzamajai pasaulei, kā kaut kam pastāvīgam. Šāda pieķeršanās ir visu ļaunumu sakne. Protams ar šo pasauli ir kaut kādā mērā jārēķinās, bet ir pilnībā jāapzinās tās iluzorais raksturs.
Pestīšana – atbrīvošanās no ilūzijas (maijas). Cilvēks ir iesprostots šajā ilūziju un ciešanu pasaulē. Iesprostoti ilūzījās, cilvēki atkal un atkal pieņem šo pasauli par reālu, līdz ar to rada sev ciešanas.
Mūsu ieskatu un darbu sekas mūs noved pie neskaitāmām dzīvēm. Līdz ar to jautājums par pestīšanu parādās divejādos veidos.
1. Vēlēšanās atbrīvoties no šīs pasaules ālunumiem un ciešanām
2. Vēlēšanās izvairīties no atgriešanās šajā ciešanu pasaulē. Tas ir jautājums par mokšu (atbrīvošanos).
Kā tas notiek?
Jāpārvar sevī ilūzijas par savu un lietu būtību. Tas ir katram jāatklāj sevī ātmanu. Kas to atklāj, tas sasniedz mokšu (atbrīvošanu).
To nav viegli izdarīt. Mokšas sasniegšana var prasīt vairākas dzīves, lielu garīgo disciplīnu un piespiešanos.
Protams cilvēki, kuri nav sasnieguši ātmanu dzīvo šajā pasaulē un ir pakļauti zināmai kārtībai. Šo pasaules kārtību nedrīkst pārkāpt, kas pārkāpj saņem sodu. Tas ir pamatā drahmas un karmas jēdzienam. Karmas likumā ir uzsvērta atbildība. Katram kārtības pārkāpumam ir sekas. Drahma – tas ir mūžīgais pienākums, kas noteic cilvēka rīcību.
Tātad, mokša ir cilvēka dzīves mērķis.
Drahma satur kopā sabiedrību un padara dzīvi iespējamu.
Karmas likums nosaka arī to, par ko tu piedzimsi nākamajā dzīvē ja nesasniegsi šajā dzīvē ātmanu.
• Līdz ar to ja piedzimsti par nabagu, tad tas ir karmas likums. Tev ir jāizdzīvo šīs sekas un iejaukties tavā dzīvē (piemēram palīdzot izkļut no nabadzības) es iejaucos tavā karmā.
Šajā sakarā ir jāpiemin joga (sajūgšana; apvienošana). Joga ir ceļš jeb ceļi kā sasniegt atpestīšanu. Tā ir savu garīgo spēku koncentrēšana kāda mērķa sasniegšanai. Zināmā mērā tā ir prāta pārvarēšana.
Jogas ceļš (astoņposmu ceļš uz mokšu).
1. Atturēšanās no visa ļauna (ļaunām dziņām, iegribām, melošanas, u.c.).
2. Pašdisciplīnas ievērošana.
a) „tīras” pārtikas lietošana – veģetārs uzturs, atturēšanās no garšvielām.
b) atturēšanās no naidīgām un ļaunām domām
c) pieticība
d) grūtu solījumu izpildīšana, kas saistīta ar izturības attīstīšanu
e) meditācija un pakļaušanās dievam
3. Āsanas jeb ķermeņa pozas – vingrinājumi, kas veltīti pilnīgas ķermeņa kontroles attīstīšanai. Panākt kontroli pār fiziskajiem procesiem, kas parasti nepadodas apzinātai gribas kontrolei.
4. Elpošanas vingrinājumi tāpat kontroles attīstīšanai.
5. Maņu orgānu kontroles attīstīšanas vingrinājumi.
Iekšējie soļi.
1. Koncentrēšanās (piem.uz kādu vienu punktu).
2. Meditācija, kas sājā gadījumā nozīmē uzmanības pievēršana kādam vienam objektam, lai tas pilnīgi atklātos meditētājam.
3. Kontemplācija. Principā tā jau ir saplūšana ar ātmanu.
Budismā (kas ir ļoti sazarots) reinkarnācijas ideja ir savādāka.
Modernajā domāšanā arī reinkarnācijas ideja ir savādāka. Ja austrumos reinkarnācijas cikls ir kaut kas no kura ir par katru cenu jācenšas izrauties, tad modernā reinkarnācījas ideja ir lieliska iespēja dvēseles progresijai.
Ēģiptiešiem šāda mācība bija sveša.
Grieķiem pie Pitogora, Platona un Plotīna ir šāda ideja sastopama.
Jūdaismā bija atsevišķas sektas, kur vēlāk šāda ideja ieplūda (iespējams no Indijas caur Ēģipti).
Arī senbaznīcā zināja par šādas mācības pastāvēšanu. Daži Origēna skolnieki bija novirzījušies no patiesības un pievērsušies šiem maldiem. Baznīca tos nosodīja kā ķecerus.
Reinkarnācijas mācības iezīmes.
Duālisms starp miesu un dvēseli (piemēram Platons miesu uzskatīja kā kaut ko sliktu).
(Ko saka Dievs? Vai Dievs radīja miesu sliktu? Kas teikts Radīšanas stāstā?)
Atkaliemiesošanās.
Cilvēka dvēsele ir nemirstīga, miesa mirstīga. Mirst tikai miesa, bet dvēsele atraisās un inkarnējās jaunā miesā (piem.dzimstošā bērniņā). Tas ir tā ir kā cilvēks novilktu savas vecās drēbes un apvilktu jaunas. Kur dvēsele atrodas starp miršanu un atkaliemiesošanos dažādās sistēmās mācība atšķirās.
Karmas likums.
Karma ir it kā izlīdzināšanās starp labo un ļauno. Antroposofijā tiek uzskatīts ka pastāv arī grupu karma (piem. katrai tautai sava karma).
Attīstīšanās.
Ja senajā pasaulē reinkarnācija bija kas slikts, tad modernaja pasaulē tiek uzskatīts ka tā ir iespēja dvēselei attīstīties.
Kritika
Vairāki vienlaikus atcerās ka “iepriekšējās dzīvēs” bijuši piem. Napaleons.
Daudzi pie šādiem slēdzieniem nonākuši caur hipnozes ceļu (hipnotizētājs var iespaidot).
Šo bez šaubām var izraisīt dēmoni.
„Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Ef.6, 10-12
Karmas likumam būtu jābūt audzinošam, bet trūkst „atmiņu” par mūsu iepriekšējo eksistenci un mūsu darītajiem darbiem. Tāpēc mēs taču nevaram zināt, kāpēc ciešam (t.i. mums nav iespējas no savām kļudām mācīties). Karmas likumā nav kritērija, kas nosaka kas ir labs un kas ļauns (iepretim kristietībai 10 baušļi).
Nežēlastība. Indiešu hindu acīs nav jēgas palīdzēt cietējam. Caur to otra cilvēka karmu mēs varam tikai izjaukt. Kam jācieš, tam jācieš.
Bibliskā kritika
Reinkarnācija vai augšāmcelšanās? Reinkarnācijas domas sekotājiem ir ciklisks pasaules skatījums. Kristietībā ir lineārs laiks. Dievs visu ir radījis un radība virzās pretim Dieva noteiktam mērķim. Pats Dievs ir iesākums un gals.
• „Un Viņš man sacīja: “Ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota.” Atkl.21, 6
• „Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.” Atkl.22, 13
Reinkarnācijas domas piekritēji skatās duālistiski – miesa un dvēsele – turklāt miesa ir kaut kas slikts. Labākajā gadījumā tai ir mazāka nozīme nekā dvēselei (mainās skatījums pret šo pasauli). Bībele skatās uz cilvēku kā veselumu. Miesa nav mazāk nozīmīga par dvēseli (dažviet platonisma iespaidā tas gan tā tiek saprasts). Cilvēku veido mies un dvesele. Dvēsele nav kas īpašāks, labāks, patiesāks.
„Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” 1.Moz.2, 7
„Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” Ps.139, 13-14
Arī augšāmcelšanās runā par miesas augšāmcelšanos (nevis dvēseles vai gara). Jautājums kādā veidā eksistē dvēseles starp nomiršanu un augšāmcelšanos no kristīgā viedokļa nav pilnībā atbildams. Nāvei kā pretstats Bībelē ir augšāmcelšanās.
„Esiet skaidrā prātā un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst, to es jums saku par kaunu. Bet varbūt kāds sacīs: kā tad mirušie uzcelsies, kādā miesā tie nāks? Tu nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju. Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda lopu miesa, citāda putnu un citāda zivju miesa. Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru. Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa.” 1.Kor.15, 32-44
„Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.” 1.Kor.15, 53
Sal. Jņ.5, 28; Mt.25, 41 un Mt.3, 12 (noliedz kādu nemitīgu dvēseles progresu), 2.Tes.1, 9 u.c.
Pestīšana vai pašatpestīšanās?
Karmas likums un Kristus ir nesavienojami.
Svētie Raksti saka, ka visi ir grēkojuši.
• „jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības…” Rom.3, 28…
• „Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” Rom.8, 1
• „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Ef.2, 8-9
• „Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu, ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu.” Ebr.9, 2
Daži aplami saskata Bībelē reinkarnāciju. Piemēram, ka Jānis Kristītājs ir reinkarnējies Elija.
• Pirmkārt jāatceras, ka Elija nenomira.
• „Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm.” 2.Ķēn. 2, 11.
• Elija tika apsolīts pirms Kristus nākšanas.
• “Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots.” Mal.3, 1
• Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” Mal.3, 23-24
• Jēzus norāda, ka Jānis Kristītājs ir Ēlija
• „Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.” Mt.11, 14
• Tas jāsaprot pārnestā nozīmē
• „Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” Lk.1, 13-17
• „Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.”” Jņ.1, 21
Līdzīgi arī Jņ.ev.9 nodaļā attēlotos notikumus daži grib saistīt ar reinkarnāciju. Doma ir tāda, ka ja jau reiz mācekļi uzdod jautājumu: „kas ir grēkojis viņš vai viņa vecāki?”, tad no tā tiek izsecināts: Tā kā vīrs bija neredzīgs no dzimšanas, tad šajā dzīvē viņš nevar būt grēkojis, tātad grēkojis viņš ir iepriekšējā dzīvē. Tā ir sofistiska kļūda.
Jēzus pats noraida šo jautājumu.
Ir virkne Svēto Rakstu vietu, kas skaidri un nepārprotami noraida reinkarnācijas mācību:
„Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!” 2.Sam.12, 23
„Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.” 14, 14
„Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai, jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.” Ps.78, 38-39
„Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Lk.23, 39-43
„Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Ap.d.17, 31
„Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība.” 2.Kor.5, 4
„Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.” 2.Kor.5, 8
„Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” Gal.2, 16
„Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā. – Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo “ticībā taisnais dzīvos”. Bauslībai nav daļas ar ticību, bet “kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību”. Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka,..” Gal.3, 10-13
„Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.” Fil.1, 23
„Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa,…” Ebr.9, 27
Reinkarnācijas mācības piekritējam praktiski nav par ko pateikties Dievam. Visu paveic viņš pats – cilvēks. Cilvēks ir dievs. Viss labais ko viņš piedzīvo ir nopelnīts iepriekšējā dzīvē. Labais nenāk no Dieva, bet no sevis, saviem nopelniem.
Kristietis Dievu var lūgt visās bēdās un nelaimēs. Viņam ir cerība. Pats Dieva Dēls cieta pie krusta. Reinkarnācijas mācības sekotājiem visas ciešanas jāuzņemās pašam. Neveiksminiekam jāvaino pašam sevi. Pats vainīgs. Tāda karma.
Ir skaidri redzams, ka reinkarnācijas mācība nav savienojama ar Biblisku mācību. Tā ir sveša un pretēja kristīgajam pasaules uzskatam. Tāpēc kristīgā baznīca norobežojas no šādām maldu mācībām.
