Kristus augšāmcelšanās
“Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.” Mk.16, 1-8
Jēzus pirms savas krustā sišanas bija ļoti daudz runājis par Savu nāvi un augšāmcelšanos uz Saviem mācekļiem. Vairākkārtīgi Viņš bija sacījis, ka: „Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties” (Mk.8, 31). Taču mācekļi kā to nesaprata, tā nesaprata. Pat pēc Kristus augšāmcelšanās Lieldienu rītā mācekļi joprojām ir neticības un šaubu pilni. Galilejas kalnā, kad Jēzus tiem parādījās, tad daži gan nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. (Mt.28, 17). Reizēm, raugoties uz mācekļiem, gribas saukt: „Nu kā var tā neticēt? Redz paši savām acīm, tomēr joprojām šaubās.” Trīs gadus mācekļi bija dienu no dienas pavadījuši kopā ar Jēzu, klausījušies Viņa mācībā, redzējuši neskaitāmus brīnumus un dažādas zīmes. Pat mirušo augšāmcelšanas un tagad pašu Jēzu augšāmceltu, bet joprojām šaubās.
Šis parasti ir kārdinājums mācītājiem un, protams, arī pārējiem kristiešiem: Ko darīt? Kā sludināt? Kā vest pie ticības ar vien vairāk un vairāk ļaužu, lai tiktu glābtas viņu dvēseles? Kā pārliecināt cilvēkus ticēt augšāmceltajam Kungam? Rūjienas ( arī Mazslacas) novadā ticīgi ir tikai aptuveni 6% no novada iedzīvotājiem. Ko darīt? Kā aizsniegt pārējos? Kā sludināt? Tā vien gribas domāt, ka tad, ja Dievs rādītu kādu zīmi, kādu brīnumu, tad gan tie atgrieztos no grēkiem un ticētu. Ja vien šodien kāds augšāmceltos kā toreiz, tad gan būtu vareni. Baznīca noteikti būtu stāvgrūdām pilna, katru svētdienu gluži kā ziemsvētkos un vēl vairāk. Tomēr šādas domas pieviļ kristiešus, jo ticību nerada nedz draudzēs atvērtie interešu klubiņi, nedz roķīgā slavēšanas mūzika ar bungām un ģitārām, to nerada arī šodien tik daudzo mācītāju filozofisku atziņu un ģeniālo domu piesātinātie sprediķi, nedz brīnumi vai zīmes, pat ne mirušo augšāmcelšanās, bet gan Svētais Gars caur evaņģēlija vienkāršību. Caur to patieso vienkāršību, ka Kristus krustā sists tieši par taviem grēkiem un augšāmcelts, lai tevi taisnotu.
To labi ilustrē kāds Jēzus stāsts par bagāto vīru un nabaga Lācaru, kur bagātais vīrs nomira un nonāca ellē un no elles sauc, lai Abrahāms sūta nabaga Lācaru, kuru eņģeļi aiznesuši paradīzē, pie viņa brāļiem, lai tie nenonāktu šajā moku vietā kurā nonācis viņš pats, bet Ābrahāms atbildēja: „…. ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām” (Lk.16, 31). Tā ir visīstākā patiesība. Ja tu neticēsi šiem vienkāršajiem parviešu vārdiem, tad arī nekas cits tev nepalīdzēs. Mēs varam dusmoties, skaisties un izdomāt jaunas cilvēku „medību” vai „makšķerēšanas” metodes, kā arī minēt arvien jaunus un jaunus iemeslus kāpēc kādam būtu jātic Dievam, vienīgajam dzīvajam Dievam, kurš Savu godību atklājis Savā Dēlā Jēzū. Bet patiesībā tur nav ko skaisties un nav ko dusmoties, jo lai kā mēs necenstos, ticību cilvēka sirdī rada Svētais Gars caur evaņģēlija sludināšanu. Tieši tā, kā rakstīts: „ … ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības” (Rom.9, 16). Cik gan daudz sievu šodien ir mūsu vidū, kas nebūtu centušās pārliecināt savus neticīgos vīrus lai tie beidzot atnāktu uz baznīcu, un otrādi, vīri kas centušies evaņģelizēt savas sievas, bet nekas nenotiek. Cik mātes un tēvi nav mācījuši saviem bērniem ticības patiesības, un tomēr tie iegrimuši šajā pasaulīgajā purvā, stigdami arvien dziļāk un dziļāk, arvien tālāk un tālāk prom no Jēzus Kristus. Reiz pravietis Jesaja piedzīvodams ko līdzīgu sauca: „Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja Tava vaiga priekšā, – mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji ..” (Jes.26, 17-18). Kā toreiz, tā šodien vēsts par Kristus krustu ir muļķiba tiem, kas pazūd. Bet mums, kas ticam tas ir Dieva spēks un pestīšana, jo zinām, ka tāpat kā Jēzus ir augšāmcelts arī mēs līdz ar viņu reiz tiksim augšāmcelti dzīvei Dieva valstībā.
Šāda, Svētā Gara radīta ticība augšāmceltajam Kristum, pārrada un augšāmceļ arī mūsu sirdis jau šodien, darīdama gan iekšēji, gan ārēji par pilnīgi citiem cilvēkiem. Jo ticīgie saprot, ka nav vērts lolot lielas cerības uz šo pasauli un šīs pasaules lietām, jo viss tas reiz zudīs. Ticīga cilvēka, Svētā Gara atmodināta un augšāmcelta, sirds lūkojas un tiecas pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Tā kā apustulis Pāvils to saka: „Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu…” (Kol.3, 1-3).
Jēzus mūs brīdina neiekārtoties šajā pasaulē, kā paliekošā mājvietā, jo arī šī mūsu dzīves telts reiz tiks nojaukta. Nereti laba dzīve šajā pasaulē mums liek iesnausties garīgā miegā, tāpēc Dievs mēdz satricināt mūsu dzīves un uzsaukt: „Mosties! Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” (Ef.5, 14). Tomēr tik bieži mēs to apspiežam, nospiežam, gluži kā zvanošu modinātāj pulksteni un turpinām gulēt un gulēt, gluži kā naktī, lai gan Kristus savā augšāmceltajā godībā ir atspīdējis visai pasaulei un reizē katram no mums. Atver acis, novel akmeni, atļauj augšāmceltā Kristus gaismai ieplūst tumšajā kapā, – savā neticīgajā sirdī. Lūdz, lai Svētais Gars nomazgā tavas sirds logu, kas neticības grēka aptraipīts neļauj saredzēt augšāmcelto Jēzu.
Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiešām ir augšāmcēlies! Tā ir neizsakāmi mierinoša ziņa mums ticīgajiem, jo Viņš ir augšāmcēlies mūsu taisnošanai. Jēzus necēlās augšām kā soģis, bet kā mūsu aizstāvis Tēva priekšā, lai mūs aizstāvētu, kad krītam grēkos. Viņš samaksāja pie kusta mūsu grēku parādu un atgriezās, lai teiktu – miers ar jums! Jā, miers mums ar Dievu, kas ticam. Kā Pāvils arī to apliecina, ka: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievisķo godību” (Rom.5, 1-2). Lūk, kāda priecīga lieldienu vēsts, gluži kā skaista dvēseli atspirdzinoša mūzika: tev ir cerība iemantot dievišķo godību. Tā ir droša cerība, tik pat droša, cik Kristus mīlestība uz tevi, ko Viņš pierādījis Sevi nododot pie krusta un trešajā dienā augšāmceļoties.
Kungs nespiež nevienu uz to ticēt, Viņš tikai aicina. Viņš nerauj, nemedī un nemakšķerē nevienu pret paša gribu, Viņš tikai aicina, bet neuzspiež. Pēc savas grēcīgās dabas mūsu sirds grib turēties pie pasaules un nevēlas atdoties ticībā Dievam, bet dziļākajā būtībā tomēr pēc Viņa ir izslāpusi. Lūk, šodien ir labākā diena, lai to piepildītu, jo Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
