Kristus mūsu cerība
Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. Lk.7; 11-17
Divi pūļi, divas grupas, divi gājieni, kas savā ceļā virzās pilnīgi pretējos virzienos. Viens dodas ārā pa pilsētas vārtiem, skumju, bezcerības un nāves sāpju pilns. Otrs turpretim dodas uz pilsētu, pilns prieka un līksmības, cerības un dzīvības. Vienu pūli vada nāve, jeb šausmu ķēniņš, kā tas ir nodēvēts Ījāba grāmatā (Īj.18; 14). Otrs pūlis seko Dzīvības Ķēniņam, Jēzum Kristum. Divi dažādi pūļi, kuri virzās divos pretējos virzienos, līdz notiek sastapšanās pie Naines pilsētas vārtiem. Cik zīmīgi, bet tulkojumā šis pilsētas Naines nosaukums ir “jaukā” vai “patīkamā”. Tieši pie šīs jaukās un patīkamās pilsētas vārtiem notiek kāda patiešām jauka un patīkama sastapšanās. Sastapšanās, kura izmaina gājiena virzību, sastapšanās kura bezcerības un izmisuma vietā dāvā cerību un optimismu, nāves vietā – dzīvību.
Evaņģēlija tekstā mēs lasam, ka Jēzum, tuvojoties pie pilsētas vārtiem, pa tiem iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne un liels pulks pilsētnieku gāja tai līdz. Ir noticis kaut kas drūms un traģisks. Mātei ir nomiris viņas vienīgais dēls un līdz ar viņu mirušas ir arī visas mātes cerības. Neizsakāmas ir mātes sajūtas, kura zaudējusi savu vienīgo dēlu. Dēla zaudēšana pati par sevi jau ir vārdiem neizsakāms pārdzīvojums un ciešanas, kam nelaimīgās atraitnes gadījumā pievienojas briesmīgas nolemtības un briesmīga Dieva soda un pamestības sajūta. Tā laika un tās kūltūras domāšanā jau būt atraitnei vien tika uzskatīts, kā ļoti smags Dieva sods, cik daudz vairāk ja šāda atraitne zaudēja arī savu vienīgo dēlu. Atcerēsimies notikumus kas aprakstīti Rutes grāmatā Vecajā Derībā, kur kādai sievai, vārdā Naomija nomira vīrs un pēc laika nomira arī viņas abi dēli. Un kā Naomija pati apraksta šos notikumus, viņa piedzīvoja daudz rūgtuma, pazemojuma un apbēdinājuma, jo viņai šķita, ka Dievs no viņas novērsies, ka Dievs viņu ir atstājis, jā un varbūt pat nolādējis. Tā ir pati nepanesamākā sajūta un apziņa šajā pasaulē, justies Dieva atstumtam un nolādētam. Tās ir neizsakāmas dvēseles sāpes un mokas, ko līdz galam spēj pazīt un saprast tikai tas, kas to ir pats savā dzīvē piedzīvojis. Pravietis Jesaja saka, ka gulta ir par īsu, lai tajā varētu izstiepties un sega ir par šauru, lai varētu tajā ietīties (Jes.28:20). Tā ir mokoša sajūta, kas tev nedod mieru ne dienu, ne nakti un no kuras tu nekur nevari aizmukt. Tieši tā jutās atraitne pie Naines pilsētas vārtiem, līdz tā sastapās ar Jēzu.
Kāpēc ar mani tā ir noticis? Kāpēc mani ir piemeklējis tāds liktenis? Kāpēc Dievs no manis ir novērsies? Bez šaubām atraitne gaidīja, ka kāds varētu viņai sniegt atbildes uz šiem jautājumiem. Vai tie ir mani grēki, par kuriem mani piemeklējis tik baigs liktenis? – Jā, tas ir pirmais, kas mums kā cilvēkiem nāk prātā piedzīvojot smagus pārbaudījumu un grūtību brīžus savā dzīvē – Dievs no manis novērsies. Mūsu acu priekšā, kā filmā tad parādās visi mūsu grēki, kas apsūdzoši saka: redzi, tas ir tas iemesls, kādēļ Dievs tevi atstūmis. Tad paši mazākie grēki izaug mūsu acu priekšā lieli un baisi un apsūdzoši runā uz mums: tu esi vainīgs, tu esi grēkojis, tā ir tava alga. Vainas apziņa un Dieva bargais spriedums par mūsu grēkiem kļūst par mūsu vienīgajiem sabiedrotajiem. Un kamēr vien mēs šādi domājam, tikmēr mēs nespējam nedz Dievu mīlēt, nedz uz Viņu paļauties. Visas cerības uz gaišāku nākotni ir mirušas, gluži kā atraitnes dēls, kurš atrodas zārkā un tiek nests uz apbedījuma vietu. Jā, tādā stāvoklī mēs atrodamies līdz Kristus mums nenāk pretī un nenotiek mūsu sastapšanās ar Dzīvības Kungu. Kristus iežēlojas par atraitni un saka tai: neraudi. Tie nav tikai tukši mierinājuma vārdi, kādus dažkārt sakām mēs, kad nezinam kā cietējam palīdzēt. Mūsu palīdzība dažkārt aprobežojas tikai ar frāzi: “Neraudi, gan jau viss būs labi”. Bet Kristus vārdi, nav tikai vārdi vien. Tiem vienmēr seko arī darbi, kā mēs to redzam arī šajā notikumā. Kristus arī dara, ka šai atraitnei vairs nav iemesla raudāt. Jo Kristus ir atnācis, lai piepildītu pravietojumu, ka “nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem”. Tieši šeit mēs redzam, ka Kristus sevi atklāj, kā gaidāmo Mesiju, kā Dieva izredzēto un Svētā Gara svaidīto, kuram ir vara pār grēku, nāvi un velnu.
Tas ir tiesa, ka mūsu grēki mūs nolād un pazudina un, ka mēs atrodamies nāves un velna varā, bet tikai līdz brīdim, kad mēs sastopamies ar Kristu. Kristus ness priecīgo vēsti, ka mums nav šajā nožēlojamā stāvoklī jāpaliek mūžīgi. Viņš saka: Neraudi. Es tev atdodu tavu cerību. Tā ir atkal ir dzīva.
Tāpat arī mums, paraugoties uz mūsu grēkiem mūs pārņem bailes, bezcerība. Mēs saredzam savā priekšā tikai nāvi ar kuru viss beidzas. Lai kā mēs censtos saviem spēkiem pārvarēt sevī šo bezcerības un nolemtības sajūtu, bez Kristus mēs to nespējam. Bez Kristus mēs turpinam arvien vairāk attālināties no pilsētas, nezdami zārkā visas savas mirušās cerības, raudoša, līdzjūtoša, bet tajā pašā laikā palīdzēt nespējīga, cilvēku pūļa pavadīti. Tikai tad, kad notiek sastapšanās ar Kristu, ceļš virzienā prom no pilsētas, no vietas kurā rosās dzīvība, tiek pārtraukts. Tā arī mūsu dzīvēs, līdz mēs neesam sastapuši Kristu un Viņā iepazinuši Dievu, mūsu ceļš līdzinās bēru gājienam, kas virzās pretīm kapam, lai uz mūžīgiem laikiem apraktu savas cerības. Bez Kristus mums nav cerības pārvarēt grēku, nāvi un velnu. Tikai Kristus to spēj un to ir pārvarējis, bet Kristus nebūtu Kristus, ja to visu Viņš nedāvinātu arī mums. Ko tas līdzētu atraitnei, ja Kristus būdams dzīvības valdnieks paietu viņai garām? Ko tas atraitnei līdzētu, ja viņa gan sastaptu Kristu, bet Kristus viņai nepalīdzētu? – Neko.
Bet Kristus palīdz. Viņš pieskaras zārkam un saka: “jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Priekš atraitnes un tāpat priekš mums šodien tas nozīmē: Dievs tevi nav atstājis, Dievs par tevi nav aizmirsis un atstājis ar tavām mirušajām cerībām. Tas, ka tavā dzīvē ir nākuši pārbadījumi, ciešanas, sāpes tas nenozīmē, ka Dievs no tevis ir novērsies. Nāve, kas tevi stindzina un kuru tu redzi arī savas dzīves nobeigumā vēl nav visa beigas. Dievs spēj tikt galā ar nāvi, Viņš spēj ar to tikt galā arī tavā gadījumā, jo Dievam nav neiespējamu lietu. Tur, kur mums cilvēkiem šķiet, ka tās ir visa beigas, Dieva acīs priekš mums tā ir jauna iespēja, jauns sākums.
Sastapšanās brīdis ar Dieva Dēlu, Jēzu Kristu ir arī reizē mūsu pagrieziena punkts, tas ir brīdis, kurā mēs savās dzīvēs, ja var tā teikt, pagriežamies par 180 grādiem, lai pārtrauktu savu iesākto ceļa virzienu un pagrieztos un turpinātu savu ceļu ar Kristu vienā virzienā. Lai turpinātu ceļu kopā ar To, kuram ir dzīvības un nāves atslēgas, kurš priekš tevis ir atslēdzis debesu valstības vārtus un piedod tev visus tavus grēkus, kurš tevi ir atpestījis no bezcerības un dāvā tev mūžīgo dzīvību. Mēs pagriežamies un turpinam savu ceļu nu jau ne vairs ar bezpalīdzīgu cilvēku pūli, bet gan ar Kristu, kurš tevi mīlēdams ir atdevis savu dzīvību. Lai mēs, dzīvodami miesā, dzīvotu saskaņā ar Viņa gribu.
Kristus mūsu dzīvei ir iedevis jaunu virzienu, ne vairs to kurā mēs gājām līdz nebijām Jēzu sastapuši un iepazinuši. Ne vairs to virzienu, kurā mēs gājām par Jēzu neko nezinādami, bet gan virzienu, kurš mūs ved atpakaļ pie mūsu cerību piepildījuma, atpakaļ no nāves dzīvībā. Tas ir virziens pie Kristus un kopā ar Viņu.
Nobeigumā gribu teikt, ka pēc sastapšanās ar Kristu, mūsu dzīvei ir jākļūst par pagodinājumu un par slavu Tam Kungam. Un mums ir jāuzmanās, lai caur saviem darbiem, vārdiem un savām domām mēs neizrādam nepateicību Tam Kungam un neapkaunojam Viņa vārdu. Un ka caur savu dzīves piemēru mēs nedodam iemeslu citiem cilvēkiem nievāt šos dārgumus, ko Kristus Jēzus mums ir dāvājis. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
