Liturģija II

Dievkalpojumā notiek komunikācija, tā ka dievkalpojums nav tikai vienpusīgs. Proti, mēs ne tikai uzklausam Dievu un saņemam Viņa dāvanas, bet pretīm paceļam savus lūgumus un pateicības caur lūgšanām un dziesmām. Pilnīgi droši var sacīt, ka dievkalpojus, tas ir dialogs starp Dievu un cilvēkiem.

Mēs pārrunāsim dievkalpojuma norisi un nedaudz par katru no šīm dievkalpojuma daļām, lai dievkalpojums mums nešķiet vienmuļš, bet mēs pilnā mērā katrs tajā varam izdzīvot savu ticību. Ik pa laikam nākas no cilvēkiem saņemt jautājumus: Mācītāj, kāpēc vispār šāda liturģija nepieciešama? Kāpēc nepieciešams altāris? Kāpēc mācītājam tāds tērps? Kāpēc reizēm mēs metamies ceļos, bet reizēm stāvam kājās?

Varbūt iesākumā par to, kāpēc vispār nepieciešama liturģija? Mēģināšu iesākumā dot dažas norādes kāpēc tā ir tik svarīga un mums nepieciešma. Pats jēdziens „liturģija” ir cēlies no sengrieķu valodas, Tas ir saliktenis, kas nozīmē kādu veikumu vai darbu vispārības labā. Pie-mēram senajā Grieķijā no bagātiem pilsoņiem sagaidīja liturģijas veikšanu. Tas nozīmēja kaut ko ziedot tautas labā. Vēlāk vārdu „liturģija” sāka attiecināt uz kristīgo dievkalpošanu. Liturģija, jeb citiem vārdiem šī dievkalpojuma norise mums ir svarīga jo:

 

• Tā norāda uz mūsu vēsturiskajām saknēm. Mēs turpinām to, kas baznīcā ir ticis lietots kopš pašiem kristetības pirmsākumiem. Arī paši apustuļi daudzas lietas pār-ņēma no sinagogas kalpošanas un neatmeta visu, kas bija saistīts ar Vecās Derī-bas dievkalpošanu, bet gan to reformēja un ielika šajā dievkalpošanā jaunu sa-turu. Piemēram lūgšanas, dziesmas, lasījumi un homīlija, jeb komentārs pēc Svēto Rakstu lasīšanas. Daži liturģiskie elementi un dievkalpojuma daļas nāk no pašiem senajiem apustuļu laikiem. Piemēram Euharistijas mielasta svinēšana ap kuru centrējas visa kristīgā dievkalpošana. Var sacīt, ka caur liturģiju mēs nododam ticību no paaudzes paaudzei.

 

 

• Liturģija mūs atšķir no citādi ticošiem. Liturģija ir cieši saistīta ar mūsu ticību un ticības mācību. Tas kam mēs ticam, nosaka to kā mēs pielūdzam, savukārt tas kā mēs pielūdzam nosaka to, kam mēs ticam.

 

 

• Visas dievkalpošanas centrā ir Trīsvienīgais Dievs. Galvenā persona dievkalpoju-mā neesmu es pats, bet gan Dievs, kurš sevi atklāj caur Jēzu Kristu.

 

 

• Liturģija ir pamācoša. Tā mums atspoguļo gan radīšanu, grēkā krišanu, Kristus iemiesošanos, izpirkšanu pie krusta, augšāmcelšanos un Svētā Gara nākšanu u.c.. Katrs liturģiskais gads mūs katru reiz no jauna izved caur šiem kristīgai ticībai tik nozīmīgajiem notikumiem. Atkārtošana, zināšanu māte, saka tautas gudrība. Atkārtojot liturģijā bibliskos tekstus, tie palīdz mums tos dziļāk iepazīt (protams, tikai tad ja mēs šiem tekstiem rūpīgi sekojam līdz un piedomājam) un iegaumēt.

 

 

• Tā ir transkulturāla. Mēs varam aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un piedalī-ties luteriskajā dievkalpojumā un pat nesaprotot konkrēto valodu, tomēr mums ir iespēja sekot līdzi dievkalpojumam. Neskatoties uz valodas un kultūras atšķirību mēs tomēr noprotam kad tiek sūdzēti grēki, kad apliecināta ticība un kad lūgta Mūsu Tēvs lūgšana. Liturģija palīdz saprast, par ko ir runa.

 

 

• Liturģija, tā veido kopību. Dieva pielūgšana nekad nav tikai individuāla lieta. Tā ir visas Dieva ģimenes – draudzes kopīga darīšana. Ps.133:1 sacīts: „Redzi, cik jauki un mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Kad Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt Dievu Viņš nemācīja teikt: „Mans Tēvs debesīs, svētīts lai top …”, bet gan „Mūsu Tēvs debesīs….”. Tā ir kopības lūgšana, kuru varam izdzīvot dievkalpojumā caur liturģiju. Tā vieno mūs par vienu miesu.

 

 

• Liturģijas mērķis nav radīt visos vienādas izjūtas un garīgus pārdzīvojumus. Mūsu jūtas ir mainīgas, tās atnāk un atkal aiziet, bet liturģija nemainās atkarībā no mācītāja vai draudzes noskaņojuma. Turklāt šajā nemitīgi nepastāvīgajā pasaulē ir labi, ka ir kāda vieta kur mēs varam būt droši, ka tā nemainās, gluži kā Dievs ir nemainīgs, vakar, šodien un rīt tas pats.

 

 

• Liturģija ir Dieva Vārds. Nepatika pret liturģiju var pārvērsties nepatikā pret Dieva vārdu. Lielākā daļa lūgšanu, dziesmu, himnu ir tieši Svēto Rakstu citāti, vai arī Bībeles mācības kopsavilkumi (piemēram ticības apliecības). Citiem vārdiem sa-kot liturģija nav iepakojums Dieva Vārdam, bet gan pati ir dzīvā Dieva Vārds. Bieži vien liturģija izlabo sliktu sprediķi un aiznes līdz cilvēka dvēselei to, ko sprediķotājs nav spējis izdarīt.

 

Nedaudz iezīmējuši liturģijas nozīmi dievkalpojumā mēs varam pievērsties dievkalpojuma atsevišķo daļu iepazīšanai.

Turpinājums …

māc. Edijs Kalekaurs

izmantotā literatūra:

“Десять главных причин, почему мы используем Литургию” Пастор Уильям Квирла (ЛЦМС)

“Baznica un liturģija” L.Mušinskis

“Evaņģēliski luteriskā baznīca un dievkalpojums” R.Feldmanis