Maleahija grāmata

māc. Edijs Kalekaurs

Maleahija grāmata ir pēdējā Vecās Derības kanonā novietojuma ziņā, bet iespējams, ka sarakstīta tā nav kā pēdējā. Maleahijas darbības laiks ir noprotams no grāmatas satura. Tas ir pēc trimdas laiks par ko liecina, ka pastāvēja otrais templis un ir notikusi upurēšana (Mal.1:10; 3:1-10), kā arī valdnieka pieminēšana (PecHaH), kas norāda uz Mēdijas – Persijas valdības iecelto pārvaldnieku (Hag.1:1; Neh. 5:14 šis norāda uz dienesta pakāpi „apgabala pārvaldnieks”). Arī Jūdu reliģiskās un sociālās problēmas šajā grāmatā ir līdzīgas, kā tās ir atspoguļotas Nehemijas un Ezras grāmatās. Kā visticamākais laiks kad šī grāmata ir sarakstīta ir 450.g.pr.Kr. Daži citi min 433-424.g.pr.Kr.

Autors. Daži komentatori uzskata, ka autors nav zināms, jo vārds Maleahija var nozīmēt arī titulu „mans vēstnesis”. Tomēr pastāv uzskats, ka autora vārds tomēr ir Maleahija. Pamatojums šim uzskatam ir ka visās Vecās Derības praviešu grāmatās pirmajos pantos ir dots autora vārds, kāpēc lai šī būtu izņēmums. Kā arī tas, ka ebrejiem bijuši vārdi, kas beidzas ar – i (1.pers. gal. „mans”). Tāpēc Maleahi – „Mans vēstnesis” var būt īpašvārds, šā pravieša vārds. Tomēr šķiet, ka šis jautājums paliek atklāts. Zīmīgi ir tas, ka neviena cita Vecās Derības grāmata arī nedod norādes par to, kas būtu šīs grāmatas autors. Jūdu tradīcija identificē viņu ar lielas sinagogas locekli, kurš apkopojis un turējis rakstus .

Stils. Tas ir kaut kas starp poēziju un prozu. Grāmatā ir arī vairāki gudrības izteikumi (1:6; 2:7; 3:8). Astoņos pantos Maleahija citē Dieva Vārdu tieši (1:2; 1:6-7; 2:14; 3:7-8; 3:13). Kā arī vairākās vietās norāda uz vainu (1:6-14; 2:8; 2:10; 2:17 u.c.). Atgādinājumi (2:15; 3:7, 10). Uzkrītoši liela nozīme ir piešķirta upurēšanas likumu neievērošanai (1:6-14; 3:8-10).

Uzbūve (pastāv arī citi iedalījumi).

1. Virsraksts
2. Spriedums par Israēla grēkiem 1:2 – 2:16

• atgādinājums par Dieva mīlestību 1: 1-5
• aizrādījums priesteriem 1:6 – 2:9
• Dieva altāra nievāšana 1:6 – 14
• Dieva godības nicināšana 2:1 – 3
• Dieva bauslības neievērošana 2:4 – 9
• Aizrādījumi tautai 2:10 – 16
• Dieva tiesas un svētības pasludinājums Israēlam 3:1 – 3:24
• vēstneša nākšana 3:1 – 3:5
• uzaicinājums atgriezties 3:6 – 12
• Israēla kritika pret To Kungu 3:13 – 15
• mierinājums uzticīgajam atlikumam 3:16 – 3:24

1.p. „Nasta..” (sal.Cah.12:1; 9:1 u.c.) Grāmata iesākas ar smagu spriedumu par Israēlu. Tur kur būtu jābūt priekam un līksmībai Israēls saņem spriedumu. Caur visai Israēla vēsturei mēs redzam, kā Dievs tiem ir atklājis savu mīlestību. To mēs redzam jau sākot no Ābrahama, caur Mozu, Dāvidu u.c. Tomēr šo mīlestību Israēls nav saredzējis. Tie ir akli un neredz ka caur visiem šiem notikumiem Dievs rāda savu mīlestību. Vispirms jau Dieva mīlestība un žēlastība ir tā, ka Dievs vispār dod savu Vārdu un atklāj to tautai. Caur Vārdu Dievs atklāj savu būtību. Šis vārds „nasta” norāda uz smagu Dieva Vārda pasludinājumu.

2-5p. Dievs ir tas, kas izvēlas mūs un aicina. Dieva mīlestība, Viņa izvēle nav atkarīga no mums. Pirms mēs esam ko labu darījuši Dievs jau mūs izredz. Tomēr šajā vietā nevajadzētu saskatīt predestinācijas mācību, ko daži ir saskatījuši. Kādi izvairoties, jeb baidoties no tā, ka šeit varētu saskatīt predestināciju, šo vietu tulko, kā „Ēzavu es mazāk mīlēju..”. Šī ir atsauce uz 1.Moz.25-27. Šajā vietā uzstādītais jautājums nav tā, ka Israēls pats nezinātu, kādā veidā Dievs Israēlam ir parādījis savu mīlestību. Šis ir drīzāk tāds kā retorisks jautājums. Šajos pantos ir ievērojama arī hiastiska struktūra. 2.p. ir redzams arī sinonīmu paralēlisms, ko var ieraudzīt arī 4.p. Ēdoms. Sākotnēji ēdomieši apmetās ZA Seīras apgabalā. Israēlam ēdomieši bija kā brāļu tauta. Tie tika personificēti ciltstēvā Ēsavā, kurš ir Jēkaba brālis (Gen.25:21, 34; 26:34; 27:1-45; 31:1-21 u.c.). Norādes uz šiem ēdmiešiem, kā brāļu tautu ir Am.1:11; 4.Moz.20:14; 5.Moz.2:4. Bet tā vietā, ka viņi dzīvo kā brāļi pastāv ienaids (Ob.gr.; Jer.49:7-22; Joēl.4:19; Jes.63:1). Dievs šajā vietā atgādina šo visiem jau zināmo faktu. Jēkabs bieži VD ir apzīmējums Israēlam un Ēzavs apzīmē ēdomiešus. Šajā vietā nav runa par personālijām, bet gan par šīm tautām. 3b daži uzlūko nevis kā lūkojoties pagātnē, bet kā par priekšā stāvošo tiesu pret ēdomiešiem. Līdzīgi pasludinājumi ir redzami arī Jes.34:13; Jer.9:10; 49:13 u.c. Daži kom. uzskata ka šajā vietā Ēdoms ir vispārināts Dieva ienaidnieku prototips. 4.p. ir uzsvērts šis „Es”.

1:6 – 2:9 Šī ir viena no lielākā sadaļa Mal.gr., ko daži sadala arī sīkāk (1:6-14; 2:1-9 vai pat vēl sīkāk).

1:6-14 Tas iesākas ar gudrības izteikumu (sal.2.Moz.20:12; 5.Moz.5:16; Sāl.pam.23:22). Te runa ir par priesteru vainu, kurā savukārt pamatojas visas tautas vaina. Israēlam žēl Dievam dot to labāko. Bauslībā bija stingri noteikts, kādi upuri ir jāpienes Dievam. Tiem bija jābūt nevainojamiem Lev.22:17-25. Šeit Dievs nosauc sevi savai tautai par Tēvu. Jahwe ir Israēla tēvs. Šī doma parādās vairakkārt Svētajos rakstos (5.Moz.32:6; Jes.63:16; Jer.31:9 u.c.). Šis attiecas uz Israēlu, kā visu tautu. Daži komentāri arī norāda uz to, ka priesteri pirmām kārtām stāv Dieva priekšā, kā bērni Tēva priekšā. Priesteru un Dieva attiecības ir Tēva un bērnu attiecības. Bet šīs attiecības vienlaicīgi ir arī kalpu attiecības. Arī Kristus sevī šo apvienoja, Viņš bija gan Dēls, gan arī „pazemīgais Dieva Kalps”. Atslēgas vārdi tēvs, kalps, godāt. Dievam (Jahwe) kā Radītājam pienākas godbijīga attieksme.

7.p. „Tā Kunga galds” ir sinonīms altārim (Ec.40:39; 41:22; 44:16). Kādi uzskata, ka Israēls sakot „galds” tādejādi zaimoja altāri un neuzskatot to par neko vairāk, kā parastu galdu.

8.p. Akli u.t.t dzīvnieki bija nederīgi upurēšanai (5.Moz.15:26; 3.Moz.22). Priesteriem bija jābūt spējīgiem atšķirt derīgu no nederīga dzīvnieka upurēšanai. Nederīgie bija jānoraida. Daži kom. uzskata, ka priesteri paši samainījuši šos dzīvniekus. Labos paturējuši sev tā vietā upurējot, kādu nederīgo, tādejādi krāpjoties.

9.p. „laipni uzlūkos” „ Dievs uzlūkos” – te lietots vārds „Ēl”. Šādā veidā tas ir tikai Īj.15:4.

10.p. Dievs norāda, ka Viņš noraida šādus upurus. Līdzīga problēma tika risināta arī Jes. laikā (Jes.1:11-17). „Tempļa durvis” – iespējams, ka ar tām domātas durvis, kas ir iekšpagalmā un ved uz vietu, kur tiek sadedzināts upuris (Ec.41:22-25). Ja durvis slēgtas, tad upurēšana nevar notikt.

11p. Daudz diskutēts pants. Jūdi saprata un interpretēja kā lūgšanas par saviem tautiešiem diasporā, arī kā norādi uz prozelītiem. Kristīgā baznīca to attiecina uz Kristu, uz šo mesiānisko laikmetu. RKB šajā saskata pamatojumu misei.

12p. „jūs” uzsvērts.

14p. Šis izteiktais lāsts ir spēcīgs. Tas nav pār priesteriem, bet gan lajiem.

2:1-3p. Šī iesākas atkal ar aizrādījumu priesteriem. Priesteri ir paši novērsušies no Dieva Vārda un to netur godā. Šis svētākais un augstais priesteru amats tiek nicināts. „Un tagad..” – šim seko soda pasludinājums. Vēlreiz tiek arī atkārtoti vārdi „godāt” un „vārdu” (sal.1:6, 11, 14). Priesteru galvenie trīs pienākumi bija upuru pienešana, svētības došana, Toras mācīšana. Iespējams ka ar šiem „svētības vārdiem” ir domāta tā svētība, ko priesteri sacīja.

4-7p. Turpina runāt par priesteru amatu. 4.Moz. ir noteiktas šīs attiecības, kas ir starp Dievu un priesteru amatu (4.Moz.3:44-48; 18:8-24; 5.Moz.33:8-11). Priesteri bija tautā arī kā Dieva vēstneši un viņi bija arī kā Dieva reprezenti. Tomēr priesteri nav tam uzticīgi. Vārdi „derība ar Leviju” šādā formā ir atrodami tikai Mal.gr. 5-6p. ir norāde uz Leviju pagātnē, lai gan var saskatīt te arī Kristus priekšpasludinājumu.

7p. Atkal gudrības izteikums (sal.iepr.5p.) (Sāl.pam.15:6(?)).

8p. Novēršoties no derības priesteri pakļauj sevi spriedumam.

9p. „Es..” uzsvērts.

2:10-16

10-12p. Israēlā bija aizliegtas laulības ar cittautiešiem. Tas bija noteikts bauslībā (5.Moz.7:1-3). Šī tiek uzskatīta par grūti izprotamu periskopi. Daži saskata šajos izteikumos līdzību ar Hoz.gr., kur tiek salīdzinātas Jahves un Viņa tautas attiecības. Ar „sveša dieva meitas” ir domātas sievas, kas seko elkiem (iesp. Aštartei) un kas tiek godāti Jahves vietā, kopā ar kādu citu elku (iesp. Adonis), kuru pielūgsmes rituālos notiek raudāšana. Savukārt daži citi komentētāji noraida šādu skaidrojumu. Tie uzsver, ka runa te ir par reālu laulību ar cittautietēm un arī par reālu laulības šķiršanu. Sajaukšanās ar cittautiešiem Israēlā bija aizliegta ar bauslības likumu. Un tā vienmēr gāja roku rokā ar sevis pakļaušanu svešu elku dievu kultiem. 2:10p. atkal Jahve tiek dēvēts par Tēvu, tāpat kā 1:6. Ne Ābrahāms, ne Jēkabs u.c., bet Jahve. No šī paralēlisma redzams, ka Dievs ir radītājs. Šajā vārdā „radījis” ir iekļauta doma par Israēla tautas īpašo izvēli, radīšanu (Israēls kā Dieva dēls parādās 2.Moz.4:22; Hoz.1:1; Jes.1:2; 30:9 u.c.).

11p. „visā Israēlā” – domāts visā tautā, Jahves draudzē.

12p. Maleahija noslēdz šo diskusijas daļu ar lāstu pret katru kas tā rīkojas. „Ierosinātāju un ierosināto” – daži domā ka tas attiecas tikai uz šo seksuālo domu.

1

4p. Jahve ir šīm visām negantībām liecinieks. Bet vienlaicīgi mums jāatceras, ka Viņš ir arī tiesnesis. Par „jaunības gadu sievu” runā arī Sāl.pam.5:18 un Jes.54:6. Ar to domāta pirmā sieva ar kuru arī ir jādzīvo uzticībā. Te arī norāde uz monogāmiju, kas Israēlā nemaz nebija tik pašsaprotama. Katra šķiršanās no sievas nozīmē arī pārkāpumu pret Dievu. Lai gan VD atrodam arī norādi, ka Mozus ir atļāvis šķirties no sievas 5.Moz.24:1 uz ko arī ir atsauces Evaņģēlijos. Protams Mozus to ir kā Jēzus saka: „atļāvis dēļ sirdscietības”.

15p. „..viņš..” – Kas ir šis „viņš”? Daži uzskata ka tā ir norāde uz Ābrahāmu.

2:17 – 3:5p. Šo sadaļu Maleahija iesāk ar pārmetumu klausītājiem, ka ar savām runām tie apkaitina To Kungu. Bet šeit, kā arī iepriekš bija redzams, klausītājs it kā izrāda neizpratni „ar ko tad mēs..”. 17p. Te komentētāji ierauga rūgtu ironiju. Bezdievīgie jautā dievbijīgajiem: „Kur tad ir Dievs?” (līdzīgus jautājumus uzdod arī Ps.42:4; 79:10; 115:2; Jer2:28; Mih.7:10; Jl.2:17). Uz ko Maliahija atbild ar Dieva Vārda pasludinājumu, ka Dievs drīz ieradīsies Kunga vēstnesis, kas sagatavos ceļu. Tā ir norāde uz Jāni Kristītāju (Mt.11:10; Mk.1:2; Lk.1:76; 7:27). Te ir arī kāda paralēle ar 2.Moz.23:20-22, kas varētu būt vēl senāks iepriekš pasludinājums un netieša norāde uz Jāni Kristītāju.

3:2p. (sal.Am.5:18).

3:3p. Šķīstīšana tiks vērsta uz priesteriem, kuri nav piemēroti kalpošanai (4.Moz.8:5-22; Hag.3.). Tie tiks šķīstīti, lai pienestu upurus pēc noteiktās kārtības. Te arī ir Kristus iepriekš pasludinājums.

3:5p. Grēku uzskaitījums. Burvestība tiek minēta kā pirmā. Tā bija stingri aizliegta (2.Moz.22:17; 5.Moz.18:10) ar piemēriem 1.Sam28; Jes.2:6; Jer.27:9; Ec.13:18-20. Tiek minēta arī laulības pārkāpšana (2.Moz.20:14/5.Moz.5:18). Nepatiess zvērests (2.Moz.20:7; Cah.5:3). Varmācīga apiešanās ar īpaši aizsargājamiem – atraitnēm, bāreņiem. Tas viss liecina par iztrūkstošu dievbijību.

3:6-12p. Aicinājums atgriezties pie Dieva, lai Dievs var atgriezties pie savas tautas. 6p. ir uzsvērti „Es” un „jūs”. Caur to ir uzsvēta Dieva uzticamība. 7p. tiek norādīts uz tēvu laikiem. Šai tautai vienmēr ir bijusi tieksme atkrist no sava Dieva un tieksme apstrīdēt Dieva baušļus. Tas ir brīdinājums arī mums šodien. Uzaicinājums atgriezties pie Dieva derības.

10p. Neparasts uzaicinājums pārbaudīt Jahvi. Citviet šāda pārbaudīšana tiek uzskatīta, kā bezdievības zīme (Ps.95:9). Bet ir arī Sv.R. vietas, kur Dievs uzaicina Viņu pārbaudīt (2.Moz.4:1-9; Soģ.6:36-40; 1.Ķēn.18:22; Jes.7:10 u.c.).

3:13-21p. Taisnie ir vienmēr pakļauti ciešanām un kārdinājumiem domāt, ka visas ciešanas ir bezjēdzīgas. Šajā pasaulē ir grūti redzēt kādus augļus kalpojot Dievam. Tomēr Dievs ievēro taisnos un viņa darbus, ticības darbus. 16p. Dievs runā 3.pers. Te arī pieminēta „piemiņas grāmata”. Šāda doma parādās VD vairakkārt (2.Moz.32:32; Jes.4:3; Ec.13:9; Ps.69:29; 87:6; 139:16; Dan.7:10; 10:21; Neh.13:14). 17p. atkal parādās tēva un dēla attiecības. Šeit tiek uzsvērtas mīlestības attiecības. Tā arī ir norāde un JD.

19p. Daži to skaidro eshataloģiskā nozīmē, lai gan tas var norādīt uz Jēzu Kristu, kas šķiet daudz pieņemamāks un konteksts norāda uz to vairāk. 20p. pieminētā „taisnības saule” bez šaubām ir Kristus.

Grāmata noslēdzas ar bauslības pasludinājumu bezdievīgajiem, bet evaņģēlija pasludinājumu ticīgajiem. 23p. Bez šaubām skaidra norāde uz Jāni Kristītāju (Mt.11:14; 17:10-13; Jņ.1:21 u.c.).