Neaizmirsti Kristu
Un notika ceļā uz Jeruzalemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Lk.17; 11-19
Katram no mums ir savs ceļš pie Kristus. Cik dažādas ir mūsu katra dzīves, tik pat dažādi ir ceļi, kas mūs ir atveduši līdz Kristum. Dažus no mums pie Kristus ir pieveduši vecāki jau agrā bērnībā. Dažiem tie ir bijuši draugi vai kaimiņi varbūt draudzes mācītājs. Vēl kādus ir atvedusi vēlme nokristīt savus bērnus vai arī vēlme salaulāties baznīcā. Tie var būt arī dzīves pārbaudījumi, grūtības, smagas slimības un pat mūsu grēki. Katram no mums šis ceļš ir atšķirīgs un katram no mums tas reizē ir arī kaut kas īpašs un ļoti personisks. Bet lai arī kāds būtu šis mūsu ceļš pie Kristus, aiz tā vienmēr stāv pats Dievs, kurš mūs ir vadījis, lai mēs iedami pa šo ceļu reiz sastaptu Kristu.
Lai gan mūsu ceļi ir dažādi, tomēr pie mūsu personiskās sastapšanās ar Jēzu, mūs daudzus vieno kāda kopīga iezīme un tas ir sauciens «paceltā balsī no tālienes». Mūsu pirmā sastapšanās ar Jēzu vienmēr ir ar savu nedrošības un šaubu devu. Mēs baidāmies Jēzum pietuvoties pārlieku tuvu, jo baidāmies tapt atgrūsti, atraidīti. Baidāmies, ka kāds mūs par to nenomētā ar akmeņiem, jo līdzīgi kā desmit spitālīgie vīri arī mēs esam slimi ar grēku, kas ir mūsu garīgā spitālība. Grēks ir kā slimība kas pārņēmusi visu mūsu būtību un ved mūs nāvē. Būt slimam ar spitālību nozīmēja būt arī izstumtam no sabiedrības dēļ savas slimības. Vai nav tā, ka arī šodien daudzi, kas pakrituši kādā grēkā, bet tomēr vēlētos meklēt kādu tuvināšanos, meklēt savu līdzcilvēku atbalstu vai palīdzību, tomēr tiek pieklājīgi atraidīti? Spitālība, tā bija lipīga, nāvi nesoša slimība, kura vispirms padarīja cilvēka miesas locekļus nejūtīgus un tie pamazām viens pēc otra atmira. Kā jau minēju, slimība liedza slimajam atrasties cilvēku sabiedrībā un sastapties ar ļaudīm. Jau pa gabalu ieraugot cilvēku, spitālīgajam bija skaļā balsī jāsauc: «Nešķists, nešķists!». Un ja tu pārkāpi šo likumu un tomēr mēģināji tuvo-ties cilvēkiem, tu sevi pakļāvi draudiem tikt nomētātam ar akmeņiem. Tāpēc nav brīnums, ka desmit spitālīgie vīri ap-stājās no tālienes, drošā attālumā. Un nav arī brīnums, ka šodien daudzi no mums pie pirmās sastapšanās ar Jēzu, rīkojas līdzīgi.
Šodien mūsu spitālība ir mūsu grēki un šodienas cilvēki mums gan vairs nemetīs ar akmeņiem, kas pacelti no zemes, bet gan izvēlēsies citu veidu kā otru nomētāt. Piemēram ar vārdiem, kas reizēm ir smagāki par akmeņiem un trāpa daudz sāpīgāk, tieši mūsu sirdī. Daudziem ir bailes pārkāpt baznīcas slieksni, lai ieietu vēl lielākā Jēzus klātbūtnē un tas no viņiem prasa lielu uzdrošināšanos. Viņiem ir bailes tikt nomētātiem ar akmeņiem, savu grēku dēļ, no to cilvēku puses, kuri paši sevi uzskata par grēka spitālības neskartiem. Protams nedrošību rada arī tas apstāklis, ka mēs vēl nepazīstam Jēzu pietiekoši labi, nezinām kā viņš reaģēs uz mūsu klātbūtni uz mūsu lūgšanu. Mēs jūtamies nepārliecināti, par to, ka Jēzus vēlas mūs uzklausīt, ka Viņš mūs neatraidīs, mūs neatstums. Un arī neesam pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus ir spējīgs palīdzēt mūsu vajadzībās.
«Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!» Šis lūgums nāk no sirds, lai gan ticība vēl ir nepilnīga un mēs neuzdrošināmies Jēzu saukt par savu Kungu, tomēr mūsu vajadzība pēc palīdzības, mūsu bezcerīgā situācija ir samilzusi, ka tā mums liek saukt uz Jēzu, kā pēdējo glābšanas salmiņu, kā uz pēdējo cerības stariņu.
Reiz kāds slēpotājs ir ticis aprakts zem sniega lavīnas un būdams pie dzīvības saucis uz Dievu: «Dievs, palīdzi man. Izglāb mani.» Dievs bija pēdējā iespēja šim cilvēkam, lai gan šaubos ka šis cilvēks iepriekš pazina Jēzu, vai ka šī cilvēka ticība būtu bijusi nobriedusi. Tomēr kaut ko viņš bija dzirdējis par Dievu, ja jau reiz piesauca Viņa Vārdu un Dievs izglāba šo slēpotāju. Grupa glābēju viņu brīnumainā kārtā drīz atrada zem trīs metrus biezas sniega segas.
Šāds pat izmisuma un pēdējās cerības sauciens sasniedza arī Jēzu, no tālienē stāvošajiem spitālības skartajiem vīriem. Pārsteidzoši, bet šie desmit spitālīgie paklausa Jēzum, kad Viņš tiem liek doties pie priestera un atrādīties. Priesteris tajā laikā bija vienīgais, kurš varēja atzīt spitālīgos par dziedinātiem un tikai pēc priestera atzinuma viņi drīkstēja atgriezties ierastajā dzīvē. Šie desmit vīri izšķiras spert milzīgu ticības soli, viņi dodas Jēzus norādītajā ceļā, lai gan nekas tobrīd neliecināja par cerību tikt dziedinātiem. Kā justos mēs viņu vietā? Šaubas, nedrošība, vilšanās? Ko konstatēs priesteris, kad viņš mūs ieraudzīs? Varbūt man pārtraukt ceļu, neturpināt to, neiet pie priestera? Tomēr Jēzus vārdi: «Ejiet, rādieties priesterim!» liek sirdīm strauji sisties krūtīs un cerēt: „Bet ja nu tomēr.”
«Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.» Tie kļuva šķīsti no savas spitālības. Ticības paklausībā spertais solis bija at-taisnojies. Arī mēs katrs to varam piedzīvot, ja uzticamies Jēzus vārdiem, pat pretēji tam, ko redz mūsu acis. Izšķirošais vienmēr ir šis ticības solis, vai mēs izvēlamies uzticēties Kristus vārdiem, vai tomēr nē.
Ja tu vēlies piedzīvot Dieva palīdzību savā dzīvē, Viņa glābšanu, ja tu vēlies piedzīvot savas dzīves sakārtošanu, tad tev ir jāsper paklausībā šis solis. Katrs solis, ko tu izdari Kristus paklausībā tevi ved uz lielāku sakārtotību, tas ved tevi tuvāk dzīves piepildītībai un tavas dvēseles dziedināšanai. Paklausot Kristum tu sāc ievērot, ka tavā dzīvē daudzas lietas sāk pamazām sakārtoties, sāk atrisināties tevī pašā mājojošie daudzie konflikti. Tu pamazām tiec atraisīts no bailēm un bezcerības un sāc ieraudzīt savas dzīves jēgu un mērķi.
Tomēr, kā katru labu lietu var izmantot aplami, gluži tāpat katrs solis var kļūt bīstams ar to, ka mēs pārāk daudz sākam koncentrēties uz saviem nosoļotajiem soļiem, pazaudējot savu kontaktu ar pašu Kristu. Mums var sākt šķist, ka patiesībā viss jau ir tikai atkarīgs no mūsu soļiem, no mūsu darbības, no mūsu paklausības, bet vairs ne no Kristus žēlastības. Nemanot mēs pazaudējam savu patieso Pestītāju un paši ieņemam Viņa vietu, domādami, ka ar savu pareizo rīcību, ar pa-reizajiem darbiem un paklausību mēs varam sevi atpestīt no visām savām likstām un problēmām, kā arī, kas ir pats briesmīgākais – no grēka un tā radītajām sekām.
Desmit vīri devās ceļā ticības paklausībā Jēzus vārdiem, tomēr tikai viens atgriezās, lai pateiktos Dievam. Kas tad bija noticis ar šiem pārējiem deviņiem? Vai pārējie nebija kļuvuši veseli? Bez šaubām arī viņi bija kļuvuši veseli. Tomēr atrazdamies ceļā un sperdami soli pa solim viņi bija aizmirsuši par Jēzu.
Es iesākumā pieminēju kādu slēpotāju, kurš tika aprakts zem 3 metrus biezas sniega segas un sauca uz pēc Dieva žēlastī-bas. Kā jums šķiet vai pēc tam, kad viņš tapa izglābts, viņš par to pateicās Dievam? Es domāju, ka jūs jau nojaušat pareizo atbildi – nē. Pāris nedēļas pēc notikuma viņš sniedza interviju kādā laikrakstā un stāstīja par savu brīnumaino izglābšanos, tomēr šajā intervijā nekur neparādījās vārds – Dievs. Izglābtais slēpotājs slavēja gan slēpošanas kombinezonu, kas pagatavots no kāda augstvērtīga materiāla un nebija ļāvis viņam nosalt zem biezās sniega segas, gan glābēju operatīvo un profesionālo rīcību, tomēr tur nekas nebija minēts par Dievu.
Arī pārējie deviņi izdziedināti no savas slimības, priecīgām, gaviļu pilnām sirdīm devās mājup. Viņu lūgums bija uzklau-sīts, viņi bija saņēmuši dziedināšanu tomēr tikai viens saredzēja sakarību starp dziedināšanu un saucienu: «Jēzu, Meistar, apžēlojies!» Ko domāja pārējie mēs varam tikai minēt. Varbūt to, ka tā bija tikai sakritība, kāda nejaušība starp dziedināšanu un Jēzu? Varbūt to, ka viņu pareizā rīcība dodoties pie priestera ir nesusi viņiem atbrīvošanu? Mēs nezinām. Bet viens ir skaidrs, viņi to nesaistīja ar Jēzu. Tas varētu būt viss cits, tikai ne Jēzus.
Pāvils kādā vietā saka: «Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai? (Gal.5; 7) Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt? Vai tik lielas lietas jūs velti esat piedzīvojuši? Taču ne velti.» (Gal.3; 3-4). Tā notiek, ka daudzi savu ticības dzīvi iesāk skaistā gājienā, tomēr nobeigt tiem to neizdodas. Kādi tam iemesli? Jēzus saka, tā ir neticība. Neticība, kura kā neganta nezāle nomāc mazo, tikko iedēstīto ticības sēkliņu. Tikai viens no desmit atgriezās un Jēzus uzteica viņa ticību un tas bija samarietis. Tikai viens no desmit piedzīvoto svētību atzina, kā no Dieva nākušu un vēlējās pateikties Dievam.
Palūkosimies arī mēs katrs uz savu dzīvi, apdomāsim kas ir mūsu daudzo svētību avots? Kas ir tās lietas mūsu dzīvē par kurām mēs varētu Dievam pateikties. Un vai nav tā, ka arī mums bieži uzbrūk šis neticības kārdinājums kas cenšas novērst mūsu acis no Jēzus? Neļausimies šim kārdinājumam, nebūsim kā lielākais vairums, kā šie deviņi, bet būsim kā samarietis, kurš atgriezās un pienesa pateicību Dievam. Āmen.
māc. E.Kalekaurs
