Nomirt sev
„Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jņ.12:24)
Viņai bija tikai 22. gadi. Jauna, dižciltīga, izglītota un nesen precējusies sieviete, kurai nupat bija piedzimis dēls, joprojām zīdāms ar krūti. Viņa pārdzīvoja, ka sagādā sāpes savam tēvam un citiem tuviniekiem, atrodoties cietumā, kopā ar savu verdzeni Felicitu. Tēvs, kuram ikdienas bija atļauts meitu apmeklēt, viņai sacīja: „Padomā par savu māti, savu brāli, savu tanti, par mani, savu veco tēvu! Bet visvairāk tev jādomā par savu mazo bērniņu!” Nebija pieņemts ka meitas attsaka tēva lūgumu, tomēr viņas lēmums bija galīgs un nemaināms. Viņa bija vainīga, jo nepakļāvās Romas imperātoram Septimus Severus. Viņš gribēja, lai jaunā sieviete pakļautos, tomēr viņa palika nelokāma. Viņa palika nelokāma savā ticībā Kristum, un tas bija viņas vienīgais noziegums – būt par kristieti.
Viņas vārds bija Perpetuja. Sieviete, par kuru atceramies un lasām vēl pēc 1800 gadiem. Viņas nostāja bija stingra. Nāves dienā no cietuma, kopā ar savu kalponi Felicitu, uz arēnu viņas devās priecīgas, it kā dodoties uz Debesīm. Arēna pilna ar naidīgi satracinātu pūli, kura priekšā tika izvesti kristieši nolemti nāvei, plēsīgiem zvēriem tos saplosot. Satrakojusies vēršu māte notrieca no kājām abas sievietes. Tomēr piecēlusies Perpetuja uzsauca pārējiem, kopā ar viņu izvestajiem cīņu biedriem arēnā: „Jums visiem jāpastāv ticībā un jāmīl vienam otru. Lai jūs neizbiedē mocības, kas mums nolemtas.” Kad zvēri nespēja sievietes nogalināt, tiem palīgā nāca kareivis ar zobenu. Perpetuja varonīgi sagaidīja savu nāvi un nepretojās. Abas jaunās kristietes kļuva par varonības paraugu visiem kristiešiem, arī mums šodien. Perpetuja un Felicita (perpetua felicitas) likteņa ironija, vienkārša sakritība vai Dieva nodoms. Šo sieviešu vārdi kopā lasot nozīmē – mūžīga laime. Tas ir tieši tas, ko viņas iemantoja atdodot savas dzīvības.
„Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai”, saka Jēzus. Perpetuja un Felicita ir tikai divas, no simtiem un pat tūkstošiem stāstu, ne tikai tālā senatnē pirmkristīgos laikos, bet arī starp mums šodien, kas atdevušas savu dzīvību nemīlot šo pasauli, bet Kristu Jēzu. Viņas ir sekojušas Kristum ne tikai dzīvē, bet arī nāvē, būdamas gatavas atteikties no visa, kas vien cilvēku var siet pie šīs pasaules.
Kristus ir par mums miris, Viņš atpestījis mūs no mūžīgas nāves, no visas netaisnības, piedodams mums mūsu grēkus, caur kristībā sacīto šķistīšanas vārdu. Tomēr vienlaicīgi mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam darīti par Viņa saimes ļaudīm, lai mēs būtu dedzīgi labos darbos.
Caur Savu krusta nāvi Jēzus rada draudzi. Viņš mirst, lai mirstošais grauds dzimtu jaunai dzīvībai un nestu augļus. Nu mēs, kā Viņa krusta nāves augļi esam aicināti darīt to pašu. Ikdienas mirstot sev un dzīvojot Kristum.
Ne visi mēs esam aicināti kā Perpetuja un Felicita mirt mocekļu nāvē, tomēr nomirt grēkam un šai pasaulei ar visām tās kārībām gan. Gluži kā Pēteris trīs reizes bija reiz aizliedzis Kungu, tā pat mums jāmācās aizliegt pašiem sevi, sakot: „Es sevi nepazīstu, bet pazīstu tikai savu Kungu Jēzu un Viņam vien dzīvoju.” Nevis Jēzum esam aicināti pagriezt muguru, bet gan paši sev, noliedzot visu savu egocentrisko, uz sevi vērsto dzīvošanu un tiekšanos. Tas nozīmē aizliegt savas kaislības un iekārošanas, kā to saka Pāvils ka: „tie kas Kristum pieder ir savu miesu krustā situši līdz ar savām kaislībām un iekārošanām” (Gal.5, 24).
Kristīgā ticības apoloģēts (aizstāvis) Džons Stots izceļ trīs kalpošanas jomas, kurās mums jāmirst pašiem sev dzīvojot Kristum un saviem tuvākajiem.
Vispirms tā ir ģimene. Tā ir pirmā kalpošanas vieta, kur ikdienas mēs mirstam sev, lai dzīvotu savai sievai vai vīram, brāļiem un māsām, vecākiem un bērniem. Tā ir brīnišķiga privilēģija atdot savu dzīvi un dzīvību sava laulātā drauga dēļ, kalpojot savai sievai vai vīram. Mēs varam izdomāt sev dažāds lielas kalpošanas savā prātā, bet, ja nekalposim saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem, ko Dievs mums devis, tad arī pārējās kalpošanas būs veltas. Pāvils saka: „Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu” (1.Tim.5:8).
Ģimene nav personisku ambīciju vai neirotiskas vajadzības pēc varas apmierināšanas vieta, bet gan vieta pašaizliedzīgas kristīgas mīlestības izpaušanai, kas upurē sevi nonāvējot sevī savu lielo egoistisko „Es”. Ģimene ir vieta, kur mēs esam aicināti viens otram pakļauties vingrinoties pazemībā, paklausībā un savstarpējā piedošanā. Domāt, ka es gribu būt kungs un valdnieks ģimenē, tas nekad nav Kristus prāts. Pāvils saka, ka tāpat, kā Kristus mīlestība pret tevi aizveda Viņu pie krusta, tāpat arī vīriem ir jāatdot savas dzīvības par savām sievām. Sākot ar pavisam ikdienišķām lietām vīriem jānes upuris savu sievu labā, līdz pat gatavībai par viņām mirt. Bet arī sievām jāmirst viņās mājojošajai vēlmei valdīt pār savu vīru, un pazemīgā garā jābūt paklausīgām saviem vīriem.
Arī attiecībās ar bērniem vecāku prioritāte ir izveidot labas attiecības, kuru būtība nav balstīta autoritātē, bet gan upurēties spējīgā mīlestībā. Tas nav nekas cits, kā sevis aizliegšana sekojot Kristum, nopelnot un iemantojot bērna cieņu un paklausību, nevis pieprasot to tikai ar rīksti. Ar savu rīcību un attieksmi pret bērniem mēs parādām viņiem to, kāds ir Dievs. Tāpēc bērnu audzināšanā mums vienmēr ir jālūkojas uz Kristu, kurš arī mūs kā nepaklausīgus bērnus ir audzinājis ne ar bardzību, bet mīlestībā ciešot un sevi uzpurējot, līdz mūsos izveidojas mīlestības paklausība.
Labs imperātors nekad neesot neaudzinājis dēlu ar nūjas palīdzību, bet gan pacietībā nemitīgi atgādinot viņam viņa augsto stāvokli un aicinājumu, kas uzliek pienākumu un dod šī aicinājuma apziņu. Arī mūsu bērni ir saņēmuši augstu aicinājumu, tāpēc veicināsim viņos šo dievbērnības apziņu, kas pieprasa arī atbilstošu rīcību.
Otrkārt mūsu miršana draudzē. Arī šajā vietā mēs neesam aicināti lepoties ar saviem talantiem un dāvanām, spējām vai darbiem. Draudze nav sāncensības vieta, kurš labāks, kurš garīgāks, kurš lielāks vai mazāks u.t.t. Jau no apustuļu laikiem sātans brāļu un māsu sirdīs ir sējis domas par kurām raksta evaņģēlists Lūkas: „Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielāksis” (Lk.9, 46). Lai kā mēs negribētu draudzē izcelties, Kristus mūs aicina: uzskatīt citam citu augstāku par sevi. Šī ir mūsu paplašinātā ģimene, kurā katram ir jāuzlūko nevis savas, bet citu vajadzības.
Aizliedzot sevi un mirstot sev pakalpo savam brālim vai māsai draudzē, palīdzot pavisam ikdienišķās un ārējās lietās. Teologs un garīdznieks Bonhēfers raksta: „Tādu lietu ir daudz jebkurā kopībā. Neviens šai vienkāršajai kalpošanai nav par labu. Rūpes par laika tēriņu, kuru sev līdzi nes šāda vienkārša palīdzība, rodas tad, ja par pārāk svarīgu uzskatām paša darbu.” Lūk, nomirsti sev, aicina Kristus, un dodies pakalpot kādai sirmai atraitnei, kura iespējams lielāko savu mūža daļu ir veltījusi Kristum un Viņa baznīcai, bet tagad vecuma nespēka pievarēta nespēj vairs palīdzēt pati sev (ienesot ūdens spaini, vai klēpi malkas). Tā ir tava ikdienas izšķiršanās, nomirt sev uzņemoties kalpošanu tuvākajam, vai …! Vai arī dodies šai iespējai garām, kā priesteris ar levītu smagi piekautajam vīram stāstā par žēlsirdīgo samarieti, domājot tikai par sevi, steigdamies izpildīt iespējams kādu no saviem reliģiskajiem pienākumiem. Šodien daudzi kristieši iekrituši individuālisma sētajos maldos meklējot tikai dvēseles pārdzīvojumu, nevis pašaizliedzīgas rūpes un kalpošanu otram cilvēkam.
„Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu”, saka apustulis (Gal.6, 2). Ja tu esi viens no izredzētajiem, tad neiazmirsti, ka esi izredzēts ne tikai būt par Dieva bērnu un mūžīgai dzīvībai, bet arī izredzēts nest šīs citu nastas. Tu esi izredzēts un radīts labiem darbiem, ko Dievs iepriekš izredzējis, lai tu tajos dzīvotu (Ef). Vienu gribi paturēt, bet otru atmest? Gribi vietu debesu valstībā, bet negribi kalpot šajā pasaulē? Atceries, ka tu neko nevari darīt savas glābšanas labad, bet vari darīt daudz, lai to zaudētu.
Treškārt mūsu miršana pasaulei. Jēzus mūs sūta pasaulē: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” (Mk.16, 15), gluži tāpat, kā Tēvs Viņu bija sūtījis pasaulē. Mēs esam pasaulē, bet neesam no pasaules un nedzīvojam pasaulīgi. „Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas …” (Ef.5). Ar veselību cilvēku neaplipināsi, bet ar slimību gan. Diemžēl veselība nav lipīga. Tāpat ir grūti pastāvēt pasaulē, lai neaplipinātos ar pasaulīgo. Tāpēc šim pasaulīgajam ikdienas mūsos ir jāmirst. Šī ir gan fiziski, gan garīgi piesārņota pasaule. Neļauj, ka pasaulīgie ērkšķi nomāc tavu sirdi. Ja tu tos neizskaudīsi un sevī ikdienas tos nenonāvēsi, tad tie nonāvēs tevi.
Divas jaunas sievietes reiz atdeva visu un atteicās no visa šajā pasaulē, sekodamas Kristum, piepildot Dieva gribu un iemantoja mūžīgu laimi (atceries perpetua felicitas). Viņas kā labības grauds iekrita zemē, lai mirstot nestu augli un nepaliktu vienas. Šo sieviešu nāve iedvesmoja daudzus. Arī tu gribi nest kādu augli ģimenē, baznīcā un pasaulē un iedvesmojot daudzus ticībā uz Kristu? Tad tev ir jāmirst šai pasaulei un pašam priekš sevis. Tev jāmirst tādai dzīvei, kas grib dzīvot tikai sev. Dzīvo pasaulē, bet ne kā no pasaules. Dzīvo, kā mirušie – gluži kā citā dzīvē. Dzīvē, kas nemitīgi noris Dieva priekšā. Neloki muguru savas gribas, iekāru un ambiciozo vēlmju priekšā, bet loki to Kristus priekšā uzņemoties savu tuvāko nastas, gluži kā Kristus ir nesis tavu nastu. Jēzus saka: „Ja kāds Man grib kalpot, tad lai Viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
