Par tevi dota, par tevi izlietas

„Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, – tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” I.Kor.11, 23-26

Reiz, kad simtiem ļaužu spiedās Jēzum virsū Viņu aizskāra kāda, pēc jūdu likumiem, nešķīsta sieva. Jēzus apgriezies jautāja: „Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris? … Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites” (Mk.5, 30-31). Pieskārties Jēzum, to kāro daudzi. Daudzi ticēja, kaut tikai Viņa drēbju vīli vien aizskārt, un es taptu dziedināts. Šķiet, ka tolaik cilvēkiem bija vieglāk un daudz vienkāršāk. Ja vien vēlējās, tiem bija jāuzmeklē Jēzus un Viņam jāpieskaras, un visas kaites atkāpās. Bet mums šodien? Kur mums šodien atrast Jēzu, lai fiziski Viņam pieskārtos, kā nešķistā sieva? Patiesībā Dievs katram no mums ir tuvāk nekā viņai toreiz. Dievs nav tālu nevienam no mums, bet tikai ticīgie ticībā apzinās, un tic šai Jēzus miesīgajai klātbūtnei, kurai arī ļauts pieskārties ikvienam no mums, kas ticam. Šai īpašajai Kristus klātbūtnei mūsu vidū Viņa miesā un asinīs – Svētajā Vakarēdienā. Šeit Viņš mums visiem pieejams vienādā mērā un caur Savu pieskārienu grib dāvāt mums dziedināšanu, un to saņem ikviens kas tic. Ej, tava ticība tev palīdzējusi.

Svētais Vakarēdiens ir visas Dieva svētības augstiene, uz kuru virzās katrs mūsu dievkalpojums. Mēs pakāpienu pa pakāpienam, katru dievkalpojumu kāpjam gluži kā kalnā, līdz sasniedzam virsotni. No pazemīgas grēku sūdzēšanas, mēs dodamies soli uz priekšu uz Evaņģēlija uzklausīšanu, kam kā atbalss seko mūsu atbilde ticības apliecināšanā. Tad vēl viens solītis, caur draudzes lūgšanu par visiem šīs pasaules bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem, uz pateicības pilnu sirds pacelšanu pār šīs pasaules lietām līdz pievienojamies debesu korim, kopā ar to dziedot: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots!Visa zeme pilna Viņa godības!” (Jes.6, 3). Un tad uz ceļiem noslīguši, biklā dievbijībā ieklausamies paša Kunga zaļajā ceturtdienā noslēpumaini izteiktajos vārdos: „Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk.22, 19-20). Jēzus ir stājies mūsu vidū. „Miers ar jums”, Viņš saka. Te nu mēs esam nonākuši līdz altārim, līdz vissvētākajai vietai un lielākajam noslēpumam – Kristum Jēzum Viņa miesā un asinīs. Un tad notiek šis pieskāriens. Pieskāriens, kas deldē visu mūsu grēku gluži kā kvēlojoša ogle Jesajas redzējumā, kad serafs pieskārās Jesajas nešķistajām lūpām deldēdams visu noziegumus. Pravietis Jesaja saka: „Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” (Jes.6, 6-7).

Vari būt drošs, te tas notiek. Pašam Kristum aizskarot tavas lūpas eņģelis tev saka: „Redzi, … tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Tas ir brīnums un noslēpums, pie kura tikai Viņa ticīgajiem ir daļa. Te ir pati Debesu valstība, kāda neliela atblāzma no jaunās Jeruzalemes, svētās pilsētas gaismas, kas nokāpj no Debesīm, no Dieva, kā savam vīram greznota līgava, kurā neieies neviens, kas nesvēts. Tā, kā ir rakstīts: „Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl.21, 27).

Te mēs esam pie Svētā Vakarēdiena mielasta galda, kuru uzklājis mums pats Kungs. Un mēs baudām to kopā ar miriādu miriādēm ticīgo visā pasaulē, kas dzīvo gan šodien, gan arī kopā ar tiem, kas bija pirms mums un vēl tikai būs. Tiešām žēl, ka šis mielasta galds, kuram bija jāvieno visi ticīgie, grēka un neticības dēļ, ir kļuvis pat to, kas mūs šķir. Diemžēl, bet kristieši visā pasaulē ir atkāpušies no Dieva vārdu patiesības un ticības, ka šajā maizē un vīnā Kristus mums ir reāli klātesošs Savā miesā un asinīs. Daudziem kristiešiem tas šodien ir kļuvis par formālu rituālu, vai kā sacījis kāds mācītājs, nostaļģisku Kristus nāves atcerēšanās brīdi. Bet mēs neapstrīdēsim Dieva vārdu, bet pazemībā tiem ticēsim, ka tā ir Kristus miesa par mums nodota, un Kristus asinis par mums izlietas.

Gluži kā Dievs nespiež nevienu ieiet Debesu valstībā, tā Dievs nevienu nespiež ņemt dalību šajā noslēpumā. Viņš tikai aicina. Viņš aicina tos, kuru grēku nasta tos nospiež, un kuri izjūt savu ticības vājumu. Ja nejūti savu grēku un ticības vājumu, tad ieknieb sev un pārliecinies vai neesi miris. Jo nevar būt, ka kāds dzīvs būdams nejustu sevī grēku un savu vājumu. Tā arī mūsu baznīcas Satversme nosaka, ka katram ticīgajam vismaz reizi gadā ir jāapiedalās Tā Kunga mielastā. Jo patiešām, ja cilvēks mēnešiem un gadiem nenāk pie Kristus, lai gan tas viņam ir pieejams, tad šāds cilvēks vai nu nesaprot Vakarēdiena nozīmi, vai neapzinās sava grēka smagumu. Vai arī, tas, kas ir vēl bēdīgāk par pirmo, ka cilvēkā nedarbojas Svētais Gars. Tādēļ ikreizes, kad dzirdi Sakramenta konsekrēšanas vārdus: „par jums top dota” un „par jums top izlietas”, tad domā un šajos vārdos saskati un saklausi arī sevi, lai nesanāk, kā to sacījis mūsu cienijamais Luters, ka Tas Kungs šos vārdus nebūtu veltīgi runājis. Jo Kristus mums dod dārgumu, kuru Viņš no debesīm atnesis un pie šī dārguma mīļi aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es gribu jūs atvieglināt” (Mt.11, 28).

Tā nu ir grēks un kauns, ja Viņš mūs tik sirsnīgi un uzticīgi iedrošina un pamāca nākt pie šā mūsu visaugstākā un cēlākā dārguma, bet mēs izturamies noraidoši un vilcināmies, līdz esam pilnīgi nocietinājušies un vienaldzīgi, ka mūsos vairs nav ne prieka, ne mīlestības, lai to saņemtu (LK). Nāc un saņem šīs mierinošās zāles, kuras tev palīdz un dod dzīvību kā dvēselei, tā miesai. Jo, kur dvēsele ir glābta un dziedināta, tur arī miesai ir palīdzēts. Āmen.

Māc. E. Kalekaurs