Pazemība

Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Lk.14; 7-11

Pazemība. Ar šo vienu vārdu ir izteikta liela daļa no kristīgās dzīves būtības. Tā ir visas kristīgās dzīves virzība – ik dienas pieaugt pazemībā. Šodienas cilvēkiem ne visai patīk šis vārds «pazemība», ja nu vienīgi tajās reizēs, kad runa ir par citu cilvēku attieksmi attiecībā pret mani, pret mums pašiem. Piemēram, ja runa ir par kādu vīru vai sievu, kurš pieprasa un sagaida no sava dzīvesbiedra vai saviem bērniem vai no citiem saviem līdzcilvēkiem pret sevi pazemīgu izturēšanos un attieksmi. Nu kurš gan no mums nevēlētos, lai viņa laulātais draugs vai kāds cits vienmēr būtu pazemīgs? Šādos gadījumos gan cilvēki labprāt lieto šo vārdu „pazemība”, bet tiklīdz runa ir par manis paša pazemību attiecībās pret maniem tuvākajiem, tad šis vārds vairs mums nav tik patīkams un aktuāls. Jo nevienam no mums, cilvēkiem, negribas būt pazemīgiem.

Bet ko tad vispār nozīmē «būt pazemīgam»? Lai labāk saprastu, ko šis vārds pazemība nozīmē varbūt mums būtu jāsāk ar pretējo, ar to, ko šis vārds „pazemība” nenozīmē. Pazemība nenozīmē kādu pielīšanu vai iztapšanu citiem cilvēkiem, izdabāšanu viņiem visās lietās. Tā nav arī piespiedu padevība un to nevajadzētu sajaukt ar paklausību vai pakļautību. Piemēram, ja es savā darba vietā paklausu savam darba devējam tāpēc vien, ka viņš ir mans priekšnieks, tas vēl nebūt nenozīmē, ka es esmu pazemīgs. Tā ir paklausība vai padevība augstāk stāvošām personām, bet ne pazemība. Arī tikai zemu noliekta galva lūgšanas laikā vēl ne vienmēr ir pazemības pazīme. Pazemība, tā nav arī tikai kāda uzspēlēta šķietamība, aiz kuras patiesībā stāv kāds savtīgs aprēķins vai paša izdevīgums. Piemēram, to nevarētu saukt par pazemību, ja es palīdzētu jums jūsu ikdienas darbos, bet aiz šīs manas palīdzēšanas stāvētu kāds aplams motīvs, kāds man pašam vien zināms, bet no jums, apslēpts nolūks, lai iegūtu no tā visa sev kādu labumu vai atzinību. Jo pazemība nav tikums, kurš meklē kādu, kas viņam pasistu pa plecu un teiktu uzslavas vārdus. Reiz kāds cilvēks ironiski ir izteicies, ka: „Vienīgais, par ko es esmu lepns ir mana pazemība.” Patiesa pazemība nekad pati ar sevi šādi nelepotos. Tā nav arī skumšana par savu aplamo rīcību, niecību vai arī tikai sevis nosaukšana par nabaga grēcinieku. Lai gan citiem cilvēkiem var šķist, ka šis gan ir pazemīgs cilvēks, kurš nebaidās atzīt savu niecību un savu grēcīgumu, tomēr nereti atliek šādam cilvēkam tikai apstiprinoši piekrist un atzīt: «Jā, tu patiešām tāds esi», tā viņa vaigs uzreiz pārmainīsies.

Bet kas tad ir patiesa pazemība? Latīņu valodā pazemība tulkojama kā „humilitas” kas savukārt cēlies no vārda „humus” jeb zeme. Arī mums latviešu valodā ir līdzīgi, mēs varam redzēt, ka vārda „pazemība” sakne ir atvasināta no vārda „zeme”. Ko tas varētu nozīmēt? Ko tas mums izsaka, jeb ko mēs no tā varam secināt par pazemību? Ir interesanti, ka šis latīņu vārds „humus” nav kāda izkaltusi, putekļaina zeme, bet drīzāk mitra, auglīga augsnes zeme. Tā varētu teikt arī par pazemību, ka tā līdzinās tādai auglīgai augsnei, kurā vispirms jau var uzdīgt un uzaugt Dieva Vārda sēkla. Pazemība ir augsne, kurā iesētais Dieva Vārds var augt un savā laikā nest arī augļus.

Pazemību varētu dēvēt arī par spēju palikt neievērojamam. Mēs evaņģēlija lasījumā dzirdējām, ka Jēzus redzēdams, ka viesi izmeklē sev pirmās vietas farizeja namā, tātad ar nolūku tās vietas, kurās sēžot viņi taptu visu ievēroti, Jēzus stāstīja līdzību. Līdzību, kura noslēdzas ar vārdiem, ka katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts. Mums vienmēr gribas sevi izcelt starp citiem vai pār citiem cilvēkiem, tāpat mums arī bieži ir vēlme parādīt savu ietekmi pār kādu citu, tad pazemība ir tas tikums, kas spēj palikt neievērotam. Pazemība tā ir brīvība no vēlmes būt ietekmīgam. Cik bieži mūs pārņem rūgtums, ja pēc kāda labi padarīta darba neviens nedz mūs, nedz mūsu darbu nav ievērojis. Nepārprotiet, tas nebūt nenozīmē, ka izteikt pateicību un novērtēt otra cilvēka darbu būtu slikti vai nevajadzīgi. Gluži pretēji pateicība vienmēr ir vajadzīga un tā nekad nevar būt par daudz. Tāpat arī mums vienmēr ir jāprot novērtēt otra cilvēka darbu. Bībele mūs māca būt pateicīgiem gan pret Dievu, gan cilvēkiem. Apustulis Pāvils saka: «Par visu esiet pateicīgi! » (1.Tes 5:18). Tomēr ja šāda pateicība kādreiz iztrūkst, tad pazemība ir tā, kas to neizjūt kā sarūgtinājumu.

Pazemība sēdina citus cilvēkus pirmajās vietās, tas ir tā nostāda un vērtē citus cilvēkus augstāk par sevi. Pat redzēdama kādu grēkojam vai kļūdāmies, pazemība nekad nedomās, ka šis otrs cilvēks ir vājāks vai sliktāks par tevi. Jo, kā teicis kāds viduslaiku teologs (Ķempenes Toms), ka «tu nezini cik ilgi tu pats būsi labs».

Mēs visi šajā ziņā esam atkarīgi no Dieva žēlastības. Pāvils korintiešu draudzei raksta: „Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir ko tu nebūtu saņēmis?” Un tieši šeit parādās pati augstākā pazemības virsotne, atzīt sevi par atkarīgu, atkarīgu no Dieva žēlastības. Atzīt to, ka visas lietas, ko tu savā dzīvē esi saņēmis nāk no Dieva. Arī mūsu svēttapšana, arī tas, ja mēs ko labu spējam, pat ja mēs spējam labu domāt, arī tas nāk no Dieva.

Patiesu pazemības iemiesojumu mēs redzam Jēzū Kristū. „Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil.2; 6-8). Kristus būdams patiess Dievs nepaaugstināja sevi pār citiem, bet gan mūsu dēļ pazemojās līdz apkaunojošai krusta nāvei. Tieši tajā atklājas pazemība, ka tu būdams stiprs neatbildi saviem pāri darītājiem ar spēku. Pasaules acīs neizrādīt savu spēku, varu un savu pārākumu ir muļķība, jeb kā Bībele saka ģeķība. Bet Dieva acīs gluži pretēji būt stipram, tas ir parādīt savu varu un pārākumu ir tieši tajā apstāklī, ka es to spēju neizrādīt.

Naktī, kad Jēzus tika sagūstīts, Pēteris izrāva zobenu un nocirta augstā priestera kalpam ausi uz ko Jēzus sacīja Pēterim: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mt.26; 52). Mēs redzam, ka Jēzus spēks izpaužas tajā, ka viņš neizrāda savu varu un savu pārāko stāvokli, bet gan panes ar mierīgu sirdi nepelnītus apvainojumus un pāri darījumus.

Tiekties pēc pazemības ir jābūt arī katra kristieša mērķim. Tā nav mūsu brīva izvēle būt pazemīgam vai nebūt. Tā ir Dieva pavēle, kas saka: „..kļūstiet pazemīgi, lai jūs Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast.” (Cef.2:3). Šāda pavēle izklausās pēc smagas nastas, bet kā kādreiz sacījis kāds cilvēks, ka patiesībā smagi ir tikai pirmie soļi ceļā uz pazemību. Atcerēsimies arī Jēzus aicinājumu, kad Viņš saka: Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Noslēgumā es gribu noslēgt ar kādu lūgšanu:

Atpestī mani, Jēzu No vēlēšanās, ka mani mīl, No vēlēšanās, ka mani slavē, No vēlēšanās, ka mani godā, No vēlēšanās, ka mani uzslavē, No vēlēšanās, ka man dod priekšroku, No vēlēšanās, ka man prasa padomu, No vēlēšanās, ka mani min citiem par piemēru, No vēlēšanās, ka mani ievēro, No bailēm, ka mani pazemos, Atpestī mani,Jēzu No bailēm, ka mani nicinās, No bailēm, ka man pārmetīs, No bailēm, ka mani apmelos, No bailēm, ka mani aizmirsīs, No bailēm, ka man darīs pāri, No bailēm, ka mani izsmies, No bailēm, ka mani turēs aizdomās, Lai citus mīlētu vairāk par mani, Jēzu, dod man žēlastību tā vēlēties. Lai citus vērtētu augstāk par mani, Lai pasaules acīs citi pieaugtu, bet es ietu mazumā, Lai cits tiek izraudzīts, bet es atstāts novārtā, Lai citi tiek slavēti, bet es atstāts neievērots, Lai citiem tiek dota priekšroka visā, Lai citi kļūst svētāki par mani, bet es kļūstu tik svēts, cik man pienākas. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs