Pielūko, ka nekrīti
Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. – Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.1Kor 10:1-13
Šodien dažviet var dzirdēt izskanam domu, ka Vecā Derība ir novecojusi un ka mums daudz pie tās nebūtu jākavējas. Tas nav nekas jauns. Šādas domas baznīcas vēsturē ik pa laikam ir pacēlušās. Nu, protams, Vecā Derība ir pierakstīta ļoti sen. Par vecāko no visām Bībeles grāmatām tiek uzskatīta Ījaba grāmata. Tā ir pierakstīta patiešām ļoti sen, agrāk nekā 2070. gadus pirms Kristus. Tātad, tas ir vairāk kā 4080. gadus atpakaļ. Tas ir ļoti sen. Arī pats Vecās Derības nosaukums, Vecā Derība, taču savā ziņā liecina, ka tā ir kaut kas vecs, sens un pagājis. Līdz ar Jēzus nākšanu cilvēka miesā šeit virs zemes ir iesācies Jaunās Derības laiks un mēs tagad dzīvojam Jaunās Derības laikā un piederam pie Jaunās Derības tautas. Bet vai būtu pareizi sacīt, ka tāpēc Vecā Derība ir novecojusi? Nē. Tā ir kā pamats, uz kura ir uzcelta Jaunā Derība, bez kuras nevar izprast Jaunās Derības notikumus. Gluži kā māju nevar uzcelt bez pamatiem, tā arī JD nevar pastāvēt bez Vecās Derības. Caur Vecās Derības notikumiem joprojām arī šodien uz mums runā Dievs. Jo visa Bībele kopumā, ne tikai Jaunā Derība, bet arī Vecā Derība ir Dieva Vārds. Apustulis Pāvils saka: „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā …” (2.Tim.3:16). Sacīdams šos vārdus Pāvils vispirms tos zīmē tieši uz Veco Derību.
Arī šodienas lasījumā Pāvils vērš Jaunās Derības kristiešu skatu atpakaļ uz Veco Derību, uz kādiem notikumiem tajā. Caur šiem Vecās Derības notikumiem, tos pieminot Pāvils grib brīdināt Korintas draudzes kristiešus, no tapšanas par nederīgiem, par atmetamiem un līdz ar viņiem pasargāt arī mūs šodien no tā paša posta. Pāvils uzrunājot korintiešus tiem vispirms atgādina, ka visi mūsu tēvi saņēma atbrīvošanu izejot no Ēģiptes. Tie nebija tikai jūdu tautas tēvi, tie ir arī mūsu ticības tēvi. Lai gan mēs neesam jūdi, tomēr Vecās Derības notikumos iesaistīto ticīgo piemēri ir arī mūsu visu ticības tēvi. Vēstulē romiešiem ir sacīts, ka, piemēram, Ābrahāms ir visu ticīgo tēvs (Rom.4:11). Viņš ir patiesā Israēla tēvs, bet patiesais Israēls ir kristīgā baznīca, Kristum ticīgie visos laikos, arī šodien. Pāvils uzrunādams korintiešus uzsver, ka „visi”, proti, ne tikai daži, bet visi izraēlieši tika atbrīvoti no Ēģiptes verdzības. Piecas reizes, šeit dažos pantos Pāvils uzsver vārdu „visi”. Visa Israēla tauta piedzīvoja milzīgu Dieva žēlsirdību. Visi, kas izgāja caur Sarkano jūru, pēc Dieva pavēles jūras ūdeņiem pašķiroties un tika atbrīvoti no paverdzinātājas Ēģiptes, kas Vecajā Derībā ir kā velna un grēka simbols. Visi, kas izgāja no Ēģiptes zemes vēlāk tuksnesī tika pabaroti un padzirdināti. Pats Dievs par tiem rūpējās dodot visu dzīvībai nepieciešamo. Bet uz lielāko daļu no viņiem, kā saka Pāvils, Dievam tomēr nebija labs prāts. Visus šos ļaudis, visu tautu tuksnesī pavadīja Dieva godība. Pats Dievs bija viņiem klātesošs dienā mākoņu, bet naktī uguns stabā. Visa tauta bija Dieva apsardzības apsegti, kā ar segu, gluži kā sacīts Ps.105:39 „Padebesi Viņš deva viņiem par segu un uguni naktī par gaismu.” Un tauta iesākumā bija pilna ticības Dievam.
Sarkanās jūras ūdeņi, caur kuriem Dieva izredzētā tauta izgāja, bet kurā faraona karaspēks dzenoties tautai pakaļ noslīka, kļuva par glābšanas ūdeņiem Israēlam – Dieva izredzētajai tautai. Šie Sarkanās jūras glābjošie ūdeņi, tie ir pirmtēls tai svētībai, ko mēs katrs saņemam savās kristībās. Visi, kas izgāja caur šo Sarkano jūru bija ticības pilni, bet ne visi šajā ticībā arī palika. Tāpat daudzi, saņemot kristību apliecina savu ticību, bet ne visi šajā ticībā paliek uzticīgi Dievam līdz galam. Visi kristību ūdenī piedzīvo Dieva žēlsirdību, bet ne visi to patur līdz beigām. Pēc sarkanās jūras šķērsošanas tauta nonāca tuksnesī. Tur tie tika baroti ar mannu no debesīm, ar debesu barību, ar eņģeļu barību. Psalmists saka: „Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, …” (Ps.78:24-25). Tā, kā Pāvils norāda, bija arī tautas garīgā barība: „un visi baudījuši to pašu garīgo barību..” – saka Pāvils. Arī mūs, kurus Dievs caur kristību atbrīvojis no grēka verdzības, pats Dievs arī uztur un pabaro ar garīgo barību, savu Vārdu un vissvētāko sakramentu, proti, Svēto Vakarēdienu šajā pasaulē, kurā mēs atrodamies, kā ceļinieki. Ceļojuma, caur tuksnesi, laikā Mozus deva arī dzert ūdeni no klints, kas kā Pāvils norāda bija pats Kristus Vecās Derības laikā. Un tomēr, lielākā daļa no tautas nenonāca līdz gala mērķim. Jāsaka, ka Pāvils izsakās šajā vietā ļoti maigi, sacīdams lielākā daļa, jo lielākā daļa, tas bija vairāk, kā 100 000. Patiesībā tikai divi, divi no tiem, kas bija izgājuši no Ēģiptes zemes caur Sarkano jūru un nonākuši tuksnesī, tikai divi Jozua un Kālebs iemantoja apsolīto zemi.
Visi šie Vecās derības notikumi, uz kuriem atsaucas Pāvils šajā vēstulē korintiešiem, ir tikai kā „ēna” lielajiem noslēpumiem Jaunās Derības laikā. Tie ir kā „ēna” svētajai Kristībai art kuru esam kristīti un Svētajam Vakarēdienam. Pāvils te velk paralēli starp Veco Derību un draudzi Korintā un arī ar mums šodien. Korintieši bija pieņēmuši Svēto Kristīb. Tāpat viņi arī bija dalībnieki pie Svētā Vakarēdiena. Un Pāvila mērķis atgādinot šos Vecās Derības notikumus ir viens; kā daudzi bija kļuvuši nederīgi dēļ savas neuzticības un savas liekulīgās Dieva pielūgšanas Vecajā Derībā, tā arī kristieši riskē kļūt nederīgi pestīšanai, ja viņi sāks praktizēt melīgu, liekulīgu Dieva pielūgšanu un nedzīvos pastāvīgā grēku nožēlā un patiesā ticībā, kas ir Svētā Gara iedvesta.
Mēs visi baznīcā tiekam pakļauti diviem kārdinājumiem. Viens ir tas, kurā krita izraēlieši un arī kādi no korintiešiem un iespējams arī kādreiz daži no mums. Tas ir pašapmierinātības un kūtruma kārdinājums. Tā ir mehāniska, jeb varētu sacīt arī maģiska attieksme pret reliģiju. Tas notiek tad, mīļie brāļi un māsas, kad cilvēks domā, ka viņam pietiek tikai pareizi izdarīt kādas noteiktas darbības un viss būs kārtībā. Tie domā, ka tikai vajag nokristīties vai tikai aiziet pie Svētā Vakarēdiena un viņi tiek izglābti, tikai tāpēc vien, ka viņi to ir darījuši un visu pareizi pēc kādiem priekšrakstiem izpildījuši. Šie nedomā, ka tiem būtu nepieciešama arī patiesa atgriešanās no grēkiem un ticība Kristum. Šie uzskata, ka tiem pietiek, ka viņi ir ņēmuši dalību pie Vakarēdiena, bet tos nepavada nopietns lēmums labot savu dzīvi. Pāvils brīdina, ka nevar piedalīties pie šiem lielajiem Dieva noslēpumiem un turpināt palikt grēkā. Iespējams, ka Korintā bija kādi, kas domāja, ka viņiem pietiek, ka viņi ir kristīti un piedalās Svētajā Vakarēdienā un tādēļ, jau viņi ir glābti no mūžīgās pazušanas un viņiem nav nepieciešams atgriezties no grēkiem. Mēz zinām, ka kādi korintieši nesaskatīja kaut ko ļaunu tajā, ka viņi apmeklē kādus elku tempļus, bet reizē arī baznīcu. Arī šodien daudzi nesaredz nekādu ļaunumu vienlaicīgi ticot horoskopiem, piedaloties, kādos pagāniskos kultos vai rituālos vai arī uzticoties kādiem amuletiem un sekojot māņticībām, bet reizē esot piederīgam arī pie baznīcas. Mīļā draudze, šīs lietas nav savienojamas ar baznīcu un ticību Dievam.
Bet bez šī pirmā kārdinājuma mēs tiekam kārdināti arī ar kādu citu, pilnīgi pretēju. Tas ir kārdinājums noniecināt un mazināt šo Dieva noslēpumu, proti, sakramentu reālo spēku un iedarbību. Tādejādi nonievājot patieso dvēseles barību, uztverot to tikai kā kādu simbolu. Tas notiek tad, kad cilvēks kristību uzskata tikai par kādu cilvēcisku darbību, kurā mēs paši demonstrējam savu ticību un dievbijību. Šajā kārdinājumā mēs krītam tad, kad noliedzam kristībās Dieva lielo darbu mūsu pestīšanas labā. Tas notiek tad, kad mēs noliedzam patieso grēku piedošanu, ko mēs saņemam kristībās (Ap.d.2:38-39; 1.Pēt.3:21). Jā, tas notiek arī tad, kad mēs noliedzam un neticam Jēzus Kristus patiesai klātbūtnei miesā un asinīs, Svētajā Vakarēdienā. Un ka tajā piedaloties mēs saņemam patiesu svētību, ko Kristus priekš mums ir izcīnījis atdodot savu miesu pie krusta un izlejot savas svētās asinis par mūsu glābšanu.
Caur šo Vecās Derības pārstāstu Dievs izrāda savas rūpes par mums. Dievs grib mūs brīdināt, lai nepieļaujam savā dzīvē tos pašus grēkus, ko izraēlieši. Viņi mums ir doti par brīdināšanu, lai neatkārtojam viņu pieļautās kļūdas savās dzīvēs. „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” – saka Pāvils. Tas daudzkārt notika ar Israēla tautu, ka tie gan ticībā labi iesākuši tomēr to līdz galam nepaturējuši krita grēkā. To dzirdējām arī šodienas pirmajā lasījumā no Vecās Derības, ka tauta nāca un stājās Dieva priekšā Viņa namā, dievnamā un sacīja: mēs esam glābti! – un tomēr viņi turpināja savā dzīvē gan zagt, gan nokaut, laulību pārkāpt un melot, viņi bija bez nodoma labot savus dzīves ceļus. Tie nelaboja savus ceļus, savus darbus un rīcību. Lai gan paši sacīja mēs esam glābti, tad tomēr tie bija viltus vārdi, uz kuriem tie paļāvās. „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Uzmanīsim sevi un pārbaudīsim sevi vienmēr Dieva Vārda gaismā, lai nekrītam, bet ja esam krituši no sirds lūgsim Dievu, lai Viņš palīdz piecelties. Un Viņš palīdzēs. Viņš mums sniedz savu palīdzošo roku, ko mēs varam satvert caur Viņa Vārdu un Svētajiem Sakramentiem. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
