Psalms 32

māc. Edijs Kalekaurs

Pārdomas par Psalmu 32

1 Dāvida dziesma pamācībai. Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!

2 Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!

3 Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu,

4 jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. (Sela.)

5 Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju:”Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. (Sela.)

6 Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs.

7 Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. (Sela.)

8 “Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci.

9 Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis.”

10 Bezdievīgajiem ir daudz sāpju, bet, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastībā.

11 Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!

Psalmā mēs varam ievērot hiastisku struktūru ar centru 5-7p., kas ietver grēku piedošanu, pestīšanu un patvērumu.

A1 1-2p. Iznākums, rezultāts/svētīgie

B1 3-4p. Pretestība/klusējot

C1 5p. Reakcija/grēku piedošana

C2 6-7p.Reakcija/patvērums, pestīšana

B2 8-9p. Pretestība/negrib nākt

A2 10-11p. Iznākums, rezultāts/prieks un gaviles

• Maskil, tātad pārdomu vai pamācību psalms. Šis ir arī otrais no 7 baznīcas grēku nožēlas psalmiem (gr.nož.Ps.6; 32; 38; 51; 102; 130; 143). Apustulis Pāvils citē šo Psalmu Rom.4:6-8 saistībā ar ļoti svarīgo taisnošanas mācību, pierādīdams jūdiem, ka arī VD taisnošana vienīgi ir tikai no žēlastības. Šis arī ir Luteram viens no saistošākajiem psalmiem. Ko arī viņš ir uzskatījis par pamācības psalmu, kas māca to „kas ir grēks un kā no tā tikt vaļā un kā kļūt taisnam. Jo pats prāts nesajēdz to, kas ir grēks.., bet šeit Dāvids saka, ka visi svētie ir grēcinieki un nevar citādi kļūt svēti un svētīgi, kā vienīgi atzīstot savus grēkus Dieva priekšā un zinot, ka bez nopelniem un darbiem, vienīgi no žēlastības par taisniem tiek uzlūkoti.”
• Psalms nerunā par kādu vispārēju reliģiozitāti, bet gan par psalmista personīgo pieredzi. Tomēr kā to uzsver arī komentētāji (H. Lamparter), ka tas nemaina psalma vērtību, bet gan to pastiprina. Psalmists uzsver un slavina to svētību, ko pats ir piedzīvojis (pēc bikts). Tomēr pirms svētības saņemšanas viņam ir nācies piedzīvot daudz mokas un ciešanas. Tik ilgi, kamēr viņš apslēpa savus grēkus, Dieva roka smagi gūlās uz viņu. Tad sekoja atzīšanās savos grēkos un piedošanas saņemšana. No tā arī izaug slava un pateicība, kā arī drošība Dievā. Tas ir brīdis, kad dvēsele var atkal „uzelpot”.
• Svētības stāvoklis, ko slavina psalmists ir kā sekas grēku atzīšanai. Neviens nevar pastāvēt Dieva priekšā, ja tas Kungs grib pierēķināt kādus grēkus. “Nepieskaiti man, mans Kungs, to par vainu un nepiemini, ka tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku!” 2.Sam.19:20. Patiesi laimīgs tiešām var būt tikai tas, kam patiešām grēki ir piedoti, tā, ka tie vairs cilvēku nenospiež pie zemes un neapgrūtina viņa sirdsapziņu. Grēcinieks nevar atbrīvoties pats no savas grēka vainas (piem. psihologs u.c.), viņu var atbrīvot tikai Dievs. Cilvēks arī nevar pats sev piedot grēkus un tos atvainot, apsegt u.t.t. vienīgais iespējamais ceļš uz grēku piedošanu ved caur grēku atzīšanu, bikti, kurai tūdaļ arī seko absolūcija. Kur grēku piedošana, tur dzīvība un svētlaime (Luters).
• Grēku atzīšana un atklāti izsacīts grēks ir kā Vecās Derības likumā noteiktā upura sastāvdaļa. „Un, kad viņš vienā no pārkāpumiem ir vainīgs, tad viņam tas jādara zināms, ka viņš ir apgrēkojies.” (3.Moz.5:5), kā arī „Un Ārons lai liek abas savas rokas uz dzīvā āža galvas, un viņam jādara zināmas visas Israēla bērnu vainas, viņu pārkāpumi un viņu grēki, un tie viņam jāliek uz āža galvas…” (3.Moz.16:21) un „.. tad tiem būs izsūdzēt savus grēkus, ko tie darījuši, un vainīgajam jāatlīdzina viņa nodarītais zaudējums..” (4.Moz.5:7). Te arī var salīdzināt ar Sal. pam. „Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” (28:13) un JD (1.Jņ.1:8-9). Ir redzams, ka VD upurēšana ir cieši saistīta ar grēku izsūdzēšanu un nav šķiramas.
• Šis psalms visticamāk pēc komentētāju domām ir sarakstīts pēc tam, kad Dāvis ir grēkojis ar Batsebu. Šis notikums un grēksūdze ir lasāma arī 2.Sam.12:7, lai gan šajā vietā nav aprakstītas Dāvida iekšējās dvēseles cīņas un mokas. Te mēs tikai atrodam Dāvida atzīšanos pravietim Nātanam. Tiek uzskatīts, ka šī ir iespējams vienīgā vieta VD kur aprakstīta privātā bikts. Ir redzams, ka arī augstāk minētajās norādēs grēku sūdzēšana nav bijusi kāda vispārēja un nekonkrēta, bet gan konkrēta un personiska. Tas mudina domāt, ka privātā bikts ir bijusi prakse arī VD.
• Ps.32 ir bijis arī Augustīna mīļākais Psalms. Augustīns šo savu iemīļoto psalmu esot lasījis ar „raudošām acīm un sirdi” un pirms savas nāves licis to uzrakstīt uz sienas iepretim savai slimības gultai un tajā smēlies mierinājumu un stiprinājumu ticībā.
• Pastāv uzskats, ka arī Israēls šo psalmu lietojis kā lūgšanu psalmu lielajā grēku nožēlas dienā (salīdzināšanas dienā?).

2.p. „Svētīgs..” Mēs sastopam trīs veidus, kā tiek nosaukts grēks: „noziegums”, „pārkāpums”, „grēks”. Sal. 2.Moz.34:7 „kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. Līdzīgi arī šeit mēs sastopam līdzīgu uzskaitījumu. Grēku var raksturot, kā atkrišanu, neuzticību, netrāpīšanu mērķi. Savukārt piedošanu var raksturot, kā atcelšanu (nastas noņemšanu), apklāšanu (tas tiek apklāts tiesneša acīm), nepierēķināšana.

Jāievēro, ka grēku piedošana nav tikai kāds process pie cilvēka, bet gan pašā cilvēkā. Un to paveic pats Dievs (sal.Ps.103:3 „Viņš piedod..un dziedē..”).

2. p. „..kura sirdī viltības..” Tas nav jāuztver kā darbs, kura dēļ tiek piedots, bet drīzāk kā sirds stāvoklis, kurā ir iespējama piedošanas saņemšana. Šo vietu nevajadzētu pārprast domājot, ka „vaļsirdīga atzīšanās” ir piedošanas iemesls.

Psalmists ir ilgāku laiku satriekts („dienu un nakti” 4.p.) un uz viņu gulstas Dieva smagā roka. Varētu piebilst – tiesneša roka. Viņš (psalmists) sauca un vaidēja (4.p.). To varētu raksturot, kā tādu sāpju kliedzienu. Un šī klusēšana bija iemesls šīm dvēseles mokām, kas arvien pieauga izjūtot Dieva tiesājošo spriedumu.

3.p. iesākas ar „jo” vai „tāpēc, ka”. Latv. val. tas izpaliek. Šis norāda uz cēloni, jeb iemeslu tam kāpēc tad „kauli panīka”. Šīs ciešanas izpaudās ne tikai dvēselē, bet arī pie miesas. Iemesls ir klusēšana. Daži komentētāji (piem. Kalvins) uzskata, ka vārdi „kauli panīka” ir drīzāk tikai tēlains salīdzinājums. Tomēr nav nekāda pamata to uzskatīt tikai, kā kādu metaforu. Klusēt, tas ir grēcinieka kārdinājums un psalmists to šajā vietā atzīst, kā kaut ko ļoti nesaprātīgu. Šāda grēka noklusēšana apsūdz sirdsapziņu un grauj cilvēka iekšējo mieru. Šāds nemierīgs cilvēks ir nožēlojams un slims (4.p.).

5.p. Netiek pateikts kādā veidā psalmists šo grēku izsūdzējis. Vai tas notika templī, vai dievkalpojumā, vai priesterim, vai pienesot grēku upuri, vai sirds sarunā ar Dievu (tikai sirds kambarīti). Tas tieši pašā psalmā netiek pateikts, bet pastāv uzskats, ka to Dāvids, kas tiek uzskatīts par psalma autoru ir šo grēku izsūdzējis privātajā biktī Nātanam (2.Sam.12).

6.p. „Tāpēc ..” Ar šo Kalvins u.c. pamana pamudinājumu. Savukārt Luters u.c. to tulko mazliet citādāk: „par to Tevi jāpielūdz visiem svētajiem..” „.posta laikā..” LXX „piemērotā laikā” „īstajā laikā”. Sal. Jes.55:6 „Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” arī Ps.69:15 „Bet es Tevi lūdzu, Kungs, laikā, kad Tev tas labpatiktu; ak, Dievs, uzklausi mani..”

Savukārt ūdens plūdi, kas pieminēti 6.p. šķiet ir atsauce uz Noasa plūdiem, kad plūdos tika iznīcināta visa grēcīgā pasaule. Dāvids iedrošina uzticēties Dievam, pat tad, ja grēku būtu tik daudz cik tas bija pirms plūdiem, kuru dēļ Dievs iznīcināja veco pasauli. Dieva žēlastība ir vēl lielāka un pārāka.

8 – 9 p. Daži uzskata, ka runātājs te ir Dāvids, līdzīgi, kā viņš izsakās Ps.51:15 „Es (Dāvids) mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis” (Ps.51). Piemēram, Kalvins uzskata, ka te ir Dāvida runa, kurš rādīs ceļu pie Dieva, kurš viņu apžēlojis. Turpretim Luters te saskata Dieva runāšanu.

Šajā psalmā mēs varam ieraudzīt vēl kādas lietas, kas modina pārdomas:

• Dievbijīgā trīskāršu atzīšanos 1) ka savu grēku dēļ ir vainīgs un pelnījis sodu; 2) ka caur Dieva žēlastību saņem piedošanu; 3) par to mūžīgi Dievam būs pateikties.
• Grēku piedošana 1) kas uz to ir aicināts? 2) kas to izdala? 3) kā to saņemt?
• Nesvētīgi tie, kas savus grēkus noliedz, svētīgi tie, kas atzīst.
• Kad grēkus esam atskārtuši, tie dara mūs nemiera pilnus. Tas savukārt mūs mudina meklēt Dieva žēlastību caur ko iemantot svētību.
• Svētīgs tas, kas sevi nemāna. Attiecībā uz grēku un uz piedošanu.
• Nav svētīgāka teikuma par grēku piedošanas pasludinājumu. Kur nav grēku, tur nav Dieva dusmu. Kur nav bauslības lāsta, tur velns nevar skādēt un nāve nožņaugt un elle aprīt.
• Tā ir mūsu taisnošana, ne ka mums vairs nebūtu grēku vai ar saviem darbiem būtu par tiem gandarījuši, bet gan Dievs tos mums ir piedevis.
• To ceļu, kas ved pie piedošanas mēs nezinām no dabas, vēl mazāk no sevis, bet Dievs to atklāj, dod spēku un pats par šo ceļu vada.
• Taisnošanai seko jauna paklausība un brīvprātīga kalpošana. Tas ir Dieva darbs caur savu Garu mūsu sirdīs.
• Nav drošāka patvēruma par Kungu.
• Augstākā māksla ir ticēt grēku piedošanai, turpretim lielākās vaimanas, kur cilvēks šādu žēlastību nepazīst, bet tic un meklē citus ceļus, lai gūtu svētību.
• Klusēšana kaitē dvēselei un nenes mieru.
• Ļauna sirdsapziņa, kas sajūt savu grēku un Dieva dusmas ir sāpes pār visām sāpēm.
• Lielākais prieks ir Tas Kungs pats.

Izmantotā literatūra:”Theologisch-homiletisches Bibelwerk” by Johann Peter Lange,”