Saņem Svēto Garu
“Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā… ” Apd 2:1-18
Pārpildītas šaurās ielas. Milzīga ļaužu drūzma. Jūdi, kas dzīvo diasporā, tie, kas izkaisīti pa visu tā laika pazīstamo pasauli, no dažādām zemēm un tautām sapulcējušies Jeruzalemē. Ielās var redzēt kādas prominentas personas, rabīnus, rakstu mācītājus u.c. Kaut kas tāds, ko katru dienu nevar novērot. Iedomājieties, ka tagad uz vienu dienu Latvijā atgrieztos visi latvieši, kas izceļojuši no Latvijas, visi, kas izbraukuši uz Īriju, Zviedriju, Norvēģiju, Holandi u.c. Un tie visi sapulcētos, lai kopā ar mums šodien Rūjienā svinētu vasarsvētkus. Mēs varam teikt, ka tā, līdzīgi bija arī toreiz, kad jūdi bija sapulcējušies lai svinētu vasarsvētku dienu. Jāsaka, ka viņiem gan šī diena saucās nedaudz savādāk „Šavuot” – t.i. „nedēļu svētki”. Šajos svētkos viņi sapulcējās Jeruzalemē, lai svinētu šos sev nozīmīgos svētkus.
Jūdiem šī diena saistījās ar bauslības došanu. Vēlīnākajā jūdaismā tieši tā arī sāka dēvēt šo dienu, par „Likumdošanas svētkiem”. Tad, kad Israēls tika izvests no Ēģiptes viņi pēc piecdesmit dienām nonāca pie Sinaja kalna. Tieši piecdesmitā diena, gluži tāpat, kā arī mēs svinam vasarsvētkus šodien tieši piecdesmitajā dienā pēc lieldienām. Un šajā piecdesmitajā dienā pēc iziešanas no Ēģiptes, Israēla tauta saņēma bauslību. Dievs slēdza ar viņiem derību, šodien teiktu līgumu, vienošanos, kontraktu un deva savai tautai desmit baušļus, kas bija rakstīti uz divām akmens plāksnēm. Kā jau katrs līgums pastāv divos eksemplāros, tā arī Dieva slēgtā derība bija uz divām plāksnēm.
Mēs varam sacīt, ka tas ko viņi toreiz pieredzēja saņemot bauslību, tā Dieva tautai toreiz bija tāda, kā sava veida vasarsvētku pieredze. Jo saņemot šo bauslību no Dieva rokām tauta dzirdēja pērkonu, redzēja zibeņus un biezu mākoni. Tā arī tagad Jēzus mācekļi Jeruzalemē piedzīvo ko ļoti līdzīgu. Tie sapulcējušies izdzird rūkoņu, kas nāk no debesīm, it kā stiprs vējš pūstu. Un šī skaņa piepilda visu namu, kur tie sēdēja. Un tad viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz viņiem.
Šajā piecdesmitajā dienā (gr. Πεντηκοστης), ko mēs saucam un tulkojam, kā vasarsvētkus, gan ar jūdiem Sinaja kalnā, gan vēlāk ar Kristus mācekļiem Jeruzalemē tika dibināts, kas ļoti īpašs. Ar jūdiem tika noslēgta derība dodot tai bauslību. Un šī bauslība iezīmēja Israēlu, kā Dieva īpaši izredzēto tautu. Nevienai citai apkārtējai tautai Dievs nebija atklājies un nevienai citai tautai arī nebija šīs īpašās derības, līguma ar Dievu. Tā bija tikai un vienīgi slēgta ar Israēlu. Savā ziņā tā bija ekskluzīva. Tātad šī Dieva slēgtā derība atšķīra Dieva tautu no visām pārējām pasaules tautām un piešķīra tai īpašu stāvokli Dieva priekšā. Bet šajā vasarsvētku dienā Jeruzalemē, ko piedzīvo pirmie Jēzus mācekļi vairs netiek dibināta derība ar kādu konkrētu tautu (piem. Kā tas bija VD ar Israēlu), bet te piepildās sen Dieva dots pravietojums, ka Dievs izlies savu Garu pār visu miesu, pār visām tautām un Viņš dēstīs un rakstīs savu bauslību viņu sirdīs (Joēl.3; Jer.31:33). Un te tas notiek, Dievs izlej savu Garu un te tiek dibināts kaut kas pilnīgi jauns – Baznīca, jaunā Dieva tauta, jaunais Israēls, kas sevī ietver visus cilvēkus neatkarīgi no kādas etniskas piederības vai kā cita. Te tiek dibināta draudze, kuru vairs nenosaka un neiezīmē baušļi, likumi un noteikumi, bet gan Svētais Gars. Tagad piederību Dieva tautai nosaka tas vai tev ir Svētais Gars. Tā ir Dieva tautas īpašā atšķirības zīme šodien – Svētais Gars.
Bez Svētā Gara nav Baznīcas, bez Svētā Gara nav kristiešu, bez Svētā Gara tas viss ir tikai kāda skaista tradīcija un pavisam nesvarīga organizācija. Vai tas nebūtu biedējoši – Baznīca tikai kā nesvarīga cilvēku organizācija? Bet tas tā nav. Baznīcas dibinātājs ir pats Dievs. Tā ir paša Dieva dzemdināta šajā pasaulē, tā ir paša augšāmceltā Kristus mistiskā miesa, kas atrodas Visvarenā Dieva rokās. Vasarsvētkos Dievs noārda pēdējo robežu, kas pastāv starp Viņu un mums cilvēkiem. Viņš nāk pie mums un pietuvojas mums pavisam tuvu. Viņš stiepj mums pretim savu roku un sniedz mums Savu Garu, Dzīvības Garu. Viņš to ieliek mūsu sirdīs. Un tas nav kāds tikai toreizējs, sens pagātnes notikums Jeruzalemē. Viņš to dara arī šodien. Dievs turpina caur Savu Garu piepulcināt cilvēkus šai Kristus mistiskajai miesai, savai Baznīcai, savai jaunajai tautai un to Viņš dara caur Svētā Gara dāvināšanu.
Te varētu jautāt, kā tas notiek? Pirmajiem mācekļiem tas notika, kad Svētais Gars nonāca uz viņiem kā uguns mēles. Šodien, šodien tas notiek mūsu kristību brīdī. Apustulis Pēteris šajā pašā vasarsvētku dienā sakot savu pirmo sprediķi saka: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”(Ap.d.2) Pēteris šeit pasaka, ka lai jūs dabūtu Svētā Gara dāvanu, jums ir jātop kristītiem. Mēs šo Svētā Gara dāvanu saņemam kristību notikumā. Tieši kristību brīdis ir brīdis, kad mēs iegūstam jaunu identitāti. Mēs iegūstam īpašo Dieva bērnu statusu. Caur kristību saņemot Svēto Garu mēs tiekam uzņemti šajā Dieva ģimenes kopībā – Baznīcā un kļūstam par šīs ģimenes locekļiem. Tagad mēs Dievu varam uzrunāt par savu Tēvu, bet pārējos kristiešus par brāļiem un māsām. Tas ir varens notikums, kuram patiesībā nekas cits šajā pasaulē nevar līdzināties. Cilvēks saņem Svēto Garu un tiek apzīmēts par Dieva īpašumu, par Viņa mīļo bērnu. Vai var būt vēl kas augstāks?
Bet šis jaunais stāvoklis uzliek arī mums atbildību. Atbildību dzīvot Dieva bērniem atbilstošu un cienīgu dzīves veidu. Tādu dzīves veidu, lai Tēvam nav jāskumst par savu bērnu un ticības brāļiem un māsām nav jākaunas un jānosarkst par jauno ģimenes locekli. Kristības kurās saņemam Svēto Garu iezīmē kādas jaunas dzīves sākumu, kurā mēs ikdienas nododam nāvei savu grēcīgo miesu ar visām kārībām. Un ikdienas apģērbjam jauno cilvēku, kā saka Pāvils. Jauno cilvēku, kurš savas domas vairs nevērš uz zemes lietām, bet uz to, kas augšā, tur kur ir Kristus, paaugstināts pie Tēva labās rokas. Tagad, mums kas esam saņēmuši kristību notikumā Svēto Garu, kā Dieva izredzētajiem, svētajiem un Viņam mīļotajiem mums ir jātērpjas sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā un pazemībā. Lēnībā un pacietībā. Un jāpanes vienam otru viņa vājumā piedodot, ja vien ir kas ko par otru sūdzēties. Gluži tāpat, kā Kristus mums ir piedevis, tā arī mums ir jāpiedod.
Kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2Kor.5:17). Caur Svētā Garā dāvināšanu mēs esam kļuvuši par jaunu radījumu Kristū. Caur Svētā Gara dāvanu mēs varam tikt saukti par svētajiem Kristus dēļ. Tad, ja nu esam svētie Kristus dēļ, tad mums kā svētajiem tiek atgādināts, lai mēs arī esam tie, kas mēs esam. Lai mēs atmetam visu, kas pie krusta ticis notiesāts un izbeigts un topam svēti visā dzīvošanā, kā mūsu Kungs un Dievs ir svēts un augsti teicams mūžīgi. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
